Aleksandrs Dimā(Tēvs) - Grāfiene de Monsoro

Un viņš traucās pret mūri, kurā ar tikko uztrīto zobenu izcirta lielu robu.

— Jā, — sacīja Čiko, — jūs sapņojāt par asiņainiem zābakiem. Tas nav ļauns sapnis, tas nozīmē, ka dienās jūs būsit cildens uzvarētājs.

— Mani varoņi, — Indriķis atsāka, — jūs zināt, ka jūs cīnīsities pa? sava valdnieka godu. Bet atcerieties, ka tas attiecas vienīgi uz godu, jo es pats neesmu apdraudēts. Pagājušajā naktī es savu troni tā nostiprināju, ka labu laiku to neviens šāviņš neapgāzīs. Tātad cīnieties par godu!

— Nerūpējieties. Mēs varbūt zaudēsim dzīvības, bet gods paliks neaptraipīts, — atbildēja Kvēls.

— Mani kungi, — Indriķis turpināja, — es jūs ļoti mīlu, un es jūs arī sargāju. Ļaujiet dot jums vienu padomu — bez viltus drosmes. Taisnība būs jūsējā, ja jūs mirsit, bet arī tad, ja jūs nogalināsit savus ienaidniekus.

— O, es jau gan nepiedošu, — piebilda Epernons.

— Es darīšu visu iespējamo, — nosolījās Kvēls.

— Es solos cīnīties līdz pēdējai asins lāsītei, — nozvērējās Možirons.

— Vai jūs cīnīsities vienīgi ar zobeniem?

— Ar zobeniem un dunčiem, — atbildēja Šombergs.

Karalis sakrustoja rokas.

Muižnieki bija sagatavojušies. Vēl viņiem bija jāatvadās no sava valdnieka.

— Vai jūs jāsit? — Indriķis vaicāja.

— Nē, sire, — atbildēja Kvēls, — mēs iesim kājām. Tas ir svētīgs gājiens, kas atsvaidzina galvu, un jūsu majestāte tūksiošreiž ir atgādinājis, ka galva vairāk par roku vada zobenu.

— Jums ir taisnība, mans dēls. Jūsu roku!

Kvēls noliecās un noskūpstīja karaļa roku. Pārējie sekoja viņa paraugam.

Epernons nometās ceļos un sacīja:

— Sire, svētiet manