ALEKSANDRS PUŠKINS - PĒCTRIMDAS UN MŪŽA PĒDĒJO GADU LIRIKA

«Ļaunā cilts, kas var tik cieši

Mūsu spēkam pretoties?

Bezkauņas lai sev par bēdām

Pilda manas pavēles:

Dunčus, šautenes uz pēdām

Lai pie manām kājām nes.»

Kājniekus uz mums viņš raida,

Lielgabali seko tiem,

Un ar mamelukiem baida,

Kirasieriem pinkainiem.

Padoties mums nav pa priekam,

Tāds ir melnkalniešu gars!

Kājniekam un zirdziniekam

Klintīs, bedrēs zudīs spars …

Salīdām mēs savās alās,

Viesi nelūgtie lai nāk, —

Lūk, jau viņi kalnu malā

Visu graut un postīt sāk.

*

Soļo viņi aizās cieši,

Pēkšņi samulst! Kas tad tas:

Tur virs viņu galvām tieši

Cepures zib sarkanas.

«Stāt un šaut! Te jātriec lejā

Katram melnkalnietis viens.

Naidniekam nav baiļu sejā,

Žēlots netiks it neviens!»

Nodārd šāvieni, un aši

Cepures no mietiem krīt:

Zemē gulējām mēs paši,

Ko mums krūmos padarīt!

Mūsu zalve krietni sveica

Francūžus. — «Ko te lai zinV»

Izbrīnījušies tie teica.

«Vai tā atbalss?» Velti min!

Viņu pulkvedis ir kritis,

Simts un divdesmit vēl brūk.

Stipri samulsa nu citi,

Kā nu kurais projām mūk.

Kopš tā laika min ar naidu

Franči mūsu brlvkalnus,

Mūsu cepure tos baida,

Nosarkst viņi neviļus.

Atdzejojis

Jānis Sudrabkaļus

Lakstīgala, lakstīgaliņ,

Manu meža mazputniņ!

Manu dziesminiecīt skaļo,

Tev ir allaž trejas dziesmas,

Man ir, nelaimīgam puisim,

Trejas lielum lielas bēdas!

Pati pirmā mana bēda —

Agri lika sievu apņemt;

Bet tā otra mana bēda —

Brašais kumeļš ceļā stāja;

Nu bet trešā mana bēda —

Daiļo jaunuvīti manu

Ļauni ļaudis šķir no manis.

Rociet, ļautiņi, man kapu

Viņā plašā lauka malā

Un tur galvgalī man stādiet

Koši sārtu rožu krūmu,

Bet pie kājām lieciet tecēt

Vēsam avotam no kalna.

Garām staigās daiļas meitas,

Nopīs sevim vainadziņus.

Staigās garām veci ļaudis,

Pasmels dzidru ūdentiņu.

Atdzejojis Imants Lasmanis

Tie nav divi vilki, kas gravā plēšas, —

Tēvs ar dēlu kalnu alā rājas.

Vecais Petro dēlam dusmīgs pārmet:

«Ļaundaris un dumpinieks tu esi,

Paša dieva negribi vairs bīties!

Kā pret sultānu tu drīksti celties,

Belgradas pašā tev lauzīs sprandu!

Domā, ka tev divas galvas plecos?

Nolādētais, meklē pats sev galu,

Kāpēc visu Serbiju dzen postā?»

Georgijs drūms nikni atcērt tēvam:

«Izkūkojis prātu esi, vecais,

Ka tik stulbas riet tu vari runas!» —

Tikai bargāks kļūst vēl vecais Petro,

Tikai vairāk dēlu rāj un sodās.

Grib viņš pats uz Belgiadu nu doties,

Turkiem izdot dumpinieku dēlu,

Atklāt serbu paslēptuvi kalnos.

Metas viņš no drūmās alas laukā,

Georgijs to steigšus cenšas panākt:

«Atpakaļ, tēvs, atpakaļ jel griezies,

Piedod vārdus negribētos manus!»

Vecais Petro dusmīgāks vēl piedraud:

«Tagad, nelieti, tu dabūsi reiz trūkties!»

Ātri aizsteidzas dēls viņam priekšā,

Līdz pat zemei paklanās un lūdzas.

Vecais Petro nepaskatās pat uz dēlu.

Vēlreiz Georgijs tad viņu panāk.

Satvert mēģina aiz sirmās pīnes.

«Dieva dēj, tēt, atpakaļ tu griezies,

Neizaicini jel likteni pār mani!»

Vecais atgrūž viņu straujās dusmās,

Prom uz Belgradu pa ceļu dodas.

Rūgtām asarām pār vaigiem plūstot,

Georgijs tver pistoli un tēmē —

Kalnos atbalsodamies rīb šāviens.

Iekliedzas un sagrīļojas Petro:

«Palīdzi man, Georgij, es mirstu!»

Un bez elpas nogāžas uz ceļa.

Skriešus steidzas Georgijs uz alu,

Iznāk sirmā māte viņam pretī:

«Saki, dēls, — kas noticis ar tēvu?»

Georgijs bargs atbild savai mātei:

«Apdzēries pēc pusdienām ir vecais,

Nāves miegā guļ viņš ceļa vidu.»18

Nojauš patiesību māte, raudot

Kliedz tā: «Esi nolādēts tu, melnais,

Ja pats savu tēvu nonāvēji!»

No tā laika arī ļaudis visi

Viņu sauc par Melno Georgiju.

Atdzejojis Andrejs Balodis

Dievs, esi Serbijai žēlīgs!

Vilki janičāri mūs plosa!

Galvas nevainīgiem cērt nost,

Mūsu sievas met kaunā un apsmej,

Dēlus aizdzen nebrīves gūstā,

Bet jaunavas izsmieklam atdod,

Liekot dziedāt negoda dziesmas

Un dejot basurmanu priekšā.

Pat vecie ar mums vienis prātis:

Mūs apvaldīt beiguši viņi, —

Ciest ilgāk vairs nespēj tie spaidus.

Bet dziesminieki acīs jau saka:

Cik ilgi ļausieties janičāriem?

Cik ilgi sitienus cietīsiet?

Vai čigāni esat — ne serbi?

Vai arī vecenes un — ne vīri?

Drīzāk pametiet mājas baltās,

Uz Veļiskas aizu nāciet, —

Melns negaiss tur briest pret turkiem,

Tur savus karapulkus pulcē

Sirmais serbs vojevoda Milošs.

Atdzejojis Andrejs Balodis

Vaņa — puisis drosmi vāju,

Arī vientiesis mazliet.

Nācās vakarā uz māju

Tam caur kapsētu reiz iet.

Vaņa, izbailēs vai mirdams,

Tumsā tikko ceļu jauš.

Pēkšņi klausās — kapos dzirdams:

Ņurdēdams kāds kaulu grauž.

Sastingst Vaņa. Sviedriem plūstot,

Domā, šausmu pārņemts viss:

Līķus plosa, kauliem lūstot,

Asinskārais vilkatis.

Tavu postu — kā lai ļauju

Nezvēram šim, sevi plēst!

Glābt var kapu zemes sauja, —

Lūgsnu skaitot, to būs ēst.

Nu — un kā? Ak, muļķu dzimta, —

Liels bij puisim, niknums, kauns:

Kapos suns tur kaulu krimta,

Nevis vilkatis kāds ļauns.

Atdzejojis Andrejs Balodis

Divi ozoliņi auga blakām,

Viņu vidū egle auga smuidra.

Ne jau ozoliņi blakus auga —

Divi brāļi saderībā mita:

Radula un Pāvels bij tiem vārdā,

Un ar viņiem Jeļica — to māsa.

Brāļi mīlēja ar visu sirdi viņu,

Visādu tai sagādāja prieku,

Beidzot nazi dāvināja māsai,

Spals kam sudraba un asmens spoži zeltīts.

Tas nu derdzās jaunai Pāvelienei.

Kļūst uz vīramāšu viņa pikta,

Un reiz Radulienei tā nu saka:

«Svainenīt, tu esi man kā māsai

Vai nav padomā tev zāles tādas,

Kas no brāļiem atsvešina māsu?»

Viņai Raduliene atbild šādi:

«Tu man, svainenīt, tikpat kā māsa.

Zināt nezinu es tādas zāles.

Un — kaut zinājusi — nesacītu tomēr.

Saviem brāļiem ari mīļa biju,

Visādi tie lutināja mani.»

Iet nu Pāveliene vēlāk zirgus dzirdīt

Un tur nokauj vīra zirgu — melni.

Steidz pie vīra tad un viņam saka:

«Sev par nelaimi tu māsu mīli,

Sev par postu dāvanas tai dodi:

Tavu melnīti, lūk, nobendēja viņa.»

Pāvels Je|icu nu sāka bargi tirdīt:

«Kāpēc darīji tik ļaunu darbu, saki!»

Māsa atbild brālim, raudot gauži:

«Tā nav mana vaina, brālīt, zvēru

Es pie dzīvības, pie tavas un pie manas!»

Tobrīd notic brālis māsai mīļai.

Bet tad Pāveliene zaļā dārzā dodas,

Nokauj vanagu tur slepus viņa

Un tad pavēlniekam savam žēli sūdzas:

«Sev par nelaimi tu māsu mīli,

Sev par postu dāvanas tai dodi:

Viņa nodūrusi vanagu, lūk, skaisto.»