ALEKSANDRS PUŠKINS - PĒCTRIMDAS UN MŪŽA PĒDĒJO GADU LIRIKA

Nāks skaistules — pārpilnu pūru —

Un dāvanām apmētās tevi.

Eh, paklausi, laidies pār jūru;

Kad kļūsi turīgs, atgriezies mājās!»

Toreiz svešumā projām gāju.

Marmora laivā dzīvoju tagad,

Bet man vēl skumjāk. Jūtos kā ķēdē,

Viņu maize kā akmens tik smaga!

Par mani sievietes tikai smejas,

Kad runāju valodā savā,

Ko mūsējie aizmirsuši te sen —

Tāpat kā parašas; tās cieņā nava.

Kā pārstādīts krūms es te vīstu.

Kā pie mums kādreiz — sveicienu īstu:

«Kā tev, Dmitrij Aleksejevič, klājas?» —

Te nedzird, nav laipnu vārdu,

Kad ar paziņām sarunājas.

Šeit es esmu kā skudra, kas dzīta

Ezerā — vētras savandītā.

Atdzejojis Valdis Rūja

Slēpās drosmīgais haiduks Hrizičs14

Starp akmens klintīm dziļdziļi alā.

Kopā ar viņu sieva Katrīna,

Abi dēli, mīļi bez gala.

Viņi nedrīkstēja no alas iznākt,

Tos lenca četrdesmit melni stobri.

Kolīdz tikai galvu viņi paceltu,

Saltie ieroči runāt sāktu tobrīd!

Trīs dienas, trīs naktis neēduši,

Tikai lietus ūdeni dzēra,

Kas sapilēja akmens dobumā.

Ceturtajā dienā mākoņi vērās,

Un ūdens izžuva saules tveicē,

Tad teica Katrīna, slāpēs cietusi:

«Dievs kungs! Musu dvēseles žēlo!»

Un mirusi zemē nokrita klusi.

Hrizičs, to redzot, nevaimanāja,

Arī dēli raudāt neuzdrīkstējās;

Kad Hrizičs mirkli aizgriezās sānis,

Viņi tikai acis izberza spēji.

Piektajā dienā vecākajam pēkšņi

Kā vilkam sāka skatiens gailēt,

Skatot uz klona mirušo māti.

Viņa brālis iekliedzās bailēs,

Aizkavējot izmisuma soli:

«Nepazudini dvēseli savu;

Labāk padzeries asinis manas,

No bada nāves mums glābiņa nava.

Iziesim laukā no akmens kapa,

Atriebsim naidniekam mūsu sāpes.»

Hrizičs cēlās un sauca: «Diezgan!

Labāk lode nekā bads un slāpes.»

Un visi trīs kā saniknoti vilki

Drāzās lejup no klintīm stāvām,

Katrs no viņiem nosita septiņus,

Katru no viņiem septiņām lodēm pļāva;

Viņu nocirstās galvas

Uz pīķiem uzdūra,

Bet arī tad uz tām skatīties bijās,

Tik briesmīgs tiem Hrizičs ar dēliem bija.

Atdzejojis Valdis Rāja

Ceļam dievpalīgu saku!

Nakts ir dzidra, tālo laku

Mēness vizma atrast ļaus;

Izdzerts ir līdz mielēm kauss.

Lode nezin, kas ir raudas, —

Mirt tu prati drošs un cēls.

Naidnieks bēga, cik vien jaudas,

Bet to pieveica tavs dēls.

Atceries mūs saulē viņā

Un, ja lemts ar tēvu jums

Satikties, tad katrā ziņā

Pasveicini to no mums!

Pasaki, ka brūce mana

Aizdzijusi tiešām gan.

Un ka krietnu dēlu — Janu

Sieva dzemdējusi man.

Zēns ir brašs, to sauc par Janu,

Vectētiņu godinot.

Veikli cērt ar jataganu,

Šaut ar bisi ari prot.

Meita Lizgorā pie vīra

Dzīvo, — nu jau kurais gads.

Tvarks uz kuģiem kalnus svīrē,

Dzīvs vai — uzzināsi pats.

Ceļam dievpalīgu saku!

Nakts ir dzidra, tālo taku

Mēness vizma atrast ļaus;

Izdzerts ir līdz mielēm kauss.

Atdzejojis Eižens Mindenbergs

Sēdēja pie vārtiem Marko Jakubovičs,

Viņam līdzās bija sieva Zoja.

Viņu mazais dēlēns spēlējās uz sliekšņa.

Nāca svešinieks gar viņiem garām.

Bāls viņš bija ļoti, tikko kājas vilka,

Lūdza — dieva dēļ lai padzert dodot.

Zoja cēlās augšā un pēc ūdens gāja,

Atnesusi svešiniekam sniedza.

