ALEKSANDRS PUŠKINS - PĒCTRIMDAS UN MŪŽA PĒDĒJO GADU LIRIKA

No trimdas mani sauci doties

Uz citu zemi jaukāku.

Tu teici: «Satikšanās dienā

Tur, mūžam zils kur debess lauks,

Zem olīvām mēs skūpstā vienā

Tad lūpas savienosim, draugs.»

Bet tur, ak vai, kur dabā rēnā

Viz augstu debess zilums liegs,

Kur ūdeņos gulst olīvēna,

Tev acis slēdza mūža miegs.

Un daiļums zuda līdz ar vaidu

Tev kapa urnā šaurajā.

Bet satikšanās skūpstu gaidu,

Es gaidu… To tu parādā.

Atdzejojusi Elīna Zālīte

Par pašu brāli smiet ar prieku

Pulks skribentu, šķiet, aicināts —

Es esot augstmanis. Ko niekus!

Ne virsnieks esmu šāds vai tāds,

Ne uzkūlies par asesoru,

Ne akadēmiķis nudien,

Ne godināms par profesoru:

Es krievu sīkpilsonis vien.

Jā, laiki mainās. Ņemt to ļaunā

Pat nedomāju es nemaz:

Aristokrātija mums jauna,

Tādēļ jo vairāk dižojas.

No dzimtas cēlies, kura panīkst

(Un tāds jau neesmu es viens),

Kaut bajāri bij senči mani,

Es necils sīkpilsonis vien.

Nav galma korī dziedāt gājis,

Nav vīžu kņazs mans vectētiņš,

Nav caram kurpes spodrinājis,

Nedz tirgojies ar bliņām viņš.

No vācu pulkiem pūderētiem

Nav dezertējis viņš, paties.

Kā augstmanis gan būt es spētu?

Es sīkpilsonis, slavēts dievs.

Mans sencis Rača kādreiz bijis

Ir svētā Ņevska cīnītājs,

Un viņa bērnus pataupījis

Pats bargais Jānis Ceturtais.

Pie cariem Puškini bij godā

Un laurus daži vākuši,

Kad sīkpilsoņi Nižgorodā

Ar poļiem ķildas sākuši.

Kad tauta, izkarojot karus

Un pieveikusi intrigas,

Ar rakstu piedāvāja vaiu

Romanoviem, kā zināms tas,

Šo pasākumu atbalstīja

Cilts mana un par nopelniem

Reiz galmā iecienīta bija,

Reiz … bet es sīkpilsonis vien.

Palaikam postā negaidītā

Mūs iegrūž nepakļāvīgs gars:

Ar Pēteri mans vectēvs nīdās,

Un viņu pakārt lika cars.

Sis piemērs pamācība daudziem:

Kurš valdnieks cietīs ķīviņus!

Kņazs Dolgorukijs, laimīgs saucams,

Ir prātīgs sīkpilsonis kluss.

Kad galminieki sadumpojās,

Gāzts Pēterhofā tapa cars,

Vēl viņam uzticams joprojām,

Kā Minihs, bij mans vectēvs ar.

Bet Orlovi tad varu guva,

Aiz restēm vectēvs tika mests.

Un rimtāka šī dzimta kļuva, ■—

Kā sīkpilsonis dzimu es.

Nost vecos goda rakstus lieku,

Mans dzimtas zīmogs uzspiests tiem

Un lepnums apsaukts. Nesatiekos

Ar jaunizceptiem augstmaņiem.

Es grāmatnieks- un dzejnieks šodien,

Ne Musins, Puškins vārdā man.

Pats jūtos dižs bez galma godiem,

Jo sīkpilsonis es, jā gan.

Figļarins gvelž bez apnikuma,

Ka Hanibals, mans vectētiņš,

Reiz esot pirkts par blašķi ruma,

Un kalpībā tā ticis viņš.

Pie šķipera: jā, pie tā paša,

Kas jaunus ceļus prata rast,

Lai dižas gaitas jūrās plašās

Krievzemes kuģim pašķiras.

Ar vectēvu tas bijis draudzīgs.

Un lēti pirktais moris šis

Drošs, centīgs, neuzpērkams audzis,

Draugs, nevis vergs un dienderis.

Viņš bija tēvs tam Hanibalam,

Kurš jūras kaujā uzveicis,

Kad dega kuģi tuvu, tālu

Un Navarinai nācās krist.

Figļarins klāsta iedvesmoti:

Es — sīkpilsonis vien diemžēl

Starp muižniekiem. Bet viņš? Viņš, proti,

Meščanskas ielā muižnieks cēls.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

No angļu valodas

Kad pār mežainajiem krastiem

Satumst vakars, kluss un vēls,

Līdz ar dziesmām neparastām

Ugunskuri tumsā kvēl.

