ŽILS VERNS - 2OOOO LjE PA JŪRAS dzelmi

Visapkārt bij dziļa tumsa. Tomēr austrumu pusē es saskatīju melnu blīvu, kuras signalugunis pamazām nodzisa tālē. Tā bij fregate. Sapratu, ka bojā eja nenovēršama.

— Palīgā! palīgā! — es kliedzu un visiem spēkiem centos peldēt uz kuģa pusi.

Apģērbs mani stipri kavēja; pielipis miesai, tas traucēja locekļu kustības. Es jutu, ka grimstu. Elpa aizrāvās! …

— Palīgā!

Vairāk kliegt es nevarēju. Mute bij ūdens pilna. Sāku ķepuroties; es jutu, ka grimstu.

Piepeši stipra roka satvēra mani aiz svārkiem. Es manīju, ka mani iz­ceļ virs ūdens, un tad pie auss izdzirdu šādus vārdus:

— Profesora kungam būs vieglāk peldēt, ja viņš pieturēsies man pie pleca.

Es ar savu roku satvēru uzticamā Konsela roku.

— Tas esi tu! — es iesaucos. — Tu!

— Kas tad cits! — Konsels atbildēja. — Esmu profesora kunga rīcībā.

— Vai tu līdz ar mani iekriti jūrā?

— Nē, es neiekritu. Bet, tā kā kalpoju profesora kungam, tad sekoju viņam.

Šim lāga zēnam tas šķita pavisam dabiski.

— Bet fregate? —es vaicāju.

— Fregate? — Konsels atsaucās, atmezdamies uz muguras. — Es ieteiktu profesora kungam vairāk nedomāt par to!

— Ko tu saki?

— Tikai to, ka, ielēkdams jūrā, es dzirdēju sardzes matrozi kliedzam: «Skrūve un stūre ir salauztas!»

— Salauztas?

— Jā—briesmoņa zoba salauztas. Man liekas, ka «Ābrams Linkolns» tika cauri ar šiem bojājumiem vien. Bet mums šis atgadījums ir ārkārtīgi nepatīkams. Fregate nevar vairs ieturēt savu virzienu.

— Tad mēs esam pagalam!

— Var jau būt, — Konsels mierīgi atbildēja. — Tomēr dažas stundas vēl ir mūsu rīcībā, un pa to laiku daudz ko var izdarīt.

Konsela nesatricināmā aukstasinība sadrošināja arī mani. Es sāku pel­dēt ar jaunu sparu, bet piemirkušās, svina smagās drēbes kavēja katru kus­tību, un es tikai ar lielām pūlēm turējos virs ūdens. Konsels to bij novērojis.

— Varbūt profesora kungs atļaus man mazu griezumu? — viņš vaicāja.

Un, pabāzis atvāztu nazi zem mana uzvalka, viņš ar vienu rāvienu pār­grieza to no augšas līdz apakšai un steigšus norāva to man nost, kamēr es viņu pašu turēju uz ūdens.

Es no savas puses izdarīju Konselam tādu pašu pakalpojumu, un tad abi peldejām tāpat blakus.

Tomēr stāvoklis bij tikpat briesmīgs. Varbūt mūsu nozušanu neviens ne­bij pamanījis, un, ja arī pamanītu, fregate bez stūres tik un tā nespēja pret vēju steigties mums palīgā. Tikai ar laiviņu bij vēl iespējams mūs glābt.

Konsels mierīgi apsvēra šīs iespējamības un sastādīja mūsu rīcības plānu. Apbrīnojams cilvēks! Viņš palika tikpat nosvērts kā ikdienišķā dzīvē!

Tā kā mūsu izglābšanās bij atkarīga vienīgi no «Ābrama Linkolna» lai­vas, tad jāmēģina noturēties pēc iespējas ilgāk virs ūdens. Lai abi nepatē­rētu spēkus reizē, mēs vienojāmies rīkoties šādā kārtā: kamēr viens mierīgi sakrustotām rokām un izstieptām kājām gulēja uz muguras, otrs peldēja un virzīja viņu uz priekšu. Tā mēs mainījāmies katras desmit minūtes un cerējām noturēties dažas stundas, varbūt pat līdz gaismai.

Vāja cerība! un tomēr viņa tik sīksti turas cilvēka sirdī! Mēs taču bijām divi. Turklāt es varu apgalvot, ka, pat gribēdams, es nebūtu varējis atmest dzīvības instinktu un laisties dibenā!

Fregates sadursme ar narvali notika apmēram vienpadsmitos vakarā. Es aprēķināju, ka varēsim noturēties astoņas stundas—līdz saules lēktam. Ar dažiem atpūtas brīžiem tāds ceļojums varbūt bij iespējams. Jūra bij pus­līdz rāma, un mēs pārāk nenomocījāmies. Laiku pa laikam es mēģināju ar skatieniem iespiesties dziļajā tumsā, kur tikai lāgu lāgiem atspīda rnusu saviļņotā ūdens fosforiskais mirdzums. Es raudzījos savu roku sakultajos ■ .indīgajos viļņos, kuru virspuse vizuļoja zilganiem lāsumiem. Mēs it kā peldējām dzīvsudraba baseinā.

