ALEKSANDRS PUŠKINS - PĒCTRIMDAS UN MŪŽA PĒDĒJO GADU LIRIKA

Pāvels Jeļicu nu atkal bargi tirda:

«Kāpēc darīji tik ļaunu darbu, saki!»

Māsa atbild brālim, raudot gauži:

«Tā nav mana vaina, brālīt, zvēru

Es pie dzīvības, pie tavas un pie manas!»

Notic arī šoreiz brālis m-asai savai.

Bet tad Pāveliene krēslas stundā vēlā

Iet un nozog nazi vīramāsai,

Un tad nodur pati savu bērnu,

Kas jau šūpulītī apzeltītā snauda.

Rītā agri pieskrēja pie vīra,

Rokas lauzot, vaimanājot skaļi:

«Sev par nelaimi tu māsu mīli,

Sev par postu dāvanas tai dodi:

Viņa nokāvusi mūsu mīļo bērnu.

Un, ja vēl tu varbūt neticētu,

Pameklē tās apzeltīto nazi.»

Pāvels satrūkstas, šos vārdus dzirdot,

Steidz pie māsas viņas istabiņā.

Jeļica tur atdusas uz pēļa —

Nazis galvgalī pie sienas redzams.

Izrauj to no maksts tad Pāvels —

Asmens zeltītais ir asins traipos.

Satver brālis māsas maigo roku.

«Dievs lai tev, ai māsa, nāvi sūta!

Mūsu melni nobendēt tu spēji,

Arī vanagu, kas dārzā mita,

Bet jel teic man, — kāpēc kāvi bērnu?»

Māsa, gauži raudot, atbild brālim:

«Tā nav mana vaina, brālīt, zvēru

Es pie dzīvības, pie tavas un pie manas!

Bet, ja zvērestam tu tomēr neticētu,

Aizved mani tad uz klaja lauka

Un tur piesaisti pie četru zirgu astēm,

Lai tad zirgi trauc uz visām pusēm,

Sarausta tad mani četrās daļās.»

Šoreiz netic brālis savi māsai.

Viņu aizveda uz klaja laukar

Zirgiem straujajiem pie astēm sēja,

Dzina aulekšos tos laukam pāri.

Kur vien krita māsas asins lāses,

Izauga tur ziedi koši sārti,

Bet, kur viņas miesas mieru guva,

Tajā vietā baznīciņa radās.

Nedaudz dienu aiztecēja mūžos,

Smagi saļimst brāļa sieva ļaunā;

Gadus deviņus tā viņa slimo.

Izaug zāle viņas kauliem cauri,

Zālē midzenis ir ļaunam pūķim;

Sūc tas asinis tai dienu nakti.

Gaužas mokas izcieš brāļa sieva

Un reiz vīram šādus vārdus saka:

«Klausies, Pāvel, tu mans gādniek,

Ved līdz svaines baznīciņai mani,

Tur tad varbūt vesela vēl kļūšu.»

Pāvels dara tā, kā sieva vēlas.

Bet, kad viņi mērķim ir jau tuvu,

Balss no baznīcas sauc pēkšņi pretī:

«Nenāc baznīcā, tu slimā sieva,

Arī šeit tev veselību negūt!»

Tikko izdzirda to Pāveliene,

Tūlīt arī bilda vīram savam:

«Vīrs un gādniek mans! No sirds es lūdzu,

Neved mani šinī baltā namā,

Bet pie astēm piesien taviem zirgiem

Un tad liec tiem auļot laukiem pāri!»

Dara Pāvels tā, kā vēlas sieva,

Sien pie zirgu astēm cieši viņu

Un liek zirgiem pāri laukiem aujot. . .

Kur vien krita sievas asins lāses,

Izauga tur ērkšķi, dadži, nātres,

Un kuš palika tās baltās miesas —

Zeme iegrima un ezers cēlās.

Šurpu peld pa ezeru zirgs — melnis,

Viņa vilkts, peld šūpulltis zeltīts,

Sēž uz šupulīša pelēks vanags,

Pašā šūpuli dus bērniņš — mazulītis,

Tam zem kakla ļaunās mātes roka,

Rokā lāsmo asmens apzeltītais.

Atdzejojis Eižens Mindenbergs

Iemīlēja karaļdēls Janišs

Jeļicu — jaunavu skaisto,

Mīlēja to divi laimes gadi,

Trešajā nolēma Ļubusju precēt —

Čehu valsts karaļa meitu.

Iet viņš, lai mīļotai ardievas teiktu,

Veltes tai nes viņš — dukātus smagus,

Pērļu rotas, ap kaklu kam vīties,

Zelta auskarus, dzidri kas skan;

Ar tiem pats viņš mīļoto greznoja,

Pats tai aplika rotas ap kaklu,

Deva dukātus, cik vien to bija,

Noskūpstīja vēl uz abiem vaigiem

Un aizjāja savu ceļu.