Sveika, prieka pilnā saime!

Liesmu spīdums, esi sveikts!

Citreiz pašam būtu laime

Klejotājiem līdzi steigt.

Rīt, kad ausmas stari stīdzēs,

Brīvais ceļš jums tālāk ies.

Brauksiet prom — bet jums vairs līdzi

Jūsu dzejnieks nedosies.

Nakšņošanu klaidā brīvā,

Kad pār galvu vakars mēļš,

Aizmirsis viņš lauku dzīves

Un šā mājas miera dēļ.

Atdzejojis Harijs Heislers

Vai mežā zvēra rēciens skan,

Vai taure pūš, vai pērkons grand,

Vai kalnos maiga dziesma san

Un pēkšņi rimst —

It visam gaisā atbalss pland.

Tā mirklī dzimst.

Kas pērkoņbalsīs izrunāts,

Ko vētras nestie viļņi krāc,

Ko gani klaigā — katrs vārds

Saukts vēlreiz tiek.

Vien atbalsij nav atbalss … Tāds

Tu — dziesminieki

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Es, galvu liecis, stāvu kluss . . .

Visapkārt miers. Ar mirgu blāvu

Vien sveces tempļa tumsā spīd,

Kur milzu stabu granītstāvus

Un karogus var saskatīt.

Šeit viņu skāvis mūža miegs,

Dus ziemeļpulku pavēlnieks.

Viņš sargs bij zemei varenajai,

Un satriekts krita naidnieks baiss.

No taviem ērgļiem slavenajiem

Viņš, Katrīna, bij pēdējais.

Bet kaps šis dzīvību pauž man,

Šķiet, krievu zemes balss te skan,

Es atceros to posta gadu,

Kam, svēti ticot, tautas balss

Tev, sirmais, sauca: glāb un vadi!

Tu glābi — briesmām bija gals.

Un atkal balss šī skaņu gūst:

Jel celies, caru glāb un mūs!

Ak bargais sirmgalvi, jel brīdi

Uz kapa sliekšņa parādies,

Kā dzīva, stipra saule spīdi,

Kur tavi karapulki ies.

Ar roku stingri pacelto

Starp vadoņiem mums rādi to,

Kam tavam pēcniekam būt klājas.

Bet templī klusums valda svēts,

Un, kapā dusot, karotājam

Miegs mūžīgs ir un netraucēts.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Ko, gudrie spriedēji, jūs tādu troksni ceļat,

Kam draudat Krievijai, to nolādat un peļat?

Kas jūs tā satraucis? Vai nemiers Lietuvā?

Jel rimstieties! Jo tas ir strīds starp pašiem slāviem,

Sens iekšējs strīds, kas likts uz likteņsvariem saviem;

Šai jautājumā jums gan neizlemt nekā.

Sen mūsu ķildas nevar klusēt,

Jo brāļu ciltis nesatiek;

Un pārmaiņus bij abām pusēm

Šai naida vētrā galvas liekt.

Kas pārsvaru gūs cīņā sūrā?

Vai lepnais polis? Krietnais krievs?

Vai ieplūdīs reiz slāvu upes krievu jūrā?

Vai izsīks tā? — to zin vien dievs.

Mūs lieciet mierā! Netaisījāt

Šo vēsturi, kur asins lija.

Kā svešs un dīvains pārpratums

Šīs dzimtās ķildas liekas jums.

Vai Kremlis, Prāga jums ko saka?

Vien bezjēdzīgu prieku gūst

Jums sirds, kad niknā cīņa trako, —

Pret mums vien naidu jūtat jūs.

Par ko? Jel atbildiet, — lai zinām!

Par to, ka Maskava bij jādod liesmām mums?

Ka varmāku mēs neatzinām,

Kas lika visiem drebēt jums?

Ka bezdibenī iegāzt spējām

To elku smago, kas bij karaļvalstu sods,

Ka savas asinis mēs lējām,

Lai Eiropai ir brīve, miers un gods?

Pie darbiem ķerieties, — ko tukšiem vārdiem draudat!

Vai vecais spēkavīrs jau pārāk ilgi snauda

Un Izmailas durkli celt vairs nevar spēt?

Vai krievu cara vārds ir pazaudējis varu?

Vai nebija ar Eiropu mums karu?

Vai krievs vairs neprot uzvarēt?

Vai mazs mums skaits? Tūlīt no Permas līdz pat Taurijai,

No somu klintājiem līdz kvēlai Kolhidai,