ŽILS VERNS - 2OOOO LjE PA JŪRAS dzelmi

— Vai es jūs beidzot pārliecināju?

— Jūs, profesora kungs, pārliecinājāt mani par to, ka tādiem dzīvnie­kiem jābūt ārkārtīgi stipriem — ja viņi vispār mājo jūras dziļumos.

— Bet, ja nu viņu tur nav, — kā tad jūs, tiepīgais harpunist, izskaidro­jat notikumu ar «Skotiju»?

— Tas varētu būt. . . — viņš stostījās.

— Sakiet, sakiet!

— Tas varētu būt .. . pilnīgi izdomāts! — kanadietis nobeidza.

Bet tāda atbilde tikai apliecināja vecā vaļu mednieka lielo stūrgalvību. Tajā dienā es viņam vairāk neuzplijos. Par uzbrukumu «Skotijai» nebij ne mazāko šaubu. Ielauzums taču bij tik reāls, ka to nācās aizlāpīt, es nezinu, kāpēc vēl lai mēģinātu pierādīt, ka tāds tur patiešām ir. Pats no sevis tas tur nevarēja rasties, un, tā kā te nebij vainīga ne zemūdens klints, ne zem­ūdens mašina, tad taču vienīgais cēlonis, bez šaubām, bij kāda dzīvnieka svārpstveidīgs ilknis.

Uz visu šo secinājumu pamata es biju pārliecināts, ka šis dzīvnieks pie­derēja mugurkaulniekiem un zīdītājiem, zivsveidīgo vai, beidzot, vaļu dzim­tai. Pie kādas dzimtas viņš īsti skaitāms — pie vaļiem, kašalotiem vai del- finiem, pie kādas ģints un, beidzot, sugas — šī jautājuma noskaidrošana bij jāatstāj vēlākam laikam. Lai šo jautājumu izlemtu, nepieciešams uzšķērst šo nepazīstamo nezvēru, bet, lai uzšķērstu, tas vispirms jāsagūsta un, lai sagūstītu, jāharpunē, bet tas jau bij Neda Lenda uzdevums. Lai viņš varētu veikt šo uzdevumu, dzīvnieks vispirms jāierauga, un tas bij kuģa ļaužu pienākums; lai to ieraudzītu, viņš bij jāsastop, bet tas nu bij pilnīgi atkarīgs no gadījuma.

«Ābrama Linkolna» brauciens ilga krietnu laiku bez kādiem sevišķiem notikumiem. Tikai reiz patrāpījās gadījums, kad Neds Lends varēja demon­strēt savu apbrīnojamo izveicību un pierādīt, ka uz viņu patiešām var pil­nīgi paļauties.

30. jūnijā Maluinas salu apvidū fregate sastapa amerikaņu vaļu mednie­kus un mēs uzzinājām, ka narvali tie nekur nav manījuši. Bet viens no viņiem, tvaikoņa «Monroe» kapteinis, padzirdējis, ka Neds Lends atrodas uz mūsu kuģa, lūdza to palīdzēt nomedīt vali, kam viņi patlaban dzinās pakaļ. Kapteinis Faraguts, vēlēdamies novērot Nedu Lendu darbā, atļāva tam doties uz «Monroe». Mūsu kanadietim laimējās it sevišķi, viena vaļa vietā viņš nogalināja divus, vienam trāpīdams tieši sirdī un otru panāk­dams pec visai neilgas vajāšanas.

Patiešām, slikti klāsies nezvēram, ja viņš reiz patrāpīsies Neda Lenda harpūnai pa metienam.

Fregate ātri pabrauca garām Amerikas dienvidaustrumu krastam. 3. jū­lijā mēs atradāmies pie Magelana juras šauruma, Jaunavu raga tuvumā. Bet kapteinis Faraguts negribēja doties līkumainajā spraugā un lika braukt apkārt Florna ragam.

Kuģa ļaudis bij pilnīgi vienis prātis ar kapteini. Patiešām, nebij taču nekādu izredžu sastapt narvali šajā mazajā jūras šaurumā. Daži matroži pat apgalvoja, ka nezvērs esot par resnu, lai izpeldētu pa šo šauro spraugu.

6. jūlijā ap pulksten trim pēcpusdienā «Ābrams Linkolns» piecpadsmit jūdzes uz dienvidiem apbrauca apkārt tai vientuļai saliņai, tai klintij Ame­rikas cietzemes lejasgalā, ko holandiešu jūrnieki nosaukuši savas dzimtenes pilsētas vārdā par Hornu. Tur mūsu ceļš novērsās uz ziemeļrietumiem, un nākamā rītā fregates skrūve beidzot sāka kult Klusā okeana ūdeņus.

— Tagad nu tikai skaties! tagad skaties! — «Ābrama Linkolna» matroži uzsauca cits citam.

Un jāsaka taisnība, viņi lūkojās uzmanīgi. Divi tūkstoši dolāru lielā godalga kairināja visus, ne acis, ne tālskati ne mirkli nepalika mierā. Dienu un nakti visi vēroja okeana līmeni, un niktalopiem, kas nakti redz daudz labāk nekā dienā, bij lielas cerības izpelnīties godalgu.

