ALEKSANDRS PUŠKINS - PĒCTRIMDAS UN MŪŽA PĒDĒJO GADU LIRIKA

Aizgruvušu alu redz.

Alā krusts pie sienas piesliets,

Kaktā veca lāpsta rūs,

Un pie neaizbērtas bedres

Vientuļnieka līķis guļ.

Taču neapraktās miesas

Trunējušas nav nemaz,

Gaidīdamas, kad, kā nākas,

Zemē guldītas tās tiks.

Aizlūdzis par nomirēju,

Līķi aprok karalis

Un šai vientuļajā alā

Apmetas uz dzīvi pats.

Tā nu viņš no augļiem pārtiek

Un, kad slāpst, no strauta dzer,

Un ar vientuļnieka lāpstu

Pats sev alā kapu rok.

Taču pamestībā* šajā

Viņam piestāj ļaunais gars

Un ar kairinošiem sapņiem

Katru nakt pie viņa nāk.

Trūkstas viņš no miega augšā,

Izbaiļu un kauna mākts,

Apgrēcīgais kārdinājums

Viņa pieri sviedriem klāj.

Grib viņš dievu lūgt, bet nevar,

Sātans viņam ausī čukst,

Kāda slava gaida kaujās

Un kāds saldums glāstos mīt.

Augām dienām, augām naktīm

Rodriks alā stingi sēž

Un, par senām dienām skumdams,

Noraugās, kā viļņi zib.

III

Taču vientulis, ko Rodriks

Kapā guldinājis bij,

Debesīs par viņu dievam

Labu vārdu aizlika.

Kādu pusnakti viņš sapnī

Ieradās pie karaļa,

Sidrabainā rizā tērpies,

Gaiša nimba apstarots.

Karalis, no bailēm drebot,

Nokrita pie kājām tam,

Taču parādība teica:

«Celies — un tev piedots taps.

Kroni zaudējis tu esi,

Taču dievs ar tevi būs,

Un tu maurus uzvarēsi,

Un tev mieru atgūs sirds.»

Pamodies viņš dieva gribai

Steidzās paklausīt tūlīt;

Tā no vientuļnieka dzīves

Atvadījās karalis.

Atdzejojusi

Ārija Elksne

Sēž un nedara nekā.

Būtu labāk gājis projām,

Nepienākas tak šis gods.

Dunduks tomēr sēž joprojām —

Viņam sēžamais ir dots.

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

Un rakstīt mēdzu es labprāt,

Jūs, draugi, vēlat stāstu manu,

Jau piemirsušos, turpināt,

Un sakāt man, ka tas nav ciešams,

Ka nepieklājīgi patiešām

Ir romānu, kas nepabeigts,

Tā apraut, tūdaļ iespiest steigt;

Ka varonim, lai ceļā kādā,

Man beigās vajag sievu rasi,

Vai viņu nozūmēt vismaz,

Ka personas man jāizgādā

No labirinta saudzīgi,

Tām paklanoties draudzīgi.

Un vēl jūs sakāt: «Dievam slava!

Oņegīns dzīvs, bet, kamēr tā, —

Vēl romāns īsti pabeigts nava,

Jel raksti, nebēdz laiskumā.

Vēl slavas nodevas — gan lamas,

Gan atzinība — ievācamas,

Vēl jātēlo tev franti mums

Un jaunavas, kas mīl un skumst,

Kā arī balles, pilis, kari,

Vai harēms, mansards, būdiņas.

Par to tev atmaksai ņem maz:

Par grāmatiņu prasīt vari

Tu kādus piecus rubļus vien —

Tas nebūs dārgi, jānudien!»

Atdzejojusi Mirdza Bendrupe

I

Reiz, vientuļš ceļodams pa stepi mežonīgu,

Es pēkšņi noskumu un rūgtās domās slīgu,

Tā iztrūcināts bij un sadrūmis mans prāts

Kā slepkavam, kas tiek pie tiesas aicināts.

Tad, galvu nokāris un bailēs lauzot rokas,

Es gausties iesāku un izvaidēju mokas

Kā smagi sasirdzis, tik vienu daudzinot:

«Ko tagad iesākšu? Kā izeju lai rod?»

II ,

Kad, sūrodamies tā, es atgriezos jau mājās,

Tur manu nelaimi pat saprast nejaudāja.

No sievas, bērniem pats vēl slēpu, kā sirds cieš,

Cik baisas nojautas, kas dvēseli man spiež;

Bet grūtāk vien ikbrīd bij spēkoties ar bēdām,

Līdz beidzot atklāju it visu negribēdams.

«Ak sieva, bērni, jums ir jazin, kāds draud postā,

Cik liela nelaime!» es viņiem atzinos.

