ŽILS VERNS - 2OOOO LjE PA JŪRAS dzelmi

Trīs stundas pirms «Ābrama Linkolna» izbraukšanas jūrā es saņēmu šādu vēstuli:

«Aronaksa kungam, Parizes muzeja profesoram.

Viesnīca «Piektā avēnija», Ņujorkā.

Cienījamais kungs!

Ja jūs esat nodomājis piedalīties «Ābrama Linkolna» ekspedicijā, Savienoto Valstu valdībai būs patīkami redzēt Francijas pārstāvi šajā pasākumā. Kapteinis Faraguts nodos jūsu rīcībā atsevišķu kajiti.

Jūsu padevīgais /. B. lHobsons, Jūras pārvaldes sekretārs.»

Dažus mirkļus pirms J. B. Fīobsona vēstules saņemšanas es par nar- vaļa gūstīšanu biju domājis tikpat maz kā par izbraukšanu pa Ziemeļrie­tumu jūras šaurumu. Dažus mirkļus pēc cienījamā Jūras pārvaldes sekre­tārā vēstules izlasīšanas es sapratu, ka mans tiešais aicinājums, visas manas dzīves mērķis ir atrast bīstamo briesmoni un atbrīvot pasauli no viņa.

Tomēr es biju atgriezies no grūta ceļojuma, noguris un alku atpūtu. Vēlējos pēc iespējas drīzāk nokļūt dzimtenē, pie saviem draugiem, savā mazajā dzīvoklī Botāniskā dārza apkaimē un palikt pie savām dārgajām 1111 vērtīgajām kolekcijām. Bet nu nekas mani vairs nevarēja atturēt. Es aiz­mirsu visu — nogurumu, draugus, savas kolekcijas un pieņēmu Amerikas valdības piedāvājumu.

«Turklāt,» es domāju, «visi ceļi ved uz Eiropu, un arī narvalis būs tik laipns, ka ar viņa palīdzību es nokļūšu tuvāk Francijai. Šis godājamais dzīvnieks man par prieku ļausies noķerties Eiropas ūdeņos, un es varēšu ievietot savā dabas zinātņu muzejā kādu pusmetru no tā kaula āvas.»

Bet pagaidām mums šis narvalis bij jāmeklē Klusā okeana ziemeļu daļā un, lai nokļūtu Francijā, jāapbrauc visa zemeslode.

— Konsel! — es nepacietīgi iesaucos.

Konsels bij mans sulainis. Uzticams kalps, kas mani pavadīja visos ceļo­jumos. Es šim flamam biju ļoti pieķēries, un viņš man arī; no dabas fleg­mātisks, noteikts pēc pārliecības, uzcītīgs pēc paraduma, no likteņa kļūmēm neiebiedējams, izveicīgs, jebkura darba spējīgs un par spīti savam vārdam 1 nekad nemēdza dot padomus, pat ja viņam tos jautāja.

Dzīvodams visu laiku mūsu mazajā Botāniskā dārza zinātņu vīru sa­biedrībā, Konsels arī pats šo to bij iemācījies. Viņš man noderēja kā drošs speciālists dabas zinātņu klasifikācijā, ar akrobata veiklību tas acumirklī prata pārskriet dažādu nodalījumu, grupu, klašu, kārtu, dzimtu, ģinšu, sugu un pasugu pakāpēm. Ar to viņa zināšanas arī aprobežojās. Veikls kla- sifikacijas teorijā, praksē viņš bij gluži nevarīgs — šaubos, vai Konsels vali atšķirtu no kašalota! Un tomēr viņš bij krietns un uzticams cilvēks!

Desmit gadus Konsels bij braukājis līdzi manos zinātniskos ceļojumos.

i Vardu spēle: conseil franciski nozīmē «padoms». Red.

Nekad es nebiju dzirdējis viņu žēlojamies par ceļojuma ilgumu un grūtībām. Nekad viņš nebij atteicies no brauciena uz Ķīnu vai Kongo, lai cik tāls tas arī būtu. Nevaicājot nekā, viņš visur brauca man līdzi. Viņš bij ārkārtīgi veselīgs, spēcīgiem muskuļiem, lai arī diezgan jūtīgs, tomēr spējīgs turēties pretī visādām slimībām un arī ļoti tikumisks.

Viņš bij trīsdesmit gadu vecs, un tā vecuma samērs ar mani bij kā piec­padsmit pret divdesmit. Es atvainojos, ja še norādu uz saviem četrdesmit gadiem.

Bet viena vājība Konselam tomēr piemita. Būdams liels formalists, viņš mani allaž uzrunāja kā trešo personu, un tas mani bieži vien saniknoja.

— Konsel! — es atkārtoju, strauji sakārtodams savas lietas ceļojumam.

