ALEKSANDRS PUŠKINS - PĒCTRIMDAS UN MŪŽA PĒDĒJO GADU LIRIKA

Ka, pirms nedēļa šī ies,

Liegts jau būs man rītu ausmās

Krāšņiem segliem lepoties;

ienaidnieks driz sprādzes spožās

Stev par laupījumu gūs,

Raus no kājām žiglām, možām

Sudrabkaltos pakavus;

Tādēļ jūtu smeldzi šādu,

Ka uz.spalvas sviedrainās

Drīzi vien viņš tavu ādu

Man par seglu segu klās.»

Atdzejojis Andrejs Balodis

1 Fomu I slepus nogalināja viņa abi dēli — Stefans un Radi-

vojs 1460. gadā. Troni uzkāpa Stefans. Radivojs, sašutis par to, ka

brālis sagrābis varu savās rokās, izpauda briesmīgo noslēpumu un

aizbēga uz Turciju pie Muhameda II. Pāvesta legāta sakūdīts, Ste-

fans uzsāka karu pret turkiem. Viņš tika sakauts un bēga uz

Kļučgorodu, kur Muhameds viņu ielenca. Saņemts gūstā, viņš ne-

bija ar mieru pāriet muhamedāņu ticībā, un viņam dzīvam nodī-

rāja ādu.

2 Tā sevi dēvē daži ilīriešu vecticībnieki.

3 Falanga — rungas sitieni pa papēžiem.

4 Radivojs nekad nav ieņēmis šo augsto amatu; un visus ka-

raļa ģimenes locekļus sultāns iznīcināja.

5 Kaftāns — parasta sultānu dāvana.

c Aizkustinošo brājošanās paražu serbi un citi rietumslāvi ap-

svētī ar garīgām ceremonijām.

7 Nav zināms, sakarā ar kādu notikumu šī dziesma sacerēta.

8 Kaujas zaudējums tiek piedēvēts vlahu ienīstajiem dalmā-

ciešiem.

9 Zīdus Turcijas novados mūžīgi vajā un neieredz. Kara laikā

viņiem bija ko turēt gan no musulmaņiem, gan no kristīgajiem.

Viņu liktenis, aizrāda V. Skots, atgādina lidojošo zivju likteni. —

Merimē.

10 Banaluka — Bosnijas pašalika kādreizējā galvaspilsēta.

11 Selihtaīs — šķēpnesis.

12 Krupi visas tautas uzskatīja par indīgu dzīvnieku.

13 Mickevičs šo dziesmu pārtulkoja un izskaistināja.

14 Haiduks — vadonis, priekšnieks. Haidukiem nav pastāvīgas

dzīves vietas, un viņi pārtiek no laupīšanas.

15 Savas Guzlas sākumā Merimē ievietojis ziņas par veco

gusļu spēlētāju Hiacintu Maglanoviču; vai viņš kādreiz ir dzīvo-

jis, nav zināms; bet viņa biogrāfa raksts ir neparasti skaists savas

oriģinalitātes un ticamības dēļ. Merimē grāmata ir liels retums, un

lasītāji, manuprāt, tajā atradīs slāvu dzejnieka dzīves aprakstu.

Hiacints Maglanovičs ir vienīgais man zināmais gusļu spēlē-

tājs, kas bija arī dzejnieks; gusļu spēlētāju vairākums tikai at-

kārto vecas dziesmas vai — lielākais — sacer imitācijas, ņemdami

divdesmit vārsmu no vienas balādes, tikpat daudz no kādas citas

un sasaistīdami to visu kopā ar draņķīgām pašdarinātām vārsmām.

Mūsu dzejnieks ir dzimis Zvonigradā, kā viņš pats izteicies

savā balādē «Veliko mežroze». Viņš bija kurpnieka dēls, un viņa

vecāki, šķiet, neko daudz neraizējās par dēla skološanu, jo viņš

neprot ne lasīt, ne rakstīt. Astoņu gadu vecumā viņu nozaga čin-

ženegī jeb čigāni. Šie ļaudis aizveda viņu uz Bosniju, kur iemācīja

viņam savus trikus un bez kādām grūtībām piegrieza viņu isla-

mam, pie kura lielākoties paši piederēja'. Kāds Livno aijans jeb

amatkungs izrāva viņu no čigānu rokām un pieņēma pie sevis

kalpībā, kurā viņš sabija vairākus gadus.

Hiacintam bija piecpadsmit gadu, kad viejlam katoļu mūkam

izdevās viņu atgriezt atpakaļ kristīgajā ticībā, kaut arī mūks

riskēja, ka tiks uzdurts uz mieta, ja to atklās, jo turki nepavisam

neatbalsta misionāru darbu. Jaunais Hiacints, daudz negudrodams,

nolēma pamest savu kungu, kas, tāpat kā vairākums bosniešu,

bija diezgan bargs vīrs; bet, mukdams prpm no kunga nama, viņš

gribēja atriebties par slikto izturēšanos. Kādā negaisa naktī Hia-

cints atstāja Livno, paņēmis līdzi sava kunga kažoku un zobenu,

kā arī dažus cekinus, ko bija izdevies nočiept. Mūks, kas viņu

bija kristījis, pavadīja viņu bēgšanā, kas droši vien bija izdarīta

pēc mūka padoma.

No Livno līdz Siņai Dalmācijā ir kādas divpadsmit jūdzes.

Bēgļi drīz vien atradās Venēcijas valdības aizsardzībā un bija

droši no aijana vajāšanām. Šai pilsētā tad arī Maglanovičs sace-

rēja savu pirmo dziesmu: viņš apdziedāja savu bēgšanu balādē,

kam radās daži apbrīnotāji un ar ko sākās viņa slava [2] .

Bet viņam nebija nekādu līdzekļu iztikai, un pēc dabas viņš

nebija nekāds strādīgais. Morlaku viesmīlība palīdzēja viņam kādu

laiku pārtikt no laucinieku žēlastības dāvanām, par kurām viņš

tiem atmaksāja ar kādu vecu romanci, ko zināja no galvas un

dziedāja gusļu pavadījumā. Drīz viņš pats sāka sacerēt dziesmas

kāzu un bēru gadījumiem un iemanījās kļūt tik nepieciešams, ka

vairs nevieni svētki netika uzskatīti par jaukiem, ja tajos nebija

klāt Maglanovičs ar saviem gusļiem.

Tā viņš dzīvoja Siņas apkaimē, neko daudz nebēdādams par

saviem tuviniekiem, par kuru likteni vēl tagad nekā nezina, jo

kopš savas nolaupīšanas nav ne reizes bijis Zvonigradā.

Divdesmit piecu gadu vecumā Maglanovičs bija skaists jau-

neklis, spēcīgs, veikls, labs mednieks, turklāt slavens dzejnieks un

muzikants; visi viņu labi ieredzēja, it īpaši meičas. To, kura viņam

vislabāk patika, sauca par Mariju, un tās tēvs bija bagāts morlaks,

vārdā Zlarinovičs. Puisis viegli iekaroja meitenes pretmīlestību un,

pēc turienes paražas, nozaga viņu. Maglanovičam bija sāncensis,

kaut kas līdzīgs turienes senjoram, vārdā Uļjans, un tas bija uzzi-

nājis par līgavas zagšanas nodomu. Pēc ilīriešu paraduma atstum-

tais mīļotais viegli samierinās un neskatās šķībi uz laimīgo sān-

censi; bet šis Uļjans sadomāja būt greizsirdīgs un Maglanoviča

laimei likt ceļā šķēršļus. Līgavas zagšanas naktī viņš ieradās kopā

ar diviem kalpiem tieši tai brīdī, kad Marija jau bija zirgam mu-

gurā un gribēja sekot savam iemīļotajam. Uļjans draudpilnā balsī

uzsauca, lai viņi apstājas. Abi sāncenši, kā tas parasts, bija apbru-

ņojušies. Maglanovičs izšāva pirmais un nogalināja senjoru Uļ-

janu. Bijusi Maglanovičam ģimene, tā būtu par viņu iestājusies

un tāda nieka dēļ viņš nebūtu atstājis to novadu; bet viņam nebija

radinieku, kas viņu atbalstītu, un viņš viens pats bija pakļauts

visas nelaiķa ģimenes atriebībai. Viņš aši pieņēma lēmumu un

kopā ar sievu aizbēga kalnos, kur pievienojās haidukiem'.

Viņš ilgi nodzīvoja ar tiem kopā un tika pat ievainots sejā

kādā sadursmē ar pandūriem 2 . Beidzot, sapelnījies kaut cik nau-

das, kā man šķiet, ne visai godīgā ceļā, viņš pameta kalnus, no-

pirka lopus un kopā ar sievu un vairākiem bērniem apmetās uz

dzīvi Kataro. Viņa māja ir Smokovičas tuvumā, Vrana ezerā iete-

košas upītes vai strauta malā. Viņa sieva un bērni noņemas ar

govīm un nelielo fermu; bet viņš pastāvīgi ceļo; viņš bieži apmeklē savus agrākos draugus haidukus, taču viņu bīstamajā amatā vairs nepiedalās.

Pirmo reizi es viņu satiku Zarā 1816. gadā. Tai laikā es pa-

visam brīvi runāju ilīriešu valodā un ļoti vēlējos dzirdēt kādu