ALEKSANDRS PUŠKINS - PĒCTRIMDAS UN MŪŽA PĒDĒJO GADU LIRIKA

slavenu dzejnieku. Mans draugs, cienījamais vojevoda Nikolajs,

bija sastapis Belgradā, kur viņš dzīvoja, Hiacintu Maglanoviču, ko

jau agrāk pazina, un, zinādams, ka tas dodas uz Zaru, iedeva tam

man adresētu vēstuli.

1 īpaši laupītāji.

2 Policijas zaldāti.

Viņš man rakstīja, ja es gribot kaut ko izdabūt no gusļu spēl-

maņa, tad vajagot to piedzirdīt; jo iedvesma pār viņu nākot tikai

tad, kad viņš esot gandrīz piedzēries.

Tai laikā Hiacintam bija ap sešdesmit gadu. Viņš bija liela

auguma vīrs, ievērojot viņa vecumu, vēl zaļoksnējs un spēcīgs,

platiem pleciem un stipri resnu kaklu; seja viņam apbrīnojami

iedegusi; acis mazas, ar mazliet uz augšu uzrautiem kaktiņiem;

viņa ērgļa deguns, diezgan sarkans no stipru dzērienu lietošanas,

garās, baltās ūsas un kuplās, melnās uzacis — tas viss kopā rada

tēlu, ko grūti aizmirst, ja tas kaut reizi redzēts. Tam visam pievie-

nojiet klāt garu rētu pāri uzacij un vaigam. Pavisam dīvaini, kā

viņš nepazaudēja aci no tāda ievainojuma. Galva viņam bija no-

skūta pēc gandrīz vispārēja paraduma, un viņš valkāja melnu

jērenīcu; apģērbs viņam bija visai apdilis, bet vēl ļoti tīrs.

Ienācis manā istabā, viņš pasniedza vojevodas vēstuli un bez

kādas ceremonēšanās apsēdās. Kad biju beidzis lasīt, viņš man

šaubu pilnā balsī diezgan nicīgi sacīja: — Tātad jūs runājat ilī-

riski. — Es tūdaļ atbildēju šai valodā, ka ilīriešu valodu saprotu

pietiekami labi, lai spētu novērtēt viņa dziesmas, kas man ārkār-

tīgi saslavētas. — Labi, labi, — viņš atbildēja, — bet es esmu

izsalcis un izslāpis: es dziedāšu, kad bušu paēdis. — Mēs kopā

ieturējām pusdienas. Man šķita, ka viņš vismaz kādas četras die-

nas ir badojies — tik kāri viņš ēda. Pēc vojevodas ieteikuma es

skubināju viņu uz dzeršanu, un mani draugi, kas, padzirdējuši par

viņa ierašanos, sanāca pie manis, ik brīdi piepildīja viņa glāzi.

Mēs cerējām, ka pēc tam, kad šis ārkārtīgais izsalkums un slāpes

tiks remdētas, mūsu viesis būs ar mieru nodziedāt kādu savu

dziesmu. Bet šis cerības mūs pievīla. Pēkšņi viņš piecēlās lio

galda un, atlaidies uz paklāja pie uguns (tas notika decembrī), ne-

pilnās piecās minūtēs aizmiga, un viņu neparko nevarēja uz-

modināt.

Kādu citu reizi man vairāk laimējās: es viņam devu dzert

tikai tik daudz, lai viņu iedvesmotu, un tad viņš mums nodziedāja

vairākas balādes, kas atrodamas šai krājumā.

Agrāk viņam laikam bijusi ļoti skaista balss, bet toreiz tā bija

mazliet ieplaisājusi. Kad viņš, spēlēdams gusļus, dziedāja, viņa

acis atdzīvojās un sejā radās mežonīga skaistuma izteiksme, ko

tik labprāt savos audeklos mēdz attēlot gleznotāji.

Viņa šķiršanās no manis bija dīvaina: piecas dienas pie ma-

nis nodzīvojis, no rīta viņš kaut kur izgāja, un es velti viņu

izgaidījos līdz vakaram. Uzzināju, ka Zaru viņš pametis un devies

uz mājām; bet tai pašā laikā ievēroju, ka man nozudušas pāris

angļu pistoles, kas pirms viņa steidzīgās aiziešanas bija karājušās

manā istabā. Viņam par godu man jāteic, ka tikpat labi viņš būtu

varējis paņemt līdzi manu naudas maku un zelta pulksteni, kas

bija desmitreiz dārgāks par aiznestajām pistolēm.

