Aleksandrs Dimā(Tēvs) - Grāfiene de Monsoro

— Nāc, Sentlukās, nāc. Kas gan atkal atgadījies? Kas tev ir, mans Dievs, kas ir noticis? Vai viņi ir beigti?

Gluži bāls, bez cepures, bez zobena, ar asinīm aptraipītām drēbēm, Sentlukāss iesteidzās karaļa istabā.

— Manu nabaga Sentlukās, — sacīja karalis, — runā, kas noticis, kāpēc tu esi tik izmisis?

— Sire, viens jūsu pavalstnieks, diženākais, drošsirdīgākais kareivis… — viņam pietrūka vārdu.

— Kā! — iesaucās Krijons, kas sevi iedomājās par pēdējā godinājuma cienīgu.

— Pagājušā naktī ir nodurts, nodevīgi nogalināts, — Sentlukāss pabeidza.

Karalis nomierinājās. Tātad viņa četri draugi bija sveiki un veseli.

— Atriebies, sire, par monsieur Busī, atriebies! — sauca Sentlukāss.

— Par monsieur Busī? — karalis nozīmīgi atkārtoja.

— Jā, par monsieur Busī, ko pagājušā naktī nodūra divdesmit slepkavas. Labi, ka viņi bija ieradušies divdesmit, jo piecpadsmit viņš nonāvēja.

— Monsieur Busī ir miris?

— Jā, sire!

— Tātad šorīt viņš necīnās, — piebilda karalis, kuru pēkšņi nomāca citas domas.

Sentlukāss dnūmi paskatījās uz Indriķi, kas šo skatienu neizturēja. Atgriezies viņš ieraudzīja Krijonu vēl arvien stāvam pie durvīm un gaidām jaunas pavēles.

Viņš deva zīmi pasaukt Anžū hercogu.

— Nē, sire, — Sentlukāss noteikti atsāka, — monsieur Busī šorīt vairs necīnās, un tāpēc es arī neprasu atriebību, kā nupat neuzmanīgi izteicos, bet taisnību. Es mīlu savu karali un rūpējos par sava karaļa godu, kas ar monsieur Busī neģēlīgo nogalināšanu ir nekrietni aptraipīts.

Anžū hercogs stāvēja durvīs. Viņš atgādināja nekustīgu, sastingušu akmens tēlu.

Sentlukāsa vārdi modināja karalī savādu nojautu. Viņš atcerējās brāļa lielīšanos par izdarītajiem pakalpojumiem.

Karaļa un hercoga skatieni krustojās. Viņš vairs nešaubījās. Hercogs lēni palocīja galvu.

— Vai jūs zināt, ko tagad runās, ja jūsu draugi uzvarēs? — sauca Sent­lukāss. — Visi teiks, ka viņi uzvarējuši vienīgi tāpēc, ka tie pavēlējuši nogalināt Busī.

— Un kas to sacīs, monsieur? — vaicāja karalis.

— Mans Dievs! Visi to darīs! — iesaucās Krijons, nejauši iejaukdamies sarunā.

— Nē, monsieur, — atbildēja karalis, — nē, monsieur, neviens to neteiks, jo jums būs jāmin slepkavas.

Sentlukāss redzēja tuvojamies kādu ēnu.

Tas bija Anžū hercogs. Viņš pagriezās un to pazina.

— Jā, sire, es to pateikšu.

— Runā!

Hercogs stāvēja un gaidīja.

Krijons paskatījās uz viņu un pakratīja galvu.

— Sire, — Sentlukāss turpināja, — pagājušajā naktī Busī ievilināja la­matās. Kamēr viņš apmeklēja kādu kundzi, ko tas mīl, ieradās vīrs, kam kāds nodevējs bija pastāstījis par mīlētāju satikšanos, atvezdams līdzi veselu slepkavu baru. Greizsirdīgā vīra ļaudis bija uz ielas, pagalmā un pat dārzā.

Ja istaba netītos krēslā, karalis būtu redzējis, ka princis, kas gan mācējis savaldīties, drudžaini nobālē.

— Busī aizstāvējās kā lauva, bet pārspēks viņu uzveica un…

— Un tagad viņš ir beigts, — karalis pārtrauca. — Viņš ir saņēmis pelnīto algu, jo laulības pārkāpējus es nekad neatriebju.

— Sire, es savu stāstu vēl nebeidzu, — Sentlukāss atkal iesāka. — Kad nelaimīgais pusstundu istabā bija uzveicis visus savus pretiniekus, ievainots, asiņains, sakropļots viņš metās bēgt. Es viņam būtu palīdzējis, ja es ar viņa dievināto sievieti nebūtu bijis sasiets un ieslodzīts vientuļā istabā. Žēl, ka man bija aizsieta vienīgi mute, bet ne acis, un es redzēju, sire, divus vīriešus tuvojamies nelaimīgajam Busī, kas karājās uz dzelzs sētas smailēm. Es dzirdēju ievainoto lūdzam palīdzību, jo viņš cerēja, ka šie cilvēki būs draugi.

