ALEKSANDRS PUŠKINS - PĒCTRIMDAS UN MŪŽA PĒDĒJO GADU LIRIKA

No Kremļa sienas dunošās

Līdz sastingušās Ķīnas mūrim

Tad, ceļot spožu tērauddūri,

Jums krievu zeme pretim stās.

Šurp sūtiet, pēlēji jūs sīvie,

Mums savus dēlus niknākos,

Un Krievijā tiem vietu dzīvie

Starp pazīstamiem kapiem dos.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Jo biežāk mūsu licejs var

Mūs ciemos lūgt uz gadadienu,

Jo rāmāks seno draugu bars,

Kas pulcējas te saimē vienā,

Jo retāks tas; jo skumīgāk

Mēs satiekamies svētkos savos;

Jo biklāk glāzes skanēt sāk

Un mazāk dziesmas prieku slavē.

Tā zemes vētru brāzmojums

Ir neviļus mūs arī skāris,

Pie dzīru galda bieži mums

Tumšs mākonis slīd pierei pāri.

Par vīriem pārkalis mūs laiks,

Mēs rūpes pazīstam un raizes,

Un dažus nāves klusums baigs

Jau paspējis sev līdzi aiznest.

Vairs sešos krēslos viesu nav,

Trūkst mūsu vidū sešu draugu,

Guļ zemes klēpī viņi jau

Gan šeit, gan kaut kur kaujas laukā,

Gan dzimtenē, gan svešatnē.

Gan slimības, gan bēdas smagas

Ir uzveikušas tos, un mēs

Par viņiem visiem skumstam tagad.

Varbūt pie sevis drīz vien sauks

Mans mīļais Delvigs mani arī, •—

Mans grūto dienu labais draugs,

Mans biedrs dzīves pavasarī

Un dzejas soļos pirmajos,

Mans dzīru un mans domu brālis,

Tur, ēnu valstī sirmajā,

Man tagad nesniedzami tālais.

Vēl ciešāk, draugi mīļotie,

Vēl ciešāk rokas sadot steigsim,

Tiem, kuru nav, skan vārdi šie,

Bet tagad, draugi, dzīvos sveiksim

Ar cerību vēl kājas aut

Un atkal šurp uz dzīrēm doties,

Un visus vecos draugus skaut,

No upuriem vairs nebaidoties.

Atdzejojusi Ārija Elksne

(G. albumā)

Kā harmonijā apgarotā,

Kur pāri kaislēm pacelts viss,

Stāv viņa kautra savā rotā

Kā brīnums, visus apbūris;

Nav sāncenses nevienā zālē,

Kur griežas viņas skatiens spulgs,

Tur mūsu skaistuļu viss pulks

Jau viņas dailes spozmē bālē.

Lai kur tu steigties gribētu,

Kaut savu mīļo satikt ietu,

Lai visudārgās ilgas tu

Sev dziļi dziļi krūtīs sietu, —

Ja tevi ceļā satiek tā,

Sirds stājas, pēkšņi apmulsusi,

Un acis godbijībā klusi

Tev raugās dailes svētnīcā.

Atdzejojis Andris Vējāns

Nē, nē — nedz vēlos es, nedz drīkstu nodoties

Tai trauksmei, neprātam, ko lemj mums mīlestība;

Liegts sirdij aizmirsties, liegts iedegties un ciest,

Jo cieši nosargāt es savu mieru gribu;

Nē, mīlēts diezgan šķiet; bet kāpēc dažkārt gan

Lai neaizsapņojos, kad, iepriecinot acis,

Iet būtne brīnišķa un jauna garām man,

Tēls skaidrs, it kā šurp no paradīzes nācis,

Un atkal drūzmā gaist? … Vai sirds tad jāapsauc,

Vai daiļo jaunavu man grūtsirdīgā tīksmē

Ar skatu pavadīt un apbrīnot nav Jauts,

Un svētīt, novēlot no visas sirds tai līksmi,

It visu labāko, ko dzīvē rodam mēs,

Sirds mieru priecīgu un bezrūpību arī,

Pat to — lai laimīgs kļūst viņš, ko tā izredzēs,

Kas mīļo jaunavu par sievu nosaukt varēs.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

No Maskavas kad padzīs projām

Reiz liktenis mans patvarīgs,

To vietu, kur jūs piemājojat

Un ziedat, pieminēt man tiks.

Par skaļu lielpilsētas kņada;

Tur allaž gars mans skumīgs kļūst,

Man Maskava vēl ienāks prātā

Vien tad, kad atcerēšos jūs.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

Ilgi lapas izraudzītās

Spalva nevēlējās skart;

Esmu vainīgs: vai tad var

Tā bez rindu virknes glītās

Albums iegult. Šovakar

Piepildīt to dzeja mana

Tavā svētku dienā trauc.

