Aleksandrs Dimā(Tēvs) - Grāfiene de Monsoro

— Nu un tad?

— Savā laimē viņš jums neko neliegs, ko jūs vien lūgsit. Lūdziet, lai viņš mani apžēlo!

— Kaunies!

— Klusu, mīļais monsieur Čiko!

— Nu, sire, cik jūs sagūstījāt? — Čiko jautāja karalim.

— Confiteor! — atbildēja Gorenflo.

— Nevienu, — atbildēja Krijons. — Nodevēji! Viņi droši vien zinājuši kādu slepenu izeju.

— Protams, — piebilda Čiko.

— Bet vai tu viņus redzēji? — karalis jautāja.

— Protams, ka redzēju.

— Visus?

— No pirmā līdz pēdējam.

— Conftteor! — Gorenflo atkārtoja.

— Tu viņus droši vien pazini?

— Nē, sire.

— Kā, tu tos nepazini?

— Es pazinu tikai vienu, un arī…

— Un ari?

— Un arī tam neredzēju seju, sire.

— Kuru tu pazini?

— Majēnas hercogu.

— Majēnas hercogu? Tavu parādnieku?

— Tagad mūsu rēķini ir kārtībā, sire.

— Pastāsti, Čiko! '

— Vēlāk, mans dēls, vēlāk.

— Confiteor! — atkārtoja Gorenflo.

— O, jūs esat noķēris vienu gūstekni, — pēkšņi iesaucās Krijons, satver­dams Gorenflo aiz pleca.

Mūks kļuva mēms.

Čiko vilcinājās atbildēt un ļāva mūka sirdī iztrakoties nāves bailēm. Ieraugot kailos ieročus un dusmu satrauktās sejas, Gorenflo tik tikko atkal nepagība.

Pēc ilgāka klusuma, kad Gorenflo jau šķita sadzirdējis atskanam pastarās tiesas bazūnes, Čiko ierunājās:

— Sire, palūkojieties šajā mūkā!

Kāds kalps piegrūda pie Gorenflo sejas lāpu. Mūks aizvēra acis, atdodams savu dvēseli debesu varā.

— Brālis Gorenflo? — Indriķis iesaucās.

— Confiteor, confiteor, confiteor! — mūks ātri atkārtoja.

— Viņš, — atbildēja Čiko.

— Tas, kas…

— Gluži pareizi, — gaskonietis viņu pārtrauca.

— Hallo! — karalis līksmi iesaucās.

Pār Gorenflo seju plūda sviedru straumes.

Iežvadzējās ieroči, nepateicīgie kareivji uzmācās mūkam. Gorenflo redzēja draudīgos skatienus un vārgi iekliedzās.

— Pagaidiet, karalim ir jāzina patiesība, — Čiko uzkliedza. Karali sānis pavedis, nerrs gluži klusi iečukstēja:

— Mans dēls, pateicies Dievam, ka viņš pirms trīsdesmit pieciem gadiem radījis šo dievbijīgo vīru, jo viņš mūs visus izglāba.

— Kā tā?

— Viņš man pastāstīja par briesmīgo sazvērestību.

— Kad?

— Pirms astoņām dienām. Ja viņu atrastu jūsu majestātes ienaidnieki, viņš būtu beigts cilvēks.

— Beigts cilvēks!

Gorenflo dzirdēja vienīgi pēdējos vārdus.

Viņš pieplaka pie zemes.

— Svētais tēvs, — sacīja karalis, — svētais tēvs, mēs tevi aizsargāsim.

Gorenflo uztvēra karaļa žēlsirdīgo skatienu un sastinga kā senlaiku

jokdaru maska, kurai puse varēja neprātīgi smaidīt, puse — rūgti raudāt.

— Tu darīsi labi, karali, jo viņš ir viens no cildenākajiem kalpiem, — Čiko atbildēja.

— Ko man ar viņu darīt?

— Es domāju, ka Parīzē viņam draud briesmas.

— Ja es dodu sargus? — karalis ievaicājās.

Gorenflo dzirdēja Indriķa ierosinājumu un nodomāja:

— Liekas, ka es ādu gan nezaudēšu.

— Nē, — atbildēja Čiko, — tas nav vajadzīgs. Atļauj ņemt viņu līdzi.

— Uz kurieni?

— Pie manis.

— Labi, ņem viņu līdzi un atgriezies Luvrā, kur mani gaidīs mani draugi, lai sagatavotos rītdienai.

— Piecelies, svētais tēv! — Čiko aicināja mūku.

— Viņš vēl zobojas, — Gorenflo nopūtās.

— Piecelies taču, vientiesi! — Čiko klusi skubināja, piegrūzdams celi mūka mugurai.

— Ak, to es gan esmu nopelnījis! — Gorenflo iesaucās. % — Ko viņš saka? — jautāja karalis.

