ŽILS VERNS - 2OOOO LjE PA JŪRAS dzelmi

Pavēles tika izpildītas, un «Ābrams Linkolns» strauji devās prom no spīdošā loka.

Es biju kļūdījies. Kuģis mēģināja aizbraukt, bet pārdabiskais dzīvnieks tuvojas ar divkāršu ātrumu.

Mēs stāvējām mēmi un nekustīgi, vairāk no pārsteiguma kā no bailēm.

Dzīvnieks it kā rotaļādamies mums tuvojās. Viņš aplieca loku apkārt fre­gatei, kura brauca ar četrpadsmit mezglu ātrumu, un saviem elektriskajiem stariem applūdināja to kā ar mirdzošiem putekļiem. Tad atvirzījās divi trīs jūdzes attālu, atstādams aiz sevis fosforisku sliedi, kas bij līdzīga ātrvilciena lokomotives izmestiem tvaika mutuļiem. Un tad atkal no tumšā apvāršņa apmales, kur nezvērs bij atvirzījies, lai būtu atstatums ieskrieties, viņš piepeši no jauna ar šausmīgu ātrumu traucās uz «Ābramu Linkolnu», pēdu divdesmit atstatu negaidīti apstājās un pēkšņi izdzisa; briesmonis nebij ic- niris ūdenī, jo tā starojums tad izdzistu pamazām, bet tas notika piepeši, it kā viņa staru izverdējs avots pēkšņi iztukšotos. Tad viņš parādījās atkal kuģim otrā pusē — vai nu apmetis loku, vai izlīdis pa apakšu. Jebkuru acu­mirkli varēja notikt mums liktenīga sadursme.

Mani pārsteidza fregates manevrēšana. Tā bēga un nemaz netaisījās uzbrukt. Fregates uzdevums bij vajāt, bet tagad turpretī izrādījās, ka tā pati tiek vajāta. Es to aizrādīju kapteinim. Viņa parasti mierīgajā sejā bij re­dzams dziļākais pārsteigums.

— Aronaksa kungs, — viņš atbildēja, — es nezinu, ar kādu baismīgu dzīvnieku man darīšana, un tādā tumsā nevaru fregati paļaut briesmām. Starp citu, kā lai uzbrūk tam, ko nepazīsti, pret kuru nespēj aizsargāties? Nogaidīsim rīta ausmu, tad lomas mainīsies.

— Tagad jūs, kaptein, vairs nešaubāties par šā dzīvnieka sugu?

— Nē, profesor, kā liekas, tas ir milzīgs narvalis, bet tikai elektrisks.

— Varbūt, — es atteicu, — viņam, tāpat kā elektriskam zutim, nav iespē­jams tuvoties!

— Patiešām, — kapteinis atbildēja, — ja viņam vēl arī postošs spēks, tad tas ir visbīstamākais dzīvnieks pasaulē. Tāpēc man arī jāpiesargās.

Augu nakti uz kuģa visi bij kājās. Par gulēšanu neviens nedomāja. Izrā­dījās, ka «Ābrams Linkolns» ātrumā nevar mēroties ar narvali, tāpēc palē­nināja gaitu. Vienzobis no savas puses, it kā kariķēdams fregati, laiski šū­pojās viļņos un nemaz nedomāja atstāt kaujas lauku.

Tomēr ap pusnakti viņš pazuda vai, pareizāk sakot, izdzisa kā milzīgs jāņtārps. Vai viņš aizmuka? Mēs nedrīkstējām to vēlēties. Bet bez septiņām minūtēm vienos piepeši atskanēja apdullinošs svilpiens, itin kā ūdens stabs ar ārkārtīgu spēku sāktu šļākt gaisā. Kapteinis Faraguts, Neds Lends un es tajā brīdī atradāmies uz klāja; mēs visi trīs ar ārkārtīgu uzmanību lūko­jāmies melnajā nakts dzīlē.

— Ned Lend, — kapteinis vaicaja,— vai jums bieži gadījies dzirdēt vaļu saceltu troksni?

— Bieži, kaptein, bet vēl nekad es neesmu sastapis vali, kas, parādoties vien, ienestu man divus tūkstošus dolāru.

— Jā, jums ir tiesības uz balvu. Bet sakiet, vai šis troksnis ir līdzīgs tam, kas rodas, kad valis izšļāc ūdeni pa nāsīm?

— Ļoti līdzīgs, kaptein, tikai nesalīdzināmi stiprāks. Nav ne mazāko šaubu, ka mums darīšana ar vali. Ar jūsu atļauju, — Neds piebilda, — rīt ap saules lēktu parunāsim ar viņu pāris vārdu.

— Ja vien viņš vēlēsies jūs uzklausīt, Ned, — es nedroši ieminējos.

— Kad tikai man izdotos piekļūt viņam četru harpūnu garuma tuvu, — kanadietis iesmējās, — tad tam gribot negribot nāktos mani uzklausīt.

— Tādā gadījumā man būs jādod jūsu rīcībā laiviņa?

— Katrā ziņā.

— Un jāriskē ar manu cilvēku dzīvībām?