Kauns to stāstīt, bet vēl lielāks kauns bija redzēt, ka viens svešais pavēlēja Busī nonāvēt, ko otrs ari izdarīja.

Krijons savilka dūres un sakrokoja pieri.

— Vai jūs zināt slepkavu? — karalis jautāja.

— Jā, — Sentlukāss atbildēja.

Viņš pagriezās pret princi, un vārdos, ko viņš izkliedza, izskanēja viss ilgi apvaldītais naids:

— Tas ir monsieurl Slepkava ir princis! Slepkava ir draugs!

Karalis jau bija sagatavojies to dzirdēt. Hercogs palika tikpat nekustīgs un mierīgs.

— Jā, — viņš mierīgi teica, — jā, monsieur Sentlukāss ir ļoti labi redzējis un dzirdējis. Es pavēlēju nogalināt monsieur Busī, un jūsu majestāte šo rīcību droši vien attaisnos, jo monsieur Busī bija tikai mans kalps, kas šorīt gribēja pacelt ieroci pret jūsu majestāti.

— Tu melo, slepkava, tu melo! — Sentlukāss sauca. — Zobenu caurdurtais, ložu sašautais, sakropļotais Busī bija pelnījis savu visniknāko ienaidnieku līdzcietību, ko neviens arī nebūtu liedzis. Bet tu, la Mola un Kokonnas slapkava, tu nogalināji Busī tāpēc, ka tu nogalini visus savus draugus. Tu nenogalināji Busī par to, ka viņš bija tava brāļa ienaidnieks, bet par to, ka viņš zināja tavus noslēpumus. O, grāfs Monsoro zināja, kāpēc tu izdari šo noziegumu.

— Mani apvaino, manu brāli, — sacīja hercogs, bailēs nobālēdams, jo Krijona spēcīgās rokas un Sentlukāsa asinīm pieplūdušās acis nesolīja neko labu.

— Izej, Krijon! — karalis pavēlēja.

Krijons izgāja.

— Taisnību, sire, taisnību! — Sentlukāss lūdzās.

—Sire,—sacīja hercogs,—sodiet mani, ka es šorīt izglābu jūsu majestātes draugus, ka es sagādāju jums uzvaru.

— Bet es teikšu, — Sentlukāss kliedza, — ka tu esi nelietis un ka tavs ceļš ir Dieva nolādēts! Sire, sire, taisnību!

Karalis izbailēs nodrebēja.

Šajā mirklī ārā atskanēja dunoņa, steidzīgi soļi, uztraukti jautājumi.

Iestājās dziļš klusums, kā Dieva balss no debesu augstumiem, kas bija gandarījums Sentlukāsam, pie durvīm atskanēja trīs lēni, svinīgi sitieni.

— Uzvarēti, — Indriķis iekliedzās, — mani nabaga draugi ir uzvarēti!

— Ko es jums teicu, sire? — Sentlukāss sauca.

Hercogs izbailēs žņaudzīja rokas.

— Vai tu redzi, gļēvuli, — jauneklis kliedza, — kā slepkavības glābj valdnieka godu! Nonāvē arī mani, man nav zobena!

Un viņš iesvieda hercogam sejā savu cimdu.

Fransuā dusmās iekliedzās un nobāla.

Taču karalis neko neredzēja un nedzirdēja.

— Mani nabaga draugi, — viņš čukstēja, — jūs esat uzveikti, ievainoti! Kas gan pastāstīs, kā viss norisa?

— Es, sire, — sacīja Čiko.

Karalis pazina draudzīgo balsi un izstiepa rokas.

— Stāsti! — viņš teica.

— Divi jau ir miruši, un trešais drīz vien izdvesīs pēdējo elpas vilcienu.

— Kas ir trešais?

— Kvēls, sire.

— Kur viņš atrodas!

— Busī pilī, kur pavēlēju viņu aiznest.

Karalis vairs neklausījās. Viņš steidzās projām pie sava drauga.

Diānu Sentlukāss bija aizvedis pie viņas draudzenes Žannas. Tāpēc arī viņš ieradās Luvrā ar lielu nokavēšanos.

Trīs dienas un naktis Žanna apsargāja nelaimīgo sievieti, kas murgoja bīstamā drudzī.

Noguruma mākta, Žanna ceturtajā dienā izgāja blakusistabā mazliet atpūsties. Kad viņa pēc divām stundām atkal atgriezās pie draudzenes, tā bija pazudusi.

Trīsdesmitajā dienā pēc divkaujas Kvēls nomira karaļa rokās. Indriķis nebija iepriecināms. Savam draugam viņš lika uzcelt krāšņu pieminekli.

Trīs mēnešus Krijons ļoti bargi apsargāja Anžū hercogu, kuru karalis dziļi ienīda un kuram arī princis neko nepiedeva.