Svešais krūzi kāri iztukšoja sausu,

Lūk, ko padzēris viņš teica Marko:

«Kas tur kalna kraujā, kur tie kuplie koki?»

Atbildēja Marko Jakubovičs:

«Tur uz kalna kraujas — mūsu dzimtas kapi.»

Svešais garāmgājējs atkal bilda:

«Dodiet man pēc nāves savos kapos vietu!

Gaužām maz man atlicis vairs dzīvot.»

Tad viņš atraisīja vaļā savu jostu,

Parādīdams asiņainu brūci.

«Nu jau trešā diena, kopš zem sirds sev nesu

Basurmana kalto svina lodi.

Kad es miris būsu, aproc manas miesas

Tur, zem vītola uz zaļā kalna,

Un man kapā līdzi ieliec manu šķēpu,

Karavīrs es vienmēr biju drosmīgs.»

Zoja svešinieku balstīja aiz pleciem,

Kamēr Marko apskatīja brūci.

Pēkšņi jaunā Zoja savam vīram teica:

«Palīdzi jel, Marko, nav man spēka,

Nespēju vairs ilgāk noturēt es viesi!»

Marko Jakubovičs redzēja, ka svešais

Viņas rokās nomiris jau bija.

Marko apsegloja savu melno zirgu,

Piesēja pie segliem nomirušo vīru

Un uz kapiem veda svešinieka līķi,

Izraka tur viņam dziļu bedri,

Noskaitīja lūgsnu, apbēra ar smiltīm.

Taču pāris nedēļu pēc bērēm

Marko mazais dēlēns sāka sirgt un izdilt,

Negribēja skriet un rotaļāties,

Augu dienu kunkstot gulēja uz cisām.

Ieradās pie Marko sirmais dziednieks,

Apskatījis bērnu, sacīja viņš tēvam:

— Dēls tavs sasirdzis ar grūtu kaiti;

Vai tu aplūkoji viņa bālo kaklu?

Redz tur mazu, asiņainu brūci —

Tas ir negantnieka vampīra 16 , lūk, kodiens!

Dziedniekam pa pēdām ciema ļaudis

Tūdaļ steigšus devās prom uz kapiem kalnā,

Atrakuši svešinieka kapu,

Skatās — nomirušais guļ ar sārtiem vaigiem,

Nagi izauguši tam kā krauklim,

Seju pārklājusi ruda, gara bārda,

Gluži svaigas asinis uz lūpām,

Asinis līdz malām pilda dziļo kapu.

Marko drūmi atvēzēja mietu,

Līķis iekaukdamies izlēca no kapa,

Skriešus bēga prom uz meža pusi,

Ātrāk aizjoņoja viņš par strauju zirgu,

Kuram sānos duras asi pieši,

Krūmi tam zem kājām brīkšķēja un liecās,

Koku zaļie zari zemē krita,

Lūzdami kā salā sastingušas rīkstes.

Dziednieks pagrāba no kapa zemi17

Un ar smiltīm zēnu labi noberzēja,

Un par viņu augu dienu lūdza.

Kad aiz kalniem dzisa sārtā vakarblāzma,

Zoja ierunājās savam vīram:

«Tieši šodien paiet četrpadsmitā diena,

Kopš pie mūsu durvīm mira svešais.»

Pēkšņi iegaudojās suns pie sētas vārtiem,

Durvis pašas vaļā atdarījās,

Saliecies tur iekšā nāca milzis,

Skardamies ar pakausi pie griestiem;

Kājas sakrustojis, atsēdās uz grīdas.

Nekustīgi vērās viņš uz Marko,

Marko nekustīgi vērās milzī,

Sastindzis no viņa baismi ļaunā skata,

Taču dziednieks, noskaitījis lūgsnu,

Zaļam cipreszaram pielaida klāt guni

Un uz milža pusi dūmus pūta.

Pēkšņi sāka drebēt vampīrs tā kā apse,

Izskrējis pa durvīm, projām metās,

It kā vilks viņš būtu, kuru suņi dzenā.

Otrā dienā tajā pašā laikā,

Sunim nikni rejot, durvis atdarījās,

Iekšā nāca nepazīstams cilvēks,

Augumā tas bija tāds kā cara rekrūts.

Atsēdies viņš skatījās uz Marko,

Atkal lūgsnu skaitot, padzina to vecais.

Trešā dienā nāca pundurītis —

Tāds, kas itin viegli spētu jāt uz žurkas,

Tikai acīs tāpat dega Jauna uguns.

Dziednieks trešo reizi projām viņu dzina.

Kopš tās reizes tas vairs nerādījās.

Atdzejojusi Ārija Elksne

«Kas gan ir šie melnkalnieši?»

Bonaparts teic noskaities: