ŽILS VERNS - 2OOOO LjE PA JŪRAS dzelmi

Tādā kārtā pēc aptaujas Anglijā, Francijā, Vācijā, Krievijā, Spānijā, Itālijā, Amerikā un pat Turcijā iedoma par zemūdens kuģi galīgi tika at­mesta. Par spīti bulvara preses zobgalībām no jauna uzpeldēja jautājums par briesmoni, un uztrauktā iztēle drīz vien radīja visfantastiskākās hipo­tēzēs.

Kad es atgriezos Ņujorkā, ļoti daudzi nāca izdibināt manus uzskatus šajā jautājumā. Francijā es biju izdevis grāmatu divos sējumos ar virs­rakstu «Jūras dzīļu noslēpumi». Šī grāmata, ko zinātnieki uzņēma visai labvēlīgi, man piešķīra speciālistā slavu šajā diezgan neizpētītajā dabas zinātņu nozarē, un tāpēc neatlaidīgi gribēja uzzināt manas domas. Kamēr vien varēju, es noliedzu, ka tāda parādība vispār iespējama. Bet tad avīze «New-York Herald» vērsās tieši pie «augstcicnījamā Pjera Aronaksa, Pari- zes muzeja profesora», ar lūgumu izteikt savus uzskatus. Nu vairs nekā nevarēja darīt. Nebij iespējams klusēt. Es aplūkoju problēmu vispusīgi — ir no politiskās, ir zinātniskās puses un tad 30. apriļa numurā citēju šā plašā, motivējumiem bagātā raksta secinājumus.

«Tātad, citu pie citas iztirzājis visas hipotēzēs un atmetis visus pārējos minējumus, esmu spiests atzīt, ka eksistē kāds ārkārtīgi stiprs jūras dzīvnieks.

Okeana dziļumus mēs pavisam vēl nepazīstam. Mērojamā zonde dibenu nekad nav aizsniegusi. Kas notiek tajos neizmērojamos bezdibeņos? Kādi dzīvnieki uzturas divpadsmit un piecpadsmit jūdzes zem jūras līmeņa? [2] Kāds ir šo dzīvnieku organisms? — Uz visiem šiem jautājumiem pat apmēram nav iespējams atbildēt.

Bet, tagadējo problēmu risinot, rodas šāda dilema:

Vai mēs pazīstam mūsu planētas dzīvās būtnes vai ne?

Ja ne, ja ichtioloģijas nozarē daba paglabājusi mums dažus noslēpumus, tad itin dabiski pielaist, ka ir zivis vai vaļveidīgu sugu un pasugu dzīvnieki, vai pat mums nepazīstamas sugas ar «dzelmes konstitūciju», kuras mājo izmērojumiem nepieejamās jūras dzīlēs un tikai aiz gadījuma, nejaušības vai vienkārši aiz iegribas šad un tad paceļas okeana virspusē.

Turpretim, ja mums zināmi itin visi dzīvnieku veidi un paveidi, tad problemātiskais kustonis meklējams mūsu katalogu atzīmētās jūras dzīv­nieku klasifikacijās. Tādā gadījumā es no savas puses varu pielaist milzīga narvaļa esamību.

Parastais narvalis jeb vienzobis bieži vien sasniedz sešdesmit pēdu ga­rumu. Pareiziniet šos skaitļus ar pieci, ar desmit, piedomājiet šim vaļveidī- gam dzīvniekam viņa lielumam piemērotu spēku, samērā ar to palieliniet arī tā uzbrukšanas ieroci — un meklējamais dzīvnieks jums būs rokā. Apmēram tāds, kā to aprēķinājuši «Šenonas» virsnieki, ar tādu ilkni, kas varēja ielauzt «Skotijas» korpusu, un spēku, kurš nogremdē tvaikoņus.

Pēc dažu dabas pētnieku ziņām, jūras vienzobim jeb narvalitn patiešām ir tāds kaula šķēps vai āva. Trieciena zobs ciets kā tērauds. Dažreiz tādus zobus atrod vaļu ķermenī; vaļus narvalis sadursmēs vienmēr pārspēj. Ir zināmi gadījumi, kad tāds zobs vali pilnīgi caururbis, kā svārpsts caururbj mucu. Parizes medicinas fakultates muzejā ir viens tāds zobs, divi metri divdesmit pieci centimetri garumā un četrdesmit astoņi centimetri resnā gala platumā!

Un nu iedomājieties šādu desmitreiz lielāku dzīvnieku ar desmitreiz spēcīgāku ilkni, iedomājieties, ka viņš peld divdesmit jūras jūdzes stundā, pareiziniet viņa lielumu un tā ātrumu, un jūs redzēsiet, ka ir iespējams tāds trieciens ar katastrofiskām sekām.

Kamēr mums trūkst plašāku pētījumu, es gribētu sacīt, ka šeit darīšana ar milzeni jūras vienzobi, kas nav vis apbruņots ar āvu, bet ar īstu taranu vai «kara airiem» gluži ka bruņu fregates. Tam ir ārkārtīgs spēks un kustī­bas ātrums.

Pēc manām domām, vienīgi tā izskaidrojama mīklainā parādība; pro- lams, manam spriedumam tikai tad ir nozīme, ja šis dzīvnieks tiešām eksistē 1111 nav bezdarba cilvēku vienkāršs izdomājums.»