Kad Jeļica palika viena,

Zemē nosvieda zelta naudu,

Dārgos auskarus un pērļu rotas

Pirkstiem saplosīja, rūgti raudot.

Tad uz Morāvu tā izmisusi

Skrēja — upē patvērumu rast;

Dzelmju valdniece nu viņa kļuva,

Dzemdēja tur mazu meitenīti,

Skumjo Vāravas vārdu tai deva.

Pagāja trīs gadi — varbūt vairāk,

Karaļdēls uz medībām reiz jāja,

Jāj gar Morāvu, pa lēzno krastu;

Piepeši viņš soļus gausināja,

Asās slāpes melnim veldzēt ļāva.

Bet, tiklīdz ar purnu, putām klātu,

Zirgs pie vēsā ūdens kāri kļāvās,

Maza roka, viļņu balināta,

Melni satvēra aiz zelta pavadām!

Izbailēs tas galvu augšup slēja,

Līdzi velkot Vāravu no dzelmes —

Kā pie auklas zivi makšķerējot.

Auļiem zirgs pa klajo pļavu skrēja,

Iemauktus bez stājas purinādams;

Tomēr nomest meiču nevarēja.

Karaļdēls pats tikko seglos tvērās,

Kamēr melni, kas jau sāka nokust,

Spēja savaldīt ar stipru roku.

Vārava kad beidzot zemē lēca,

Vaicāja tai Janišs karaļdēls:

«Teic, kāds radījums tu īsti esi:

Vai tev māte sieviete bij vāra,

Jeb vai dievu nolādēta Nāra?»

Saka Vārava, tai skatiens kvēl:

«Jaunā Jeļica ir mana māte,

Bet mans tēvs ir Janišs karaļdēls,

Un par Vāravu sauc mani pašu.»

Janišs karaļdēls, to padzirdējis,

Strauji nolēca no zirga melnā,

Savu meitu skavās slēdza spēji, —

Teica, acis izberzēdams delnā:

«Kur ir Jeļica? Vai tiešām viņa

Noslīkusi? Bij man tāda ziņa.»

Atbild Vārava: «Ir māte mana

Dzelmju valdniece; pār visām upēm

Šajā zemē viņai vaia ļauta,

Visās upēs, ezeros tā valda,

Tai vien zilā jūra nepakļauta,

Jūrā zilajā sen valda Brīnumzivs.»

Karaļdēls tad Vāravai tā teica:

«Nu tad ej pie dzelmju valdnieces,

Labdienas no manis viņai nes,

Pasaki, ka Janišs karaļdēls

Kaut uz mirkli redzēt viņu vēlas —

Šeit, pie Morāvas, to gaidu es.

Rītu atjāšu pēc atbildes.»

Pēc šīs sarunas tie abi šķirās.

Karaļdēls jau agri bija klāt,

Tikko ausmā rīta krēsla ira;

Pēkšņi viļņos krūtīm atsegtām

Dzelmju valdniece no upes nira,

Sacīdama: «Janiš karaļdēls,

Biji lūdzis tu šo satikšanos;

Runā — ko tev vajag vēl no manis?»

Līdz ko Jeļicu viņš ieraudzīja,

Atkal senās ilgas iekvēlojās,

Sauktin sauc viņš atkal to pie sevis:

«Dārga tu un mīļa man joprojām,

Iznāc brīdi šeit uz zaļā krasta,

Tikpat saldi skūpsti vēl un skauj,

Tikpat cieši sevi mīlēt ļauj.»

Tomēr karaļdēlam nepaklausa

Jeļica, vairs negrib malā doties:

«Es pie tevis, Janiš karaļdēls,

Zaļajā vairs neiziešu krastā.

Saldo skūpstu agrāko vairs nebūs.

Kur gan mīlu agrāko vairs rastu?

Labāk pastāsti man, kā tu dzīvo,

Kā ar mīļo, pārvedi ko mājās, —

Kā ar jauno sievu tagad klājas?»

Atbild skumji Janišs karaļdēls:

«Mēness nobāl tad, kad saule laistās!

Kura sieva mīļoto gan aizstās?»

Atdzejojis Valdis Rūja

«Ko, mans kumeļ, bēdīgs zviedzi,

Ko tu kaklam nolīkt Jauj,

KādēJ krēpes vējiem liedzi,

KādēJ laužņus nekod straujš?

Vai par maz tu manis saudzēts,

Tīrām auzām barots, audzēts,

Seglojums vai skaists nav dots?

Pavadas no zīda vītas,

Siksnu sprādzes apzeltītas,

Kāju kalums sudrabots?»

Klusi zviegdams kumeļš runā:

«Skumjš un bēdīgs esmu gan —

Dzirdu: tālu auļu dunā

Bultas sīc un taures skan;

Tādēļ zviedzu drūmās jausmās,