Aleksandrs Dimā(Tēvs): Grāfiene de Monsoro

Tagad viņam tik vajadzēja bēgt, glābties, un tagad viņš varēja bēgt, jo bēga no miroņiem. Bet briesmas vēl nebija garām.

No trepēm viņš ieraudzīja pagalmā zaigojošus ieročus. Atskanēja šāviens un lode caururba viņa plecu.

Pagalmu apsargāja.

Tad viņš atcerējās mazo lodziņu, pa kuru Diāna bija solījusies noskatīties viņa divkaujā, un iespējami ātri steidzās nokļūt pie vienīgās izejas.

Logs bija atvērts. Viņā vērās skaistas, zvaigžņotas debesis. Busī aizslēdza durvis un aizgrūda aizbīdni. Tad viņš ar lielām pūlēm uzrāpās uz loga un vēroja dzelzs sētu, aiz kuras bija jānolec.

— Ak, to gan es nevarēšu, — viņš nopūtās.

Bet šai mirklī uz trepēm atskanēja soļi. Tas bija otrs uzbrucēju pulks.

Busī vairs nevarēja aizstāvēties, viņš saņēma pēdējos spēkus. Izlietodams veselo roku un neievainoto kāju, viņš izlēca.

Bet lēcot viņam paslīdēja ar asinīm aplipušais zābaks, viņš nokrita uz dzelzs sētas smailēm, kas viņam pa daļai sadūrās miesā, pa daļai aizķēra drēbes. Tā viņš arī palika karājamies.

Šajā brīdī viņš atcerējās savu vienīgo draugu, kas vēl bija palicis.

— Sentlukās! — viņš sauca. — Šurp, Sentlukās, šurp!

— Ak, jūs, monsieur Busī, — pēkšņi atskanēja kāda balss tuvējā koku pudurī.

Busī nodrebēja. Tas nebija Sentlukāss.

— Sentlukās, — viņš vēlreiz sauca, — šurp, palīgā! Par Diānu nebaidies. Es grāfu Monsoro nonāvēju!

Viņš cerēja, ka Sentlukāss būs paslēpies kaut kur tuvumā un steigsies šurp.

— O, Monsoro miris? — jautāja kāda balss.

— Jā.

— Lieliski!

LTn Busī redzēja no krūmājiem iznākam divus maskējušos vīriešus.

— Cienījamie, — sacīja Busī, — cienījamie, Dieva dēļ palīdziet nabaga muižniekam, kas vēl varētu aizbēgt, ja jūs palīdzētu.

— Ko jūs vēlaties, monsieur? — viens no svešiniekiem pusbalsī jautāja.

— Neuzmanīgais! — iesaucās otrs.

— Monsieur, — Busī lūdzās, — monsieur, atbrīvojiet mani, un es jums piedošu, ka jūs mani nodevāt.

— Vai tu dzirdi? — vīrietis maskā vaicāja.

— Ko pavēlat?

— Lai tu viņu atbrīvo… no ciešanām, — otrs grīni smiedamies aizrādīja. Busī pagrieza galvu sānis, no kurienes atskanēja zobgalīgā balss, un

nomurmināja:

— Es esmu pazudis!

Viens maskojies vīrietis tiešām pielika šauteni pie pleca, nomērķēja un izšāva.

Busī galva noslīga uz pleca, rokas sastinga.

— Lāsts slepkavām! — viņš stomījās. Un viņš šķīrās ar Diānas vārdu uz lūpām.

Viņa asins lāses no sētas margām pilēja uz maskoto vīrieti, ko otrs svešais dēvēja par monsieur.

— Vai viņš mirs? — sauca vairāki cilvēki, kas parādījās pie nama logiem.

— Jā, — atkliedza Orilī, — bet bēdziet. Atcerieties, ka monsieur Anžū hercogs bija grāfa Busī draugs un aizstāvis.

Ļaudis steidzās pazust. Hercogs dzirdēja viņu soļus izgaistam tālumā.

— Orilī, — viņš sacīja, — uzkāp istabā un nosvied pa logu Monsoro līķi. Orilī uzkāpa augšā, daudzo līķu kaudzē uzmeklēja galma medību pārziņa

līki, uzvēla plecos un izsvieda pa logu. Krizdams nedzīvais ķermenis aptašķīja Anžū hercoga tērpu ar asinīm.

Fransuā pārmeklēja galma medību pārziņa svārkus un izvilka parakstīto ziņojumu.

— Te jau ir meklētais, — viņš atteica. — Mēs varam iet.

— Un Diāna? — Orilī logā jautāja.

— Tiešām, es viņu vairs nemīlu. Tā kā viņi mūs nepazīst, atraisi to, atraisi arī Sentlukāsu, un lai viņi iet, kur pašiem tīk.

Orilī pazuda.

