ALEKSANDRS PUŠKINS - PĒCTRIMDAS UN MŪŽA PĒDĒJO GADU LIRIKA

Daudz citādākus krastus, citus viļņus . ..

Starp druvām zeltītām un zaļām pļavām

Tas, zili mirdzot, tālu izplešas.

Pa viņa noslēpumu pilnām dzīlēm

Brauc laivā zvejnieks, un tas līdzi sev

Velk tīklu trūcīgu. Pa lēzniem krastiem

Stāv sādžas izkaisītas — un aiz sādžām

Ir greizas dzirnavas, kas, vējam pūšot,

Ar pūlēm spārnus kustina …

Tēvtēva zemju robežām tai vietā,

Kur ceļš, ko lietus dziji izvagojis,

Pret kalnu paceļas, trīs priedes stāv •—

Tā viena tālāk nost, tās citas divas

Jo tuvu kopā — šeit, kad senāk garām

Es jāju, mēnesnīcai gaiši spīdot,

Ar pazīstamu šalku mani sveica

Trīs galotnes. Nu pa to pašu ceļu

Es jāju un jo drīz vien savā priekšā

Tās atkal ieraugu. Tās tādas pašas,

Tā pati ausij pazīstamā šalka. —

Bet tagad pie to vecām, cietām saknēm

ļKur kādreiz viss bij tukšs un kails)

Ir saaugusi jauna, kupla birzs,

Košzaļa dzimta, krūmi drūzmējas

To ēnā it kā bērni. Lūk, bet nostāk

Stāv viena viņu sadrūmusi biedre

Kā kalsna vecmeita, un apkārt tai

Viss kails tāpat kā senāk,

Tu jaunā, nepazīstamāI Ne es

Vairs pieredzēšu tavus spēka gadus,

Kad pāraugsi tu manas paziņas

Un cieši noslēpsi to vecās galvas

No garāmgājēja. Bet lai mans mazdēls

Dzird jūsu apsveikuma šalkoņu,

Kad, pārnākot no sarunas ar draugiem,

Pilns priecīgu un patīkamu domu

Nakts dziļā tumsībā viņš ies jums garām

Un mani atcerēsies.

Atdzejojusi Elma Zālīte

Vairs nespēj aizrauties un ciest.

Kas bijis kādreiz, pats sev teicu,

To neatgriezt! To neatgriezt!

Ne jūsmai vairs, ne skumjām ļaušos,

Ne sapņiem lētticīgajiem .. .

Bet atkal pamosties, es jaušu,

Liek visvarenais daiļums tiem.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

Es tavu rūgto mācību! Par ko

Tu mani vajā, valdniec nežēlīgā,

Kas pieticību nīst un laupa miegu? .. .

Ko darīju, kad bagāts biju es,

To pieminēt patlaban nav man nodoms:

Mums klusējot ir jāveic labie darbi.

Par to vairs nepienākas vārdus šķiest.

Šeit domām ceru jaunu spēku rast

Un jūtu — mani nepazudinās

Pavisam liktenis.

A'dzejojis Vladimirs Kai/akn

Pēc latīņu parauga

Jau tevi māca mūža miegs,

Tu skumji vēries draugos savos,

Un nāve, jaunais bagātniek,

Jau klauvēja pie durvīm tavām;

No rīta ieradusies šeit,

Kā augļotājs, kas naudu devis,

Tā gaidīja, kad tiks pie tevis,

Lai līdzi viņai ej.

Bij tavās telpās kluss un tumšs,

Vien ārsti drūmi sarunājās,

Bij sejās redzams mulsums skumjš

Gan mīļākām, gan kalpotājiem.

Un vergi smagi nopūtās,

Par tevi dievu aizlūgdami,

Jo, kas gan zin, kā ies šai namā,

Kad tevi smiltis klās.

Bet tikmēr jaunais mantinieks,

Kā krauklis, jaušot līķa smaku,

Aiz satraukuma bāls kā sniegs

Tev domās kapa bedri raka,

Jau noplēsts bija zīmogs tavs

Un viņējais it visur uztriepts,

Un, skatīdamies zelta lustrās,

Viņš saimnieks jutās jau.

Viņš domāja: «Nu augstmaņiem

Man bērnus nevajadzēs audzēt,

Pats tagad būšu līdzīgs tiem,

Būs mantas pagrabos man kaudzēm;

Nu godīgs kļūšu arī es

Un neslēpšu no sievas algu,

Un nezagšu no kroņa malkas

Es vairs ne pagales.»