— Ar manu arī! — vaļu mednieks vienkārši atbildēja.

Divos no rīta piecas jūdzes no «Ābrama Linkolna» vēja pusē atkal parā­dījās gaismas loks, tikpat spilgts kā pirmāk. Par spīti attālumam skaidri bij dzirdami dzīvnieka drausmīgie astes kūlieni un pat aprautā elsošana. Likās, ka tajā brīdī, kad šis milzīgais narvalis paceļas virs ūdens ievilkt elpu, gaiss viņa plaušās tā sabiezē kā tvaiks divi tūkstoši zirgspēku maši- nas resnajos cilindros.

— Hm! —es nodomāju. — Tas nu gan ir valis, kam vienam pašam ve­sela kavalerijas pulka spēks!

Visi līdz pašam rītam palika savās vietās un gatavojās kaujai. Gar kuģa sāniem tika nostādīti dažādi vaļu zvejas rīki. Kapteiņa palīgs lika pielādēt vaļu medību lielgabalus, kuri harpunu aizmet jūdzi tālu, tāpat pielādēt ga­ras šautenes ar sprāgstošām lodēm, kas nāvīgi ievaino pašus stiprākos dzīvniekus. Neds Lends tikai uztrina savu harpunu, šo briesmīgo ieroci viņa rokās.

Sešos sāka aust gaisma, bet līdz ar pirmajiem saules stariem apdzisa narvaļa elektriskais spīdums. Septiņos bij jau pietiekoši gaišs, bet bieza migla aizklāja apvārsni, un pret to paši labākie tālskati izrādījās nespēcīgi. Tas sacēla vilšanās sajūtu un dusmas.

Es uzrāpos bezanmaslā. Daži virsnieki jau sēdēja mastu galos.

Ap astoņiem migla virs viļņiem lēnām izklīda un platām strēlēm pama­zām sāka celties gaisā. Apvārsnis pletās plašāks un reizē ar to kļuva arī skaidrāks. Piepeši, tāpat kā vakar, atskanēja Neda Lenda balss.

— Viņš guļ kreisajā pusē aiz kuģa pakaļējā gala! — vaļu mednieks kliedza.

Visu acis vērsās norādītajā virzienā.

Tur, pusotras jūdzes no fregates, garš, melns ķermenis gulēja metru virs jūras līmeņa. Viņa aste ātri kuļājās ūdenī, sagriezdama to mutulī. Nekad vel nebij piedzīvots, ka dzīvnieka aste ar tādu spēku var sakult ūdeni. Milzīga, žilbinoši balta svītra apzīmēja dzīvnieka ceļu un izliecās slaidā puslokā.

Fregate piebrauca valim tuvāk, un es viņu varēju labi aplūkot. «Šeno- nas» un «Helvecija» ziņojumos tā apmēri bij mazliet pārspīlēti. Pēc mana aprēķina viņa garums nepārsniedza divi simti piecdesmit pēdas. Resnumu bij grūti noteikt, bet tomēr man likās, ka visi tā samēri ir ārkārtīgi propor­cionāli.

Tieši tajā brīdī, kad es to aplūkoju, no viņa nāsīm izšāvās divi ūdens stabi un pacēlās četrdesmit metru augstu. Tagad man radās sajēga par viņa elpošanas veidu un es nospriedu, ka šis dzīvnieks katrā ziņā pieder mugur­kaulnieku zīdītāju klasei, zivsveidīgo grupai, vaļu kārtai, dzimtai… te man vēl trūka pietiekošas skaidrības. Vaļu kārta sadalās trijās dzimtās: vaļi, kašaloti un delfini; šiem pēdējiem pieskaitāmi arī narvali. Katra no šīm dzimtām vēl sadalās ģintīs, katra ģints sugās un katra suga pasugās. Es vēl nevarēju spriest par šā dzīvnieka dzimtu, sugu un pasugu, bet šo robu cerēju aizpildīt ar Neda Lenda un kapteiņa Faraguta palīdzību.

Kuģa ļaudis nepacietīgi gaidīja sava priekšnieka pavēles. Tas uzmanīgi vēroja dzīvnieku un beidzot lika atsaukt vecāko mechaniķi. Viņš tūlīt iera­dās.

— Vai katli kārtībā? — kapteinis jautāja.

— Pilnīgā, — mechaniķis atbildēja.

— Tad labi. Dodiet vislielāko tvaiku, un tad uz priekšu ar pilnu jaudu!

Trīskārtīgs urā apsveica šo pavēli. Cīņas mirklis bij klāt. Pēc īsa brīža

abi fregates skursteņi jau vēla laukā melnus dūmu vālus un klāju drebināja suta katlu guldzieni.

Varenā skrūve sāka strādāt, un «Ābrams Linkolns» devās dzīvniekam tieši virsū. Tas joprojām gulēja gluži mierīgi, un fregate piebrauca viņam puskabeļtauvu tuvu; kustonis, neienirdams ūdenī, sāka palēnām atvirzīties, allaž palikdams tajā pašā atstatumā no fregates.