Pēdējais teikums bij maza viltība; bet tā man likās nepieciešama pro­fesora cieņas saglabāšanai un aizsardzībai pret amerikaņu avīžu viegli iespējamām zobgalībām. Viņi ir lieli meistari izzobot cilvēku! Tādam gadī­jumam es atstāju sev pakaļdurtiņas, bet patiesībā pilnīgi ticēju «briesmoņa» eksistencei.

Manu rakstu dedzīgi apsprieda, tas ātri kļuva populārs, ieguva diezgan daudz piekritēju. Tomēr tā secinājums ļāva vaļu visādām iedomām. Cilvēka prātam allaž ir tieksme izdomāt dažādus pārdabiskus radījumus. Un jūra jau ir vislabākā vieta, kur viņus ievietot, vienīgā vieta, kur var rasties un attīstīties šie milzeņi, pret kuriem sauszemes degunradži un ziloņi izskatās kā pundurīši. Lielajos ūdeņos dzīvo visi mums pazīstamie lielākie zīdītāju kustoņi; vai tur nevar mājot arī kādi neredzēti, šausmīgi vēžveidīgi taustek- ļaini milzeņi, kā, piemēram, omāri, simtiem metru gari un vairāk simtu tonnu smagi? Kāpēc gan ne?

Aizvēsturiskos ģeoloģiskos laikos četrkāji, četrroči, rāpuļi un putni sa­sniedza milzīgus apmērus. Tikai pēc simtiem gadu tūkstošiem tie pamazām ieguvuši mūsdienu lielumu. Vai tad nav iespējams, ka jūra, kuras sastāvs palicis nemainīgs, kamēr zemes garoza nemitīgi mainās, savos neizmēro­jamos dziļumos uzglabājusi šīs pagājušo laikmetu dažādo sugu un pasugu atliekas. Kāpēc gan tā savās dzīlēs nevarētu saglabāt šos pēdējos pirmatnē­jos milzeņus, kam gadi līdzinās mūsu gadu simteņiem, bet gadu simteņi tūkstoš gadiem?

Bet es ļaujos fantazijām, kuras pavisam nesaskan ar manu zinātnieka profesiju. Lai paliek šīs iedomas, kas ar laiku tomēr pārvērtās par drausmīgu patiesību. Vēlreiz atkārtoju, ka tāds uzskats toreiz nodibinājās sabiedrībā vispār, ļaudis ticēja, ka ir kāds milzīgs dzīvnieks, kurš nepavisam nav lī­dzīgs teiksmainajām jūras čūskām. Bet, ja dažus interesēja vienīgi jautā­juma zinātniskā puse, tad praktiskākie cilvēki, it sevišķi Amerikā un Anglijā, noteikti prasīja atbrīvot jūru no šā nezvēra, lai netiktu traucēta kuģniecība. Rūpnieciskās un tirdznieciskās avīzes veltīja uzmanību vienīgi šim jautā­jumam. «Shipping and Mercantile Gazette», «Lloid», «Paquetbot», «Revue maritime et coloniale» un citas apdrošināšanas biedrībām kalpojošās avīzes šaja ziņa bij pilnīgi vienis pratis un draudēja paaugstinat apdrošinašanas prēmijas.

Sabiedrības domai vispirms atsaucās Amerikas Savienotās Valstis. Ņu­jorkā sāka rīkot ekspediciju narvaļa iznīcināšanai. Atrbraucēja bruņu fre­gate «Ābrams Linkolns» gatavojās visdrīzākā laikā doties jūrā. Kapteinim Faragutam bij pieejami visi arsenali, un viņš no tiem apbruņoja 'savu kuģi.

Bet, kā tas dažkārt notiek, tieši ap to laiku, kad bij galīgi nolemts uzsākt nezvēra vajāšanu, tas vairs nerādījās. Divi mēneši viņš nebij ne redzēts, ne dzirdēts. Neviens kuģis viņu nebij sastapis. Likās, ka vienzobis uzzi­nājis par sazvērestību pret to. Par viņu daudz tika ziņots arī pa transatlan­tisko telegrāfu; zobgaļi jokojās, ka šis blēdis būs ceļā notvēris kādu tele- gramu un laikus pazudis.

Tādā kārtā, kad fregate bij gatava tālajam ceļojumam un apgādāta ar dzīvniekiem visbīstamākām zvejas ierīcēm, radās jautājums — uz kurieni īs­teni braukt? Sabiedrības nepacietība auga ar katru apumirkli, bet tad piepeši otrā jūlijā pienāca ziņa, ka Sanfrancisko-Kalifornijas-Šanhajas līnijas tvai­konis «Tampiko» pirms trijām nedēļām nezvēru sastapis Klusā okeana zie­meļdaļas ūdeņos.

Šī vēsts atstāja ārkārtīgu iespaidu. Kapteinim Faragutam neatļāva vil­cināties nevienu dienu! Visi vajadzīgie krājumi jau bij uz kuģa, tilpnes akmeņogļu pārpilnas, kuģa komanda kārtībā. Tikai jākurina krāsnis, jāat­tīsta tvaiks un jādodas ceļā. Faragutam nepiedotu pat pus dienas nokavē­jumu, bet viņš pats arī traucās pēc iespējas ātrāk izbraukt jūrā.