— Šoreiz es vēl nekļuvu par Francijas karali, — sacīja Anžū hercogs, loksni ar savu parakstu sīkās drumslās saplēsdams. — Bet mani arī netiesās par valsts nodevību.

Maizes dienas sazvērestība beigās bija izvērtusies komēdijā.

Šveicieši nevienu no klostera iznākam nesagaidīja, jo visi bija aizbēguši pa slepeno pazemes eju.

Tiklīdz durvis bija atlauztas, Krijons ar trīsdesmit kareivju lielu nodaļu, ar karali priekšgalā devās iekšā Svētās Ženevjevas klosterī.

Plašajā, drūmajā celtnē valdīja nāves klusums.

Kaujās rūdītais Krijons būtu labāk vēlējies dzirdēt elles troksni, jo baidījās no nezināmiem slazdiem.

Bet viņa izsūtītie izlūki izstaigājās velti, veltīgi tie atvēra durvis un logus, veltīgi pārmeklēja kapličas baznīcu. Viss bija kluss un tukšs.

Ar zobenu rokā, karalis izstaigāja klosteri un pilnā kaklā kliedza:

— Čiko! Čiko!

Neviens neatbildēja.

— Vai viņš būtu nogalināts? — karalis ievaicājās. — Velns un elle! Viņi par manu nerru samaksās ar vienu muižnieku.

— Jums taisnība, sire, — atbildēja Krijons, — jo viņš ir viens no drošsirdīgākajiem.

Čiko neatbildēja, jo patlaban nodarbojās ar Majēnas hercoga personu, kas viņam sagādāja tik lielu baudu, ka viņš nekā neredzēja un nedzirdēja.

Kad hercogs bija pazudis un Gorenflo zaudējis samaņu, un Čiko bija palicis bez darba, viņš izdzirda saucienus un pazina karaļa balsi.

— Šurp, mans dēls, šurp! — viņš kliedza, cik vien jaudāja, mēģinādams Gorenflo apsēdināt.

Tas viņam izdevās, un viņš atbalstīja rnūku pret koku.

Gorenflo pamazām atguva samaņu, un kaut gan viņš bija diezgan muļķīgs, tomēr saprata gaidāmo likteni.

— Monsieur Čiko! —viņš iesaucās, tikko atvēris acis.

— O, tātad tu neesi beigts? — gaskonietis vaicāja.

— Labais monsieur Čiko, — mūks lūdzās, — vai tas iespējams, ka jūs mani, jūsu Gorenflo, izdosit maniem vajātājiem?

— Nelieti! — Čiko uzkliedza tādā balsī, kas grūti slēpa sirds maigumu.

Gorenflo sāka vaimanāt. Kad tas viņam bija lieliski izdevies, viņš sāka

žņaudzīt rokas.

— Mani, kas ar jums ēda tik gardas pusdienas, — viņš aizsmacis sauca,— mani, kas pēc jūsu ierosinājuma tik traki dzēra, mani, ko jūs dēvējat par sūcekļu karali, kas tik ļoti mīl ceptas vistas, ko jūs pasūtāt viesnīcā «Pilnības rags», un neko neatstāj kā vien kailus kaulus.

Ar pēdējo norādījumu mūks pilnīgi ieguva Čiko žēlastību.

— Viņi ir šeit, taisnās debesis! — sauca Gorenflo, mēģinādams piecelties, bet bez redzamiem panākumiem. — Viņi ir šeit, es esmu pazudis, man ir beigas! Labais monsieur Čiko, stāvi man klāt!

Un mūks, kas velti bija mēģinājis piecelties, nokrita ar seju uz zemes.

— Piecelies, — Čiko aicināja.

— Vai jūs man piedosit?

— Redzēsim.

— Jūs mani tā piekāvāt, ka pārējo daļu varētu man gan uzdāvāt.

Čiko sāka smieties. Mūka prāts bija tā samulsis, ka viņš Majēnas hercogam veltītos sitienus šķita izbaudījis uz savas miesas.

— Jūs smejaties, labo monsieur Čiko?

— Protams, nelabais.

— Tātad es palikšu dzīvs?

— Varbūt.

— Ja jūsu Gorenflo būtu jāmirst, tad jūs nu gan nesmietos.

— To izlems karalis. Vienīgi karalim ir tiesības lemt par dzīvību un nāvi.

Gorenflo vēlreiz izmēģinājās un tagad viņam laimējās notupties uz ceļiem.

Šai mirklī tumsu aiztrauca spoža gaisma, greznos tērpos ģērbušos ļaužu

pūlis, kura ieroči griezīgi iezaigojās lāpu sarkanajās ugunīs, ielenca abus draugus.

— Čiko, mans mīļais Čiko! — sauca karalis. — Kā es priecājos, tevi atkal redzot.

— Dzirdiet, labais monsieur Čiko, — mūks klusi čukstēja, — viņa majestāte par jums priecājas.