«Dziļš, sāpīgs izmisums man pārņēmis ir prātu

Un drausmas. Jo tās nāk! . . . Tās dienas tuvu klāt jau,

Kad degs šī pilsēta, bargs negaiss pāri ies;

Par pelnu kopiņu tai nolemts pārvērsties —

Ja nepaglābsimies, mūs gaida pazušana.

Kur patvērumu rast? … Ak bēdas, bēdas manas!»

III

Bet tuviniekiem tas bez jēgas likās viss,

Un viņi domāja, ka prāts man aptumsis.

Vēl tikai cerēja, ka dusa māņus kliedēs,

Miers drudzi remdinās un manu kaiti dziedēs.

Pie miera devos gan, bet nespēju to rast,

Miegs tonakt nenāca, un plūda asaras.

Jau agri piecēlos. Kad radus ieraudzīju,

Es atkārtoju to, ko vakar teicis biju.

Bet viņi brīnījās, bij neuzticīgi,

Tad lēma pārmācīt: gan smējās nicīgi

Par manām iedomām, gan ari bargi rāja,

Pie prāta lūdza nākt un rimties pierunāja.

Bet, viņu padomus pat neklausīdamies,

Es skaļi vaidēju, no posta bīdamies,

Līdz visiem apnika, ka es tā vaimanāju, —

Ar roku atmetot, prom tuvinieki gāja,

It kā no sirdzēja, lturš brēc un ālējas,

Un kuram vajadzīgs bargs dziednieks, cits nekas.

Viens stepē aizklīdu, ar izbailēm un bažām

Ap sevi vērdamies kā vergs, kas grib no važām

Tikt vaļā, ceļu rast, kas brīvē aizvedīs,

Vai ceļinieks, kas cer rast pajumti, pirms līst.

Tā vilkos noguris zem tumšā debess loka.

Tad nāca jauneklis, kam grāmata bij rokā.

Viņš acis pacēla un apjautājās rāms,

Kādēļ es nododos tik rūgtām asarām.

Es teicu: «Uzklausi, vai ļaunāk gan var klāties!

Man nāve nolemta. Kā soģa priekšā stāties

Gan drīkstu viņsaulē, ja nesagatavots

Vēl jūtos, mirt man bail?»

«Ja tev ir nolemts sods,

Viņš bilda, «un ja tu patiesi nožēlojams, —

Ko šeitan gaidi vēl? Kālabad nebēdz projām?»

Es vaicāju: «Kurp bēgt? Kā ceļu izraudzīt?»

Viņš: «Skaties, — vai kaut ko tu neredzi šobrīd?»

Un tālē rādīja. Es vēros klajā laukā

Ar acīm ieplestām, kā pārsteigts sirdzējs raugās,

Kam acugaismu ārsts patlaban atdevis.

Un beidzot atteicu: «Tur it kā gaisma viz.»

«Tad ej,» viņš sacīja, «lai ceļu nestaigātu

Šī gaisma rāda tev, līdz šaurie vārti klātu,

Un tiksi atpestīts tu, izgājis caur tiem.

Ej!» Un es metos skriet uz vārtiem tālajiem.

Bet mājās izbijās, ka pēkšņi projām traucu.

Drīz sieva sāka kliegt, tad ari bērni sauca,

Lai taču atgriežos; un, dzirdot klaigas šis,

Daudz manu paziņu bij pulcējušies drīz;

Cits mani lamāja, cits sievu pamācīja,

Cits draugu žēloja, kas jāzaudē nu bija,

Cits skaļi ņirgājās, ka apsēsts esot es,

Cits mani ieteica ar varu mājās vest;

Jau sekoja dažs labs — tādēļ vēl ašāk skrēju,

Jo šauro ceļu rast man taču vajadzēja

Un šauros vārtus tos, caur kuriem gājis var

Gūt beidzot glābiņu un pestīšanu gars …

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

Tai zemes stūrītī, kur trimdā reiz

Es mitu divus gadus nemanāmus.

Kopš laika tā jau desmit gadu gājis

Un daudz kas dzīvē pārmainījies man

Un, vispārīgai likumībai pakļauts,

Es arī mainījies, — bet atkal šeit

Nu pagājušais mani spriegi apņem,

Un šķiet, ka tikai vakar klīdu vēl

Es šajās birzīs.

Lūk, tur trimdas namiņš,

Kur mājoju ar veco aukli es.

Vairs vecenītes nav — un es aiz sienas

Vairs nesamanu viņas gurdos soļus,

Ne viņas gādību ik sīkā lietā.

Lūk, meža pakalniņš, uz kura bieži

Es stingi sēdēju un raudzījos

Uz ezeru, ar skumjām atceroties