— Sire, viņš atceras savas mokas. Izdzirdis, ka jūsu majestāte sola viņu aizstāvēt, viņš pazemīgi nopūtās: «To es esmu pelnījis!»

— Nabaga velns! — karalis noteica. — Rūpējies par viņu iespējami labi, mans draugs.

— Par to neraizējies, sire. Pie manis viņam nekā netrūks.

— Ak, monsieur Ciko, — Gorenflo sauca, — mīļais monsieur Čiko, kurp jūs mani vēdīsit?

— To tu tūlīt redzēsi. Pateicies viņa majestātei, nelabojamais blēdi, pateicies!

. — Par ko?

— Pateicies!

— Sire, — Gorenflo stomījās, — tā kā jūsu majestāte…

— Es zinu, ko jūs esat darījis ceļojumā uz Lionu, līgas apspriedē un šodien, — atteica Indriķis. — Nerūpējieties, jūsu pūles atalgos.

Gorenflo nopūtās.

— Kur Panurgs? — vaicāja Čiko.

— Nabaga kustonis atrodas stallī.

— Izved viņu, uzkāp sedlos un atgriezies pie manis.

— Labi, monsieur Ciko.

Un mūks steidzās projām iespējami ātri, brīnīdamies, ka neviens kareivis viņam neseko.

— Paņem divdesmit kareivjus pavadonībai, mans dēls, bet desmit vīrus ar Krijonu aizsūti projām.

— Kurp tos sūtīt?

— Uz Anžū hercoga pili. Pavēli atvest savu brāli.

— Par ko?

— Lai viņš vēl otrreiz neaizbēgtu.

— Vai mans brālis?…

— Vai mani padomi kādreiz ir bijuši slikti?

— Nē!

— Tad dari, ko es saku.

Indriķis pavēlēja franču gvardiem atvest Anžū hercogu uz Luvru. Krijons, kam pret prinčiem nebija liela cieņa, tūlīt aizsteidzās.

— Bet tu? — jautāja Indriķis.

— Es pagaidīšu savu svēto.

— Vai tu atgriezīsies Luvrā?

— Pēc stundas.

— Tad es tevi atlaižu.

— Ej, mans dēls.

Indriķis ar pavadoņiem aizgāja.

Čiko devās uz klostera stalli. Iegājis pagalmā, viņš redzēja, ka Gorenflo rāpjas uz ēzeļa.

Nabaga velns tik laimīgu likteni gan vairs nebija gaidījis.

— Uz priekšu, uz priekšu! — sacīja Čiko, satverdams Panurga pavadu.— Pasteigsimies, mūs gaida.

Gorenflo nepretojās. Viņš tikai norija asaras, skumdams par sava ķermeņa briesmīgo kalsnumu.

— Ko es teicu, ko es teicu? — viņš izdvesa.

Čiko paraustīja plecus un pamudināja Panurgu doties ceļā.

Kad karalis atgriezās Luvrā, viņa draugi visi jau gulēja saldā miegā. Viņš gluži klusu iegāja viņu guļamistabā. Karali pavadīja Čiko, kas bija novietojis drošībā savu noziedznieku un atnācis atpakaļ. Epernona gulta bija tukša.

— Vēl nav atgriezies, neprātīgais! Viņš grib cīnīties ar Busī, Francijas drošsirdīgāko vīru, bīstamāko visā pasaulē, un par to nemaz nedomā!

— Tev taisnība, — Čiko piekrita.

— Uzmeklē viņu, atved šurp! — sauca karalis. — Tad atsūti Miroņu. Neprātim jāaizmieg, kaut arī pret savu gribu. Miegs viņu atspirdzinās un spēcinās.

— Sire, monsieur Epernons patlaban atgriežas, — durvju sargs ziņoja.

Epernons tiešām bija nupat atgriezies. Izdzirdis, ka viņu karalis jau ir

Luvrā, un jauzdams, ka viņš droši vien apmeklēs viņu kopējo guļamistabu, tas cerēja ielīst tajā nemanīts. Bet. viņu uzmanīja un par atgriešanos ziņoja karalim.

— Beidzot tu arī ierodies, — karalis sacīja. — Nāc šurp, nelaimīgais, un aplūko savus draugus.

Epernons pārlūkoja guļamistabu.

— Aplūko savus draugus, — Indriķis turpināja. — Viņi ir gudri, viņi saprot rītdienas svarīgumu. Tev vajadzēja skaitīt lūgšanas, tāpat kā viņiem, tev vajadzēja gulēt, tāpat kā viņiem, bet tu skraidi apkārt un ķersti palaidnīgas meitenes. Velns un elle! Tu esi ļoti bāls. Rīt tu nu gan nebūsi nekāds cīnītājs.

Epernons tiešām bija ļoti bāls. Karaļa aizrādījums piespieda viņu nosarkt.