ŽILS VERNS - 2OOOO LjE PA JŪRAS dzelmi

— Kāpēc tad, Ned, kāpēc?

— Tāpēc, profesora kungs, ka šis zvērs aizsargāts ar tērauda plāksnēm!

Nu man bij jāsaņem kopā visi prāti, jāatsvaidzina atmiņa un jākontrolē

agrākie secinājumi.

Kanadieša pēdējie vārdi spēji saviļņoja manas smadzenes. Es steigšus pacēlos stāvus uz šās ūdenī pa pusei iegrimušās būtnes vai priekšmeta, kur mēs bijām patvērušies. Es tam piesitu ar kāju. Bez šaubām, tas bij ciets,

un nesairdināms ķermenis, pilnīgi citāds nekā lielajiem jūras zīdītāju kusto­ņiem.

Bet tas varēja būt arī kaulots kustonis no aizvēsturisko laikmetu dzīv­nieku sugas, un tad man nāktos ierindot viņu zināmā rāpuļu amfibiju kārtā, pie bruņu rupučiem vai aligatoriem.

Tomēr nē! Melnīgsnējā mugura, uz kuras es stāvēju, nebij zvīņaina, bet gludi pulēta. Ja tai piedauzīja, tā skanēja kā metāls, un, lai cik neticami tas arī izklausītos, likās — ko likās — skaidri bij redzams, ka tā darināta no sakniedētām tērauda plāksnēm.

Šaubām te nebij vietas. Šis dzīvnieks, šis nezvērs un dabas fenomens, kas bij saviļņojis visas pasaules zinātniekus, uztraucis un izbiedejis abu zemes pusložu jūrniekus, tas acīm redzamā un brīnišķā kārtā izrādījās par cilvēka rokas darinājumu.

Kāda teiksmaina, mitoloģiska dzīvnieka atradums mani nebūtu pār­steidzis vairāk. Ka daba spēj veidot brīnišķus radījumus, tas viegli sapro­tams. Bet prāts apjūk, ja savām acīm redzat, ka cilvēks veidojis kaut ko pārdabisku un apbrīnojamu.

Taču nevarēja vairs šaubīties. Mēs gulējām gluži kā uz zemūdens kuģa muguras, cik varēja spriest, milzīgas tērauda zivs veidā. Neda Lenda ieskats par šo jautājumu jau bij pilnīgi noteikts. Mums ar Konselu atlika tikai pie­vienoties viņam.

— Bet tādā gadījumā, — es teicu, — šim kuģim taču ir kāds dzinēja mechanisms un cilvēki, kas to vada.

— Bez šaubām, — harpunists atsaucās, — un tomēr visu to triju stundu laikā, kamēr es atrodos uz šīs peldošās salas, neesmu manījis ne mazākās dzīvības zīmes.

— Vai tad šis kuģis nemaz nav kustējies?

— Nē, Aronaksa kungs. Viņš ļaujas viļņiem šūpoties, bet pats nekustas.

— Mēs taču neapšaubāmi zinām, ka kuģis spēj kustēties ārkārtīgi ātri. Un, tā kā šī ātruma attīstīšanai tam ir mechanisms un mechaniķi mašinu vadībai, tad man šķiet, mēs esam glābti.

— Hm! … — Neds Lends kā šaubīdamies noņurdēja.

Itin kā apstiprinot mūsu secinājumu, kaut kas sāka kult ūdeni šā brīnišķā kuģa pakaļējā galā, kur droši vien tā dzenamam bij pierīkota skrūve, un tas sāka slīdēt uz priekšu. Mēs tikko paspējām uzrāpties tā augstākajā daļā, kura apmēram astoņdesmti centimetru pacēlās virs ūdens. Par laimi kuģis nebrauca pārāk ātri.

— Kamēr tas turas horizontāli, — Neds Lends murmināja, — man nav nekas pretī. Bet, ja viņš iedomājas nolaisties dziļāk, es pat divus dolārus nedodu par savu ādu.

— Vēl mazāk, — kanadietis varēja sacīt. Skaidrs, ka bij nepieciešams mēģināt sazināties ar tām būtnēm, kuras mājoja šajā mašinā. Es sāku meklēt tā virspusē kādu spraugu, kādu paceļamo luku vai, zinātniskā valodā runājot, ieeju un izeju cilvēkam. Bet serdeņu rindas gar plākšņu malām bij vienmuļas un cieti pienaglotas.

Pa to laiku arī mēness bij norietējis, un mēs atradāmies pilnīgā tumsā. Atlika tikai nogaidīt rītu, lai aplūkotu, kā iespējams iekļūt šā zemūdens kuģa iekšienē.

Tātad mūsu glābiņš bij atkarīgs no šo noslēpumaino kuģotāju iedo­mām, — ja viņiem ienāktu prātā nolaisties dzīlē, mēs būtu pazuduši! Izņemot šo gadījumu, es nešaubījos, ka mums izdosies stāties ar viņiem sakaros. Patiešām, ja tie paši nepagatavoja sev nepieciešamo gaisu, reižu reizēm viņiem bij jāpaceļas virs ūdens, lai atjaunotu elpojamās vielas krājumus. Bet tad katrā ziņā nepieciešama kāda sprauga, lai ārienes atmosfēra iekļūtu kuģī.

Uz kapteiņa Faraguta palīdzību un glābiņu mums it nepavisam vairs nebij ko cerēt. Mēs braucām projām uz rietumiem, lai gan ne pārāk ātri, tomēr man šķita, jūdzes divpadsmit stundā. Skrūve, vienmērīgi ar matemā­tisku precizitāti šķēla ūdeni, reizēm uzšļākdama augstu gaisā fosforiski spī­došas šļakatas.

Ap četriem rītā mūsu kuģa ātrums manāmi pieņēmās. Mēs tikai ar mo­kām noturējāmies šajā straujajā skrejā, viļņu bangu apskaloti. Par laimi Neds bij sataustījis plākšņu mugurā iestiprinātu lielu riņķi, un mēs cieši turējāmies pie tā.

Beidzot šī garā nakts bij pagājusi. Manā atmiņā visi šie pārdzīvojumi uzglabājušies nepilnīgi. Tikai viens sīkums palicis prātā. Viļņu un vēja ap- rimas mirkļos man vairākkārt šķita, ka dzirdu itin kā vāju, tālumā skanošu izklaidu akordu harmoniju. Kādu noslēpumu gan glabāja šis zemūdens kuģis, kuram izskaidrojumu meklēja visa pasaule? Kādas būtnes mājoja tajā? Ar kāda brīnišķa mechanisma palīdzību tas tik ātri varēja pārvietoties no vienas vietas uz otru?

Atausa diena. Mūs vēl ietīstīja rīta migla, bet arī tā jau sāka izklīst. Es patlaban biju sācis pamatīgāk izpētīt kuģa korpusu, kura augšējā daļā bij ierīkota it kā horizontālā platforma, kad piepeši manīju, ka tas palēnām grimst.

— Velns un elle! — Neds Lends iekliedzās, pasperdams kāju pret ska­nošo tērauda plāksni. — Atveriet taču, neviesmīlīgie kuģotāji!

Bet skrūves apdullinošo troksni pārkliegt bija grūti. Par laimi kuģis mitējās grimt.

Piepeši kuģa iekšienē atskanēja spēcīgi klaudzieni, tika atgrūsti aizšauja­mie. Kāda plāksne pacēlās, kāds vīrs pabāza galvu, savādi iekliedzās un atkal pazuda.

Mirkli vēlāk parādījās astoņi spēcīgi vīri maskētām sejām un, ne vārda nerunājuši, ievilka mūs sava drausmīgā kuģa iekštelpās.

Sī brutālā sagūstīšana notika zibeņātri. Es nepaguvu ar saviem biedriem ne vārda pārmainīt. Nezinu, ko īsti viņi sajuta, pēkšņi ieslodzīti šajā peldo­šajā cietumā, bet man auksti šermuļi pārskrēja pār kauliem. Kādos nagos mēs te bijām iekrituši? Bez šaubām, tie bij jūras laupītāji, kuri gluži jaunā veidā piekopa savu amatu.

Tikko šaurā lūka virs mums bij aizvērusies, es atrados necaurredzamā tumsā. Ara gaišuma pieradušās acis nekā nespēja saskatīt. Tikai jutu, ka manas kailās kājas virzās pa dzelzs kāpnēm. Neds Lends un Konsels man sekoja, cieši ielenkti. Kāpņu galā atvērās kādas durvis un tūliņ no jauna šķindēdamas aizvērās aiz mums.

Mēs atkal bijām vieni. Kur? Es to nevarēju pateikt, pat ne lāgā iedomā­ties. Visapkārt bij tik tumšs, ka acis nejaudāja uztvert visniecīgāko gaismas stariņu, kāds samanāms pat vistumšākajā naktī.

Bet Neds Lends, no tādas apiešanās saniknots, ļāva vaļu savām dus­mām.

— Velns un elle! — viņš iekliedzās. — Tie ir cilvēki, kuri viesmīlību mā­cījušies kaut kur Kaledonijā! Trūkst tikai, ka viņi vēl būtu kanibali! Arī par to nevarētu brīnīties, bet es saku skaidri, ka šādā gadījumā sīvi pretošos.

— Apmierinieties, mīļais Ned, apmierinieties! — Konsels rāmi iebilda. — Neuztraucieties priekšlaikus! Patlaban jau mēs vēl netiekam cepti.

— Cepti vēl ne! — kanadietis attrauca. — Bet pie krāsns jau esam, tas skaidrs! Te taču ir tumšs kā ellē. Labi, ka savu nazi neesmu pametis, ar to rīkoties man gaismas allaž pietiks. Pirmais bandits, kurš mēģinās man pie­durt roku …

— Neuztraucieties, Ned, — es mierināju harpunistu, — un ar savu pār­steidzību nepadariet mūsu stāvokli vēl ļaunāku. Kas zina, vai mūsu sarunu kāds nenoklausās! Labāk mēģināsim orientēties, kur īsti atrodamies!