Protams, es biju pārliecināts par šā puiša padevību. Parasti, jaunu ce­ļojumu sākdams, es viņam nekad neapvaicājos, vai viņš vēlas braukt ar mani vai ne. Bet patlaban runa bij par ekspediciju, kura varēja ieilgt uz nenoteiktu laiku, par pārdrošu pasākumu, par kāda dzīvnieka vajāšanu, kas bij spējīgs mūsu fregati kā rieksta čaulu nolaist dibenā. Te pat visaukst- asinīgākam cilvēkam bij mazliet jāpadomā. Ko par to sacīs Konsels?

— Konsel! — es saucu trešo reizi.

Konsels atnāca.

— Vai kungs mani sauca? •— viņš teica ienākdams.

— Jā, mīļais. Sakārto manas lietas un taisies arī pats. Pēc divām stun­dām mēs dosimies ceļā.

— Kā kungs vēlas, — Konsels mierīgi atbildēja.

— Nedrīkstam zaudēt ne mirkli. Saliec čemodānā visus manus ceļa pie­derumus — uzvalkus, kreklus, zeķes, vārdu sakot, pēc iespējas vairāk, bet tikai labi drīz.

— Bet kunga kolekcijas? — Konsels ievaicājās.

— Par tām mēs runāsim vēlāk.

— Un kur tad paliek mūsu arehaioteriji, irakoterioni un citu dzīvnieku skeleti? …

— Tie visi paliks tepat viesnīcā.

— Bet kunga babirusa [3] ?

•— Gan viņu mūsu prombūtnē pabaros. Es parūpēšos, lai visus mūsu zvērus nogādā uz Franciju.

— Tad uz Parizi mēs nebraucam? — Konsels vaicāja.

— Ka nu ne .. . — es izvairīgi atbildēju, — mes tikai brauksim ar likumu.

— Kā profesora kungs vēlas.

— Tas būs tāds pavisam niecīgs līkumiņš! Mēs tikai mazliet novirzīsi­mies no taisnā ceļa. Brauksim ar «Ābramu Linkolnu».

— Kā kungam tīk, — Konsels mierīgi atbildēja.

— Tu zini, draudziņ, ka runa ir par nezvēru … par slaveno narvali … Alēs atbrīvosim jūru no viņa!… Divsējumu sacerējuma «Jūras dzīles noslēpumi» autors nevar atteikties pavadīt kapteini Faragutu. Goda pilna misija … arī bīstama! Mēs nemaz nezinām, kurp īsti braucam. Šie dzīvnieki palaikam ir ļoti kaprizi. Un tomēr mēs brauksim. Uz kapteini varam paļauties.

— Kurp brauks kungs, turp braukšu es, — Konsels atbildēja.

— Apdomā labi! Es nekā negribu tev noslēpt. Tas ir ceļojums, no kura var arī neatgriezties.

— Kā profesora kungam tīk.

Pēc ceturtdaļstundas mūsu čemodāni bij sakravāti. Konsels rīkojās ātri, es biju pārliecināts, ka viss būs pilnīgā kārtībā, jo kreklus un svārkus viņš klasificēja tikpat labi kā putnus un zīdītājus.

Viesnīcas kalpotājs novietoja mūsu mantas starpstāva plašajā vestibilā. Es nokāpu apakšstāvā un samaksāju rēķinu pie platās letes, kur allaž drūz­mējās liels pūlis cilvēku. Norīkojis, lai manus saiņus ar preparētiem dzīvniekiem un žāvētiem augļiem nosūta uz Parizi, un iemaksājis pienācīgu sumu babirusa uzturam, es ar Konselu iesēdos ormanī.

Par divdesmit frankiem salīgtais ormanis brauca pa Brodveju līdz IJniona skvēram, no turienes pa Ceturto avēniju līdz Boveri ielas krusto­jumam, bet tur nogriezās Katrinas ielā un pēdīgi pieturēja trīsdesmit cetur­tajā kuģu piestātnē. No turienes mūs kopā ar zirgiem un ratiem ar prāmi nogādāja Ņujorkas lielajā priekšpilsētā Bruklinā, Austrumupes kreisajā krastā, un pēc kāda brīža mēs jau bijām krastmalā, kur «Ābrams Linkolns» 110 saviem abiem skursteņiem veselas dūmu strūklas vērpa gaisā.

Tūliņ arī mūsu mantas tika sanestas uz kuģa klāja. Es steidzos pa trapu un vaicāju pēc kapteiņa. Kāds matrozis mani pavadīja uz tiltiņa, tur es sastapu laipnu virsnieku, kas sniedza man roku.

— Pjers Aronaksa kungs? — viņš vaicāja.

— Tas es esmu, — es atbildēju. — Vai kapteinis Faraguts?

— Kā redzat. Esiet sveicināti, profesora kungs. Atsevišķa kajite ir jūsu rīcībā.

Es palocījos un, negribēdams traucēt kapteini aizbraukšanas brīdī, liidzu, lai mani pavada uz manu kajiti.

«Ābrams Linkolns» bij pilnīgi piemērots savam jaunajam uzdevumam. Atrbraucēja fregate, apgādāta ar sevišķu kurināmo ierīci, tāpēc tās mašinu tvaika spiedienu varēja pavairot līdz septiņām atmosfērām.