Lai gan mani naudas balva nekārdināja, tomēr arī es nepaliku citiem iepakaļ. Atskaitot dažas minūtes pusdienas laikam un pāris stundu nakts atpūtai, par spīti saules svelmei vai lietum es allaž biju uz kuģa klāja. Gan pārliecies par kvātera margām, gan atspiedies pret pakaļējā gala sāniem, es ar acīm urbos putotajās vagās, kas balsināja jūras līmeni līdz pašam apvārsnim. Un cik reižu man nenācās uztraukties kopā ar virsnie­kiem un kuģa ļaudīm, kad kāds niķīgs valis izslēja no ūdens savu melno muguru! Kuģa klājs acumirklī pārpildījās ļaudīm. No apakšējām kajitēm virsnieki un matroži bariņiem metās augšā. Apmiglotām acīm, elpu aiz­turējuši, visi sekoja dzīvnieka kustībām. Es skatījos tik uzmanīgi, ka riskēju sabojāt acis un palikt akls, kamēr flegmātiskais Konsels teica man savā mierīgajā balsī:

— Ja profesora kungs mazāk ieplestu acis, viņš redzētu daudz labāk!

Bet uztraukums ikreiz izrādījās velts! «Ābrams Linkolns» mainīja kursu

un tuvojās pamanītajam dzīvniekam, taču tas atkal izrādījās par vienkāršu vali vai kašalotu, kas, kuģa ļaužu lāstu pavadīts, tūliņ arī nozuda.

Laiks tomēr bij jauks, un brauciens turpinājās visizdevīgākajos apstāk­ļos. Patiesībā šis bij lietainais gadalaiks, jo Australijas joslā jūlijs sakrīt ar mūsu janvari, tomēr debess bij skaidra, jūra rāma un pārskatāma visai tālu.

Neds Lends joprojām izrādīja stūrgalvīgu neticību: viņš pat negribēja skatīties jūrā, ja pats nestāvēja sardzē vai arī neviens valis nebij redzams. Un taču viņa ārkārtīgi asā redzes spēja te būtu bijusi visai noderīga. Bet no divpadsmit stundām astoņas šis iecirtīgais kanadietis pavadīja kajitē lasīdams vai gulēdams. Simtiem reižu es viņam pārmetu tādu vienaldzību.

— Ak ko, Aronaksa kungs!—viņš atsaucās. — Ja arī tāds dzīvnieks patiešām eksistē, kāpēc jūs domājat, ka mums viņš katrā ziņā jāsastop? Jūs paši zināt, ka mēs braucam uz labu laimi. Stāsta, ka šis nenotveramais zvērs manīts Klusā okeana ziemeļu ūdeņos. Pieņemsim. Bet no tā laika pa­gājuši divi mēneši, un, spriežot pēc jūsu narvaļa rakstura, viņš nemīl ilgi uzkavēties vienā vietā! Viņš kustas ar neparastu ātrumu. Un jūs, profesora kungs, zināt labāk par mani, ka daba nekā nedara bez nolūka. Pēc iedabas lēnu kustoni tā neapveltītu ar tādu ātrumu, ja tas viņa eksistencei nebutu nepieciešams. Tātad, ja arī šis narvalis tiešām eksistē, tagad viņš atrodas tālu no šejienes.

Es nezināju, ko uz to atbildēt. Tiešām, mēs te braukājam kā akli, bet ko citu mums bij darīt? Mūsu izredzes sastapt nezvēru bij visai niecīgas. Tomēr līdz šim neviens vēl nešaubījās par izdošanos, neviens matrozis ne­derētu, ka narvaļa nav un ka viņš drīzumā neparādīsies.

20. jūlijā mēs ap 105° garuma pārkļuvām pāri Mežāža tropam un tā paša mēneša 27. datumā pa 110. meridiānu pārbraucām pāri ekvato­ram. Pēc šiem izmērījumiem fregate pagriezās taisni pret rietumiem un devās Klusā okeana vidusdaļas ūdeņos. Kapteinis Faraguts sprieda gluži pareizi, ka mums labāk jāturas klajā jūrā, tālāk no cietzemes un salām, no kurām kustonis acīm redzot vairījās, bez šaubām, tāpēc, ka tur viņam par seklu, kā paskaidroja bocmanis. Fregate ieņēma jaunu ogļu kravu, nobrauca garām Pomotu, Marķiza un Sandviču salām, pārbrauca pāri Vēža joslai 132° garumam un devās uz Ķīnas jūrām.

Nu mēs beidzot atradāmies briesmoņa pēdējo nedarbu apvidū! Jāatzīs­tas, ka uz kuģa visi bij ne dzīvi, ne miruši. Visiem sirdis pukstēja ārkārtīgi strauji, varēja pat rasties sirds kaites. Es negribu aprakstīt to uztraukumu, ko pārdzīvoja kuģa ļaudis. Tie lāgā vairs ne ēda, ne gulēja. Divdesmit reižu dienā mums visiem nācās pārdzīvot ārkārtīgu uzbudinājumu, neizsakāmas bailes vai nu aprēķina kļūdas, vai optiska mirāža dēļ, ko bij pamanījis pret kuģa sienu atspiedies matrozis. Visi šie nerimtīgie uztraukumi mūs turēja pastāvīgā spraigumā, pēc kura drīz vajadzēja iestāties reakcijai.