Lai tev salda prieka gana,

Visvisādas veiksmes daudz!

Daudz lai Parnass dāvā dziņu,

Dzīve — dienas mierīgas.

Un kā nosodījums ass

Lai tev negrauž sirdsapziņu

Drauga dzejas albums mazs.

Atdzejojis Laimonis Kamara

Viņš, savu zirgu tīrīdams,

Ik brīdi dusmīgs nomurmina:

«Lai trīskārt nolādēts šis nams,

Pats nelabais šurp mani dzina!

Te apsargāts tu labāk tiec

Kā apšaudē no turku lodēm.

Te gavēņkāpostus gan sniedz,

Bet sīvo piedāvāt nav modē.

Te saimnieks blenž kā zvērs ikbrīd,

Sev līdzi viņa sievu sārtu

Pat nemēģini izmānīt

Ne draudiem, ne ar mīļu vārdu.

Bet Kijevā! Tur neapnīk!

Tev klimpas mutē lien vai pašas.

Un vīns! Nu temp, cik vien tev tīk,

Bet meičas — kā nekur tik brašasl

Pat dvēseli nav atdot žēl

Par melnacītes skalu kvēlo,

Bet ir kas ļauns tām visām vēl…» —

«Nu kas? Jel teic, es dzirdēt vēlos.»

Viņš ūsas virpināja možs

Un stāstīja no laba prāta:

«Tu puisis varbūt esi drošs,

Bet zaļš, nav pieredzes tev tādas.

Tad klau: pie Dņepras novietots

Bij mūsu pulks, un, tavu prieku,

Man saimniece bij — gods kam gods,

Un atraitne, tas vērā liekams!

Mēs draugi kļuvām ātri gan

Un satikām kā satiek reti.

Ja piekauju — Marusja man

Ne vārda rupji neteiks pretim.

Ja apdzeros — steigs gultu klāt

Un pati paģirām sniegs malku;

Vien pamirkšķinu — un man klāt

Jau pienests viss, pēc kā es alku.

Nu kāpēc tagad skumjam būt,

Ja dzīvot var, kā prāts tev tīko?

Nē! greizsirdību sirds man jūt!

Ko nu? Pats nelabais to rīko.

«Kādēļ gan,» sāku domāt, «redz,

Grib nakti tā pret dienu mainīt?

Priekš gaiļiem jau no miega lec!

Kāds velns no mājas prom to gainī?

Nu ņemos viņu uzmanīt.

Reiz guļu … mazliet vaļā acis,

(Nakts piķa melnums apkārt slīd,

Un nerimst laukā vētras tracis),

Te — Marusja jau posties sāk,

No krāsns klusi kāpj bez bailēm,

Man guļu pačubināt nāk,

Blenž krāsnī, vai vēl ogles gailē.

Tad paņem sveci, aizdedz to,

Pie plauktiņa klusītēm dodas,

Tver pudelīti plakano,

Pie krāsns apsēstas uz slotas,

Tur viņa kaila izģērbjas …

Un, trīsreiz kad no blašķes dzēra,

Uz slotas jāšus — kas tad tas! —

Trauc dūmenī — ne vēsts, kur tvērās!

Ehē! es nojaušu tūlīt:

Marusjai — paša velna ķēriens!

Nu, pagaidi man, mīlulīt!…

No krāsns nokāpju — re, dzēriens!

Es paostu: skābs, draņķis vien!

Uz grīdas šļakstu: brīnos dikti —

Drāž toveris, un piesta skrien,

Lec abi krāsnī. Šķiet, būs slikti!

Zem gultas runcis spalvu bož,

Tam arī virsū dziru slaku —

Viņš sprauslā. Saucu: «Šķic!» — un jož

Mans runcis lielai piestai blakus.

Bet es nu ņemos slacināt

It visu, kas tik acu priekšā.

Lec galdi, soli krāsnij klāt •—

Marš! marš! — un dūmenī jau iekšā.

«Pie joda!» nodomāju. «Nu

Mēs arī mēģināsim!» Lūk, kā, —

Vai tici — netici, es dzēru —

Un gaisā pacēlos kā pūka.

Nu traucos ātrāk nekā vējš,

Bet kurp — to gan vairs neatminu.

«Griezt ceļu! . ..» zvaigznēm saucu spējš .

Tad zemē nokritu — to zinu.

Es skatos: kalns, uz kalna tā

Kūp katli; dziesmas, dejas raisās.

Tur, svelpjot ļaunā jautrībā,

Ar vardi žīdu laulāt taisās…

Es nospļāvos, prāts teikt ko liek . . .

Bet Mārus ja jau atskrien moži: