ALEKSANDRS PUŠKINS - PĒCTRIMDAS UN MŪŽA PĒDĒJO GADU LIRIKA

Piterburgas mazmiestā?

Kam tās zalves, klaigas garas,

Eskadra kam upē stāv?

Vai būs celts ar jaunu godu

Krievu karogs, durklis ass?

Bargais zviedrs vai guvis sodu?

Naidnieks mieru izlūdzas?

Varbūt zviedram ņemtā pusē

Trauslais Branta kuģis steidz,

Veco tēvu satikusi,

Jaunā flote viņu sveic,

Drosmes pilnie dēludēli

Vecā priekšā rindu kļauj,

Zinātnei skan dziesmas kvēli,

Lielgabalu pērkons grauj!?

Valdniekam vai šobrīd straujāks,

Svinot Poltavu, būs gars,

Kur no Kārļa glāba kaujā

Savu valsti krievu cars?

Katrīnu vai sveic ar dēlu?

Vārda diena valdniecei,

Teiksmu cara, milža cēlā

Mīļai sievai melnacei?

Nē! Ar savu pavalstnieku

Mieru līgst viņš, žēlo to;

Piedod vainu, pats jūt prieku,

Kopā kausus saputo;

Skūpsta to kā draugu savu,

Sirdij, sejai starojot;

Piedošanu svin ar slavu,

It kā kaujā uzvarot.

Tāpēc dziesmas, skaņi vārdi

Piterburgas mazmiestā,

Mūzika un zalvju dārdi,

Tāpēc kuģi upē stāv;

Tāpēc šodien līksme runā,

Cara kauss pārpiepildīts,

Smagā lielgabalu dunā

Līdz pat grīvai Ņeva trīc.

Atdzejojis

Jānis Sudrabkolns

(No Anakreona)

Kļūst jau sirmas, kļūst jau retas

Cirtas, manas galvas gods.

Baltie zobi cauri metas,

Acu spožums aptumšots.

Saldās dzīves priekus baudīt

Dienu palicis nav daudz:

Parcēm rēķins ciets un skaudīgs,

Tartars manu ēnu sauc.

Ko zem kapu kopas zaļās

Nogulda — tas aizmirsts jau.

Turpuceļš ir visiem vaļā,

Atceļa nevienam nav.

Atdzejojusi Vizma Belševica

Kāpēc kausam dibens sauss?

Puisēn, neļauj traukam susēt!

Tikai gribu, lai šis kauss

Liets ar ūdeni uz pusēm.

Skits es neesmu, un man

Netīk dzīrēs zaudēt sātu.

Lai mums dzerot dziesma skan,

Sarunas lai veldzē prātu!

Atdzejojusi Vizma Belševica

Ir pili diženajā zāle krievu caram

Ne zeltu mirdzošo, ne samtu redzēt varam,

Ne kroņa dimants tur zem stikla paglabāts, —

No griestiem augstajiem līdz grīdai gleznām klāts

Viss zāles plašums mirdz. Ar drošu, brīvu otu

Šeit nācis mākslinieks, lai sienas apgleznotu.

Ne lauku nimfas redz, ne šķistas dievmātes,

Ne sievu krūtis spīd, ne fauni kausus nes,

Nav deju, medību — šeit zobeni vien zvēro

Un sejas drosmīgas mūs kareivīgi vēro.

Kas tautas armiju reiz kaujās vadīja,

To spožos attēlus šeit meistars radīja;

Tie visi pušķoti ar kara brīnumslavu,

Tiem divpadsmitais gads dod nemirstību savu.

Nereti staigāju es lēni garām tiem

Un ilgi noraugos uz dārgiem attēliem.

Šķiet, cīņā saukdami, tie varonīgi slejas,

Jau daudzi dzīvi nav, un daudzi, kuru sejas

Kā pati jaunība zied gleznās spožajās,

Ir veci kļuvuši, liec klusi galvas šās,

Ko lauri klāj …

Bet viens šai karotāju barā

Visvairāk valdzina. Un jaunu domu varā

Ikreiz, šeit apstājies, uz viņu raugos es,

Un skatu nespēju uz citu sejām mest.

Tik smagas skumjas spiež, jo ilgāk viņā skatos.

Viņš gleznots augumā. Jau kailums jaužams matos.

Bet piere augsta spīd, un, šķiet, to vienmēr sedz

Dziļš skumju varenums. Tam apkārt miglu redz.

Aiz viņa — nometne. Ar mierīgumu drūmu

Viņš raugās nicīgi, ar kādu domu kļūmu.

Vai spēja mākslinieks šai domai veidu dot,

Ar tiešu nolūku tā viņu attēlot?

Jeb Doua iedvesma tā negaidīta bija,

Kad šādā izteiksmē tas viņu parādīja?

Ak nelaimīgais pavēlniek, cik liktens skarbs!

Kad zemei svešajai bij ziedots viss tavs darbs,

Tu, tumšā pūļa nīsts, kas nesaprata tevi,

Viens gāji klusēdams ar lielu domu sevī,

Un vārdu tavējo, kas svešāds šķita tiem,

Tie nikni pulgoja ar skaļiem kliedzieniem.

Un tauta, nezinot, ka tiecies izglābt viņu,

Šo svēto sirmumu vien apsmiet juta dziņu.

Un viņš, kā asais prāts bij tevi izpratis,

Lai viņiem iztaptu, tev ļāva kaunā krist. ..

Bet, pārliecības pilns, tu biji spēcīgs garā,

Viens nepadevies tiem, kas bija maldu varā.

Un tomēr pusceļā tev bija jāatdod

Gan lauru vainags tavs, lai vēlāk cits to rod,

Gan vara, nodoms tavs, ko dziļi sevi nesi,

Un vientuļš aizgāji, lai pulka rindās esi.

Tur, sirmais vadoni, kā jauneklis, kas skriet

Grib kaujā pirmoreiz, kad svina lodes dzied,

Tu meties ugunīs, lai rastu savu nāvi, •—

Bet veltīgi! —

Ak, ļaužu dzimums sīks! Gan smiekli nāk, gan žēlas.

Vien mirkļa spožumu jums sirdis pielūgt vēlas.

Cik bieži garām jums kāds dižens cilvēks iet,

Ko aklais laikmets prot tik nonievādams smiet,

Bet kura cēlais vaigs spēj nākamības ļaudīs

Degt dziļu sajūsmu, ko dzejnieks aizgrābts paudīs!

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Ko, pēdējais mākoni, vētra kad pāri,

Vēl vientulis klīsti pa mirdzošo āri?

Viens vienīgs tu ēnu pār pasauli svied,

Lai saulainā diena mums skumīga šķiet.

Nesen vēl visapkārt tu debesis sedzi,

Ap sevi vien draudīgus zibeņus dedzi,

Bargs dunēja pērkons un nespēja stāt,

Ar lietu tev zemi bij padzirdināt:

Nu diezgan! Ej projām un gaisti bez steigas,

Jau veldzēta zeme, ir negaisam beigas.

Maigs vējš, kas grib kokus tik glāsmaini vīt,

Nāk tevi no mierīgām debesīm dzīt.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

I

Maurus spāņiem uzkūdīja

Aizvainotais Juliāns, —

Karalim par savu godu

Atriebt sen jau alka viņš.

Rodriks bija viņa meitu

Paņēmis ar varu sev,

Tālab ienaidnieka pusē

Nostājās aiz dusmām grāfs.

Mauru karaspēka straumes

Vēlās pāri Spānijai,

Rodriku no troņa gāza,

Bojā gāja gotu valsts.

Taču varonīgie goti

Nepadevās naidniekam,

Mauri ilgi nezināja,

Kurš šai cīņā uzvarēs.

Tikai astotajā dienā

Kaujas troksnis sāka rimt;

Viens bez karaļa pa lauku

Aizauļoja viņa zirgs.

Bruņu cepure un vairogs

Bija zemē nosviesti,

Visi domāja, ka Rodriks

Cīņā ticis nonāvēts.

Taču Rodriks nebij kritis,

Turējās kā lauva viņš;

Sākumā pēc slavas alka,

Vēlāk — nāvi meklēja.

Tomēr itin visas bultas

Garām spindza karalim

Un nevienā vietā bruņas

Pušu nepāršķēla šķēps.

Beidzot, noguris līdz nāvei,

Viņš no zirga lēca nost,

Izlaida no rokas gurdās

Asiņaino zobenu.

Svieda zemē bruņcepuri,

Spožās bruņas meta prom

Un, neviena nepamanīts,

Pusnakts tumsā steidza zust.

Ticis prom no kaujas lauka,

Rodriks tālāk iet aizvien

Un par savu bojā eju

Drīz vien runājam viņš dzird.

Sirmgalvji un sievas vārgas

Viņam ceļā garām steidz, —

Prom no mauru kara pulkiem

Pārbiedētie ļaudis bēg.

Bēgļi raudot lūdzas dievu,

Lai no pagāniem tos glābj,

Rodriks dzird, kā izmisumā

Nelaimīgie viņu lād.

Galvu nodūris, viņš pūlas

Ātrāk visiem garām tikt

Un pat sacīt neuzdrīkstas,

Lai par viņu aizlūdz kāds.

Galu galā trešā dienā

Jūras malā nonāk viņš

Un pie paša krasta klintīs