Ap vieniem naktī mani pārņēma ārkārtīgs nogurums. Viss mans augums saka raustīties krampjos. Konselam bij jātur mani un vienam jārūpējas par mūsu abu glābšanu. Bet drīz vien viņš sāka smagi elsot, acīm redzami arī viņš ilgi vairs nespēs turēties.

— Laid mani vaļā! Laid vaļā! — es viņam uzsaucu.

— Pamest profesora kungu? Nekad! —viņš atbildēja. — Es ceru, ka no­slīkšu pirmais.

Tajā acumirklī mēness parādījās skaraiņu mākoņu sprauga, kurus vējš dzina pret austrumiem. Jūras līmenis iezaigojās tā staros. Šis labdarīgais spīdums atjaunoja mūsu spēkus. Es pagriezu galvu atpakaļ. Mani skatieni nosilda visgarām apvārsnim. Un tad es pamanīju fregati. Tā atradās ap­mēram piecas jūdzes tālu un bij saskatāma tikai kā tumša, tikko saredzama masa. Bet nevienas glābšanas laivas!

Es gribēju kliegt. Taču kāda tam nozīme tādā atstatumā! Pār manām uzpampušām lūpām nenāca neviena skaņa. Konsels vēl varēja izrunāt da­žus vārdus, es dzirdēju viņu vairākkārt murminām:

— Palīdziet! Šurp!

Mirkli palikuši mierā, mes sākām klausīties. Var jau būt, ka manas pār­kairinātās ausis maldījās, bet tomēr man likās, ka kaut kas atsaucās uz Konsela kliedzieniem.

— Vai tu dzirdēji? — es čukstēju.

— Jā! Jā!

Un Konsels izmisis kliedza atkal.

Šoreiz vairs nebij ko šaubīties! Kāda cilvēka balss atsaucās mūsējām.

Vai tas bij vēl kāds nelaimīgais, tāpat kā mēs, kuģa katastrofas izmests jūrā? Vai varbūt no fregates izsūtītas laivas mūs saukāja, meklēdamas tumsā?

Konsels saņēmās ar visu sparu; kamēr es vēl cīnījos beidzamiem spē­kiem, viņš atbalstījās pret manu plecu, pa pusei paslējās virs līmeņa un tū­liņ atkal slīga atpakaļ.

— Ko tu tur redzēji?

— Es redzēju… — viņš čukstēja. — Es redzēju… Bet labāk nerunā­sim … saudzēsim pēdējos spēkus! …

Ko gan viņš bij redzējis? Nezinu, kāpēc šajā acumirklī es pirmo reizi iedomājos nezvēru! … Bet kur tad te varēja rasties cilvēka balss? … Nav taču vairs tie laiki, kad Jonass patvērās vaļa vēderā!

Tomēr Konsels turpināja joprojām virzīt mani uz priekšu. Laiku pa lai­kam viņš paslēja galvu, lūkoja kaut ko saskatīt savā priekšā un iekliedzās, bet otra balss atsaucās arvien tuvāk un tuvāk. Es to tikai pa pusei vairs dzirdēju. Mani spēki bij galā; pirksti sāka izplesties; rokas vairs nejaudāja turēt augumu virs ūdens, konvulsivi atvērtā mute pieplūda ar sāļu ūdeni; aukstums stindzināja locekļus. Vēl pēdējo reizi es pacēlu galvu, tad sāku grimt…

Šajā acumirklī man uzgrudās kāds ciets priekšmets. Es krampjaini pie­ķēros tam. Tad manīju, ka mani velk un paceļ virs ūdens, ka krūtis atkal atvelk elpu, un es zaudēju samaņu … Tiesa, es drīz vien atžirbu, tāpēc ka manu augumu spēcīgi berzēja. Pa pusei atvēru acis…

— Konsel! — es čukstēju.

— Vai profesora kungs mani sauca? — Konsels atbildēja.

Tajā brīdī es norietošā mēness pēdējā spīdumā pamanīju kāda cilvēka augumu — Konsels tas nebij, bet es viņu tūliņ pazinu.

— Ned! — es iesaucos.

— Es pats tas esmu, profesora kungs. Es dzenos pēc savas godalgas, — kanadietis atteica.

— Vai jūs arī trieciens iemeta jūrā no fregates?

— Jā, profesora kungs, tikai laimīgāk nekā jūs. Man gandrīz tūliņ lai­mējās patverties uz kādas peldošas saliņas.

— Uz saliņas?

— Jā, vai, labāk sakot, uz jūsu milzeņa narvaļa.

— Paskaidrojiet tuvāk, Ned.

— Es tūliņ sapratu, kāpēc mana harpūna nespēja viņu caururbt, bet at­sitās pret tā ādu.