ŽILS VERNS - 2OOOO LjE PA JŪRAS dzelmi

Ar tādu spiedienu «Ābrama Linkolna» ātrums sasniedza astoņpadsmit un ceturtdaļjūdzes 1 stundā. Ātrums gan bij ievērojams, bet diezin vai tā pie­tiktu cīņai ar narvali.

Fregates iekšējā iekārta pilnīgi atbilda tās ārējām spējām. Es biju ļoti apmierināts ar savu kajiti kuģa pakaļdaļā un tiešu ieeju virsnieku telpās.

— Šeit mums būs ērti, — es teicu Konselam.

— Ar kunga atļauju es teikšu — tikpat ērti kā vientuļniekam vēzim glie­mežnīcā, — Konsels atbildēja.

Sulaini es pametu, izkravājot čemodānus, bet pats devos uz klāja nove­rot, kā gatavojas aizbraukšanai.

Kapteinis Faraguts patlaban deva pavēli atraisīt pēdējās tauvas, ar kurām «Ābrams Linkolns» bij piesaistīts Bruklinas piestātnē. Tātad, aizka­vējies ceturtdaļstundu vai vēl mazāk, es būtu zaudējis iespēju piedalīties šajā nepiedzīvotā un nepieredzētā ekspedicijā, kuras patiess apraksts dažam tomēr liksies pilnīgi neticams.

Kapteinis Faraguts negribēja zaudēt ne vienu dienu, ne vienu stundu, bet traucās uz tiem jūras apvidiem, kur brīnišķais dzīvnieks vispēdējā laikā bij manīts. Viņš pasauca kuģa mechaniķi.

— Vai dzinējspēks ir kārtībā? — viņš vaicāja.

— Kārtībā, — tas atbildēja.

— Go ahead!- — kapteinis komandēja.

Pavēle tūliņ ar aparatu, ko iedarbināja saspiests gaiss, tika noraidīta mašinu telpā. Mašinas sāka strādāt, tvaiks sīca pa pusatvērtajiem venti­ļiem. Iestenējās garie horizontālie virzuļi, skrūvvārpstas sakustējās. Skrūvplcznas sāka griezties arvien ātrāk un ātrāk, «Ābrams Linkolns» diženi izbrauca jūrā, neskaitāmu skatītāju pārpilnu laivu un velkoņu pavadīts.

Visa Bruklinas krastmala un Ņujorkas Austrumupes daļa bij ziņkāru ļaužu pārpildīta. Pieci tūkstoši cilvēku trīs reizes skaļi uzsauca mums «urā!». Tūkstošiem mutautiņu plīvoja gaisā pār blīvā pūļa galvām, atsvei­

cinādamies no «Ābrama Linkolna», kamēr tas iebrauca Hudzonas juras līča ūdeņos garām pussalai, kuras galā atrodas Ņujorka.

Tad fregate, vairāk turēdamās gar vasarnīcām apbūvēto Ņudžersijas krāšņo krastmali, pabrauca garām cietoksnim, no kura salutēja ar lielāka­jiem lielgabaliem. «Ābrams Linkolns» atsveicinādamies trīs reizes nolaida un atkal pacēla trīsdesmit deviņām zvaigznēm raiboto Amerikas karogu, tad, mazliet samazinājis ātrumu, iegriezās bojām apzīmētajā brau­camā ce|ā, kurš izlocījās aiz Sendihuka galotnes, un nobrauca gar smilšu kāpu, kur to vēlreiz apsveica vairāki tūkstoši skatītāju.

Laivu un velkoņu eskorts fregati pavadīja līdz peldošai bākai, kuras ugunis norāda kuģiem ieeju Ņujorkas ostā.

Pulkstenis nosita trīs. Locis iekāpa laiviņā un aizbrauca pie mazā šonera, kas to gaidīja ar uzvilktām burām. Mašinu krāsnīs sakūra lielāku uguni, skrūve sāka vēl straujāk kult ūdeni; fregate slīda gar Longailendas zemo dzelteno krastu, ap astoņiem aiz apvāršņa ziemeļaustrumu pusē nogrima Fairailendas uguņi, un mēs ar pilnu jaudu devāmies pa Atlantijas okeana tumšajiem ūdeņiem.

Kapteinis Faraguts bij krietns jūrnieks, savas vadāmās fregates pilnīgi cienīgs, ar to it kā kopā saaudzis, viņas dvēsele. Par meklējamo nezvēru viņam nebij ne mazāko šaubu, viņš nepielaida nekāda strīda par šā dzīvnieka eksistenci. Ne ar prātu, bet ar sirdi viņš tam ticēja, gluži kā vientiesīgas sievietes tic teiksmainajam Leviatanam. Briesmonis eksistēja, kapteinis bij devis zvērestu, ka atbrīvos no tā juru. Savā ziņā viņš atgādināja seno Rodosas bruņinieku Djedonē de Gozonu, kas dodas cīņā pret savas dzim­tenes salas postītāju pūķi. Vai nu kapteinis Faraguts uzveiks narvali, vai tas viņu. Vidusceļa te nebij.