Tu augšāmcēlies. Draugu bars

Ap tevi smej un čalo modri,

Un tavi vergi šovakar

Aiz prieka skūpstās viens ar otru;

Tik laimīgs ārsts nav bijis sen,

Vien zārcinieks ir mazliet bēdīgs,

Un pārvaldnieks uz karstām pēdām

Prom mantinieku dzen.

Un dzīvi baudīt vari tu

Ar visiem daudzveidīgiem priekiem,

Vien glabā dārgo dāvanu

Un nešķied savas dienas velti.

Liec lietā tās; laiks projām plūst,

Vairs nevilcinies — daiļu sievu

Sev beidzot izvēlies, un dievi

Tad dāsni svētīs jūs.

Atdzejojusi Ārija Elksne

«Siev! Kas tie par zābakiem?» —

«Plencis tāds! Ko sadomājis!

Zābaki! Liec mieru tiem!

Akls, vai? Ko dzer tik traki!

Tie tak spaiņi…» — «Ko tu saki?

Daudz kas mūžā redzēts jau,

Bet nu tas vēl redzēts nav,

Ka pie spaiņiem akurāt

Būtu vara pieši klāt.»

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

Tev — varonim, tev — dziesminiekam!

Nav liktenis man lēmis prieku

Ar ugunīgu rumaku

Traukt līdz, kad kauja brāzies tu.

Uz Pegaza vien jājis es,

Un Parnass licis valkāt man

Šīs vecmodīgās zīmotnes.

Bet šajā ziņā arīdzan

Man tavā priekšā jāliec piere,

Mans tēvs tu un mans komandieris.

Te Pugačovs mans — tūdaļ jūtams:

Viņš pārgalvis un kazaks sīksts!

Tev priekšpulkā patiesi būtu

Tāds apakšvirsnieks noderīgs.

Atdzejojusi Ārija Elksne

Priecīgs un skumju pilns, tēlniek, es ieeju darbnīcā tavā:

Ģipsim tu domāt te liec, marmors tev paklausīgs tiek,

Varoņu daudz tev un dievu! Lūk, Zevs kur,

kas pērkoņus svaida;

Lūk, kā caur pieri tur glūn satīrs un stabuli pūš;

Lūk, kur ir Barklajs, kas sāka, Kutuzovs, kas pabeidza cīņu;

Ideāls — Apolons tur, skumjas kā Niobe te. ..

Priecīgs es esmu! Un tomēr, kad klīstu starp klusajiem

dieviem,

Sēras sāk sirdi man spiest: Delviga labā vairs nav;

Mākslas un daiļuma draugs nu jau atdusas tumšajā kapā.

Kā tevi apskautu viņš, cik lepns viņš būtu uz tevi.

Atdzejojis Kārlis Krūza

Nav lielas vērtības šīm skaļām tiesībām,

Kaut arī galva reibst ne viena vien no tām;

Es tomēr nekurnu par dievu augsto prātu,

Kas nevēlēja man, pret nodokļiem lai stātu,

Vai liedza valdniekiem uz kariem pulkus post;

Maz bēdu man par to, vai brīvi laikrakstos

Var muļķus izāzēt, vai cenzūra it skarba

Liedz pļāpām žurnālos veikt savu posta darbu,

Jo tas it viss ir vārdi, vārdi, vārdi vien\ —

Nē, citas tiesības man allaž domas sien;

Un cita — labāka man vajadzīga brīve:

Vai caram pakļauta vai tautai mūsu dzīve —

Vai nav vienalga mums? Lai dievs ar tiem.

Nekam

Nedz lūgt, nedz zemoties; vien sev lai kalpojam

Un izdabājam sev; lai varas priekšā akli

Nav jāliec goda prāts un nodomi, un kakli;

Just, brīvi, klaiņojot, kur paša sirdij tīk,

Kāds daiļums dabai dots, kāds skaistums dievišķīgs.

Vien iedvesmas un dižas mākslas priekšā liekties,

Sai kaislei atdoties un mūžam pēc tās tiekties,

Lūk, laime, tiesības! .. .

Atdzejojis Harijs Skuja

1 Hamlets (Pušk. piezīme).

Un kapos ieeju, kur krusti, kapenes,

Kur, lēni satrūdot, te nomirušie atdus,

Kas galvaspilsētā reiz mita ilgus gadus

Un tagad purvājā ir saspiesti šā tā —

Kā viesi badīgi pie galda trūcīgā;

Te kupčiem, ierēdņiem gan mauzoleji stalti,