1817. gadā es nodzīvoju divas dienas viņa mājās, kur viņš

mani saņēma, izrādīdams ļoti lielu prieku. Viņa sieva un visi

bērni un mazbērni metās man ap kaklu, bet, kad devos no viņa

prom, vecākais dēls nāca man līdzi par pavadoni kalnos, kur mēs

pavadījām vairākas dienas, un man neizdevās viņu pierunāt, lai

viņš pieņem no manis kādu atlīdzību.

16 Vampīri — miroņi, kas nāk ārā no saviem kapiem un sūc

dzīvu cilvēku asinis.

17 Par zālēm pret vampīra kodumu noder zeme, kas ņemta no vampīra kapa.

is Kāda cita teiksma stāsta, ka Georgijs sacījis saviem biedriem: «Mans vecais ir miris; novāciet viņu no ceļa.»

19 So skaisto poēmu esmu paņēmis no Vuka Stefanoviča Serbu dziesmu krājuma.

20 Dziesma par karaļdēlu Janišu oriģinālā ir ļoti gara un sadalīta vairākās daļās. Esmu pārtulkojis tikai pirmo daļu un arī ne gluži visu.

Vai tur redzams sniegs vai balti gulbji?

Sniegs sen būtu izkusis no saules,

Gulbji būtu aizlaidušies projām;

Tas nav sniegs, nav baltspārnaini gulbji,

Tās ir Agas Asan-agas teltis.

Smagi ievainots viņš teltī mokās,

Apmeklēja māte to un māsa,

Tikai sievai kauns bij nākt pie viņa.

Kad mazlietiņ pierimt sāka sāpes,

Pavēlēja Aga savai mīļai:

«Nemeklē vairs mani manā baltā mājā,

Manā baltā mājā, visā manā dzimtā.»

Kuduna ar izmisumu dziļu

Vīra bargos vārdus noklausījās.

izdzirdusi sētā zirgus zviedzam,

Baiļu dzīta, Asan-agas sieva

Gribēja pa logu mesties ārā,

Viņu atturēja divas mīļas meitas:

«Atjēdzies jel, mūsu dārgā māte,

Sētā nezviedz tava vira zirgi,

Ieradies tavs brālis Pintorovičs!»

Atjēdzās tad Asan-agas sieva,

Raudot brālim apķērās ap kaklu:

«Mīļais brāli, kāds man kauns un negods!

Mani projām dzen no pieciem bērniem.»

Atdzejojusi Ārija Elksne

Un manu dienu straumē duļķainajā

Jūt rāmumu, un, duļķēm gulstot, tajā

Uz brīdi pavīd debess zilums tīrs.

Vai ilgs būs miers? Varbūt ir beigušās

Man dzīves vētru, rūgto maldu dienas?

Atdzejojis Paulis Kalva

Ir laiks, mans draugs, ir laiks! pēc miera esmu tvīcis,

Aiz dienas diena trauc, un katra aiznes līdzi

No mūža daļiņu, kaut dzīvot alkstam mēs.

Bet rau — viss pīšļos irst: mums nomirt vajadzēs!

Nav laimes pasaulē, ir miers un brīve toties.

Par tādu likteni sen mēdzu aizsapņoties,

Vergs gurdais, — tiecos sen uz tālu mītni steigt,

Kur gaišus priekus rod, var savu darbu veikt . . .

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

Šai ciltī, viņam svešā; ļaunas jūtas

Pret mums viņš neloloja dvēselē;

Mēs viņu mīlējām. Rāms, labvēlīgs

Viņš apmeklēja mūsu sanaksmes.

Ar viņu dalījāmies skaidros sapņos

Un dziesmās (apdāvināts, iedvesmots

No augstienēm viņš raudzījās uz dzīvi).

Nereti runāja par nākamību,

Kad tautas senos strīdus aizmirsīs

Un dižā saimē savienosies. Toreiz

Labprāt mēs klausījāmies dzejniekā.

Uz rietumiem tad ceļā izvadījām

Ar svētību. Par mūsu naidnieku

Nu kļuvis kādreiz miermīlīgais viesis

Un, trakojošam pūlim izdabādams,

Pauž dzejā naidu; dzirdam notālēm

Mēs skanam ļauni dziesminieka balsi,

Mums pazīstamo. .. Dievs, jel atgūt liec

Tu mieru viņa saniknotam garam

Un………..

Atdzejojis VladimiRs Kaijaks

Pāri Ņevai mundri plīvo

Kuģu raibo flagu daudz,

Laivās atskan dziesma brīva,

Airētājus kopā sauc;

Cara nams skan dzīru runās,

Galvai mēle noreibst līdz;

Smagā lielgabalu dunā

Līdz pat grīvai Ņeva trīc.

Kas par svētkiem dižam caram