Kuģa virsnieki bij tādos pašos ieskatos kā viņu priekšnieks. Vajadzēja tikai paklausīties, kā viņi apspriedās, strīdējās, apsvēra dažus iespējamus gadījumus sastapt nezvēru; kā viņi vēroja okeana neaptveramo plašumu. Sad un tad viens otrs no viņiem labprātīgi uzņēmās sardzes dienestu, kamēr citkārt tāds uzdevums nebūt nebij pa prātam. Matroži augu dienu drūzmējās

uz rājām, jo klāja sakarsusi grīda dedzināja kājas un viņi nevarēja nostā­vēt uz vietas. Bet Klusā okeana aizdomīgos ūdeņus «Ābrams Linkolns» tomēr vēl nebij sasniedzis.

Kuģa ļaudis no sirds vēlējās sastapt vienzobi, nonāvēt to ar harpunu, uzvilkt uz kuģa klāja un sacirst gabalos. Itin visi ārkārtīgi uzmanīgi vē­roja jūras dzīles. Bez tam kapteinis Faraguts bij solījis divi tūkstoši dolāru tam, kurš pirmais pamanīs nezvēru — jungām vai matrozim, bocmanim vai virsniekam. Nav grūti iedomāties, ar kādu uzmanību «Ābrama Linkolna» ļaudis vēroja jūru.

Arī es nepaliku citiem iepakaļ un katru dienu ilgi lūkojos okeana gludajā spogulī. Fregate tiešām bij līdzīga senlaiku Argusam. Vienīgi tikai Konsels palika vienaldzīgs, nemaz neinteresējās par jautājumu, kas mums visiem bij prātā, un nepievienojās vispārējai aizrautībai.

Es jau pieminēju, ka kapteinis Faraguts bij apgādājis itin visas liela vaļa medībām nepieciešamās ierīces. Laikam neviens vaļu mednieku kuģis nebij iekārtots labāk. Mums te bij visi rīki, sākot ar rokas metamo harpunu un beidzot ar zobainām bultām un sprāgstošām lodēm. Uz kvātera bij no­vietots visjaunākās konstrukcijas lielgabals biezu stobru un ārkārtīgi mazu caurumu; šā lielgabala modelis vēlāk bij apskatāms 1867. gada pasaules izstādē. Šis precizais amerikaņu šaujamais rīks četrus kilogramus smagu lodi varēja aizraidīt sešpadsmit kilometru tālu. Tātad «Ābramam Linkolnam» bij visi nepieciešamie iznīcināšanas līdzekļi. Un bez tam viņam līdzi brauca pats Neds Lends, harpunistu karalis.

Neds Lends, dzimis kanadietis, bij nepārspēts harpūnas metējs. Izvei­cībā un aukstasinībā, drosmē un viltībā viņš bij sasniedzis augstāko pakāpi, tikai pats veiklākais valis vai viltīgākais kašalots varētu izvairīties no viņa harpūnas.

Neds Lends bij apmēram četrdesmit gadu vecs, slaidi noaudzis vīrs, vairāk kā sešas pēdas garš, stiprs, skarbs, sevī noslēdzies, reizēm ass un nikns, ja viņam runāja pretim. Viņa izskats imponēja visiem, bet skadrais skatiens visai tā būtnei piešķīra sevišķu izteiksmību.

Man šķita, ka kapteinis Faraguts darījis saprātīgi, uzaicinādams šo cil­vēku līdzi. Ar savu veiklo roku un aso skatienu viņš viens atsvēra visus pārējos kuģa ļaudis. Nedu Lendu varētu salīdzināt ar varenu teleskopu, savienotu ar vienmēr pielādētu lielgabalu.

Kanādietis ir tāds pats francūzis, un man jāatzīstas, ka Neds Lends par spīti savai savrupībai juta zināmas simpātijās pret mani. Droši vien viņu saistīja mana franču tautība. Viņam bij gadījusies iespēja izrunāties savā mātes valodā, un es ar patiku klausījos šo veco izloksni, kura kopš Rablē laikiem vēl uzglabājusies dažās Kanadas provincēs. Harpunista dzimtā pilsēta bij Kvebeka, viņa piederīgie jau toreiz bijuši drošsirdīgi zvejnieki, kad pilsēta vēl piederēja Francijai.

Pamazām Neds kļuva runīgāks, un es ar patiku klausījos viņa nostāstus par tā piedzīvojumiem polarjūrās. Viņa stāsti par zivju zveju un cīņu ar vaļiem bij nemākslotas dzejiskas jūsmas apdvesti. Tie paši par sevi izvērtās episkā formā, un man šķita, ka es klausos kāda jauna Flomera Ziemeļjūras Iliadu.

Es aprakstu šo drošsirdīgo cilvēku, tādu kādu to esmu iepazinis. Mēs ar viņu tagad esam sirsnīgā draudzībā, kāda var rasties un -nostiprināties tikai viskļūmīgākos un grūtākos dzīves brīžos. Jā, brašais Ned, es varētu nodzīvot vēl simts gadu un tomēr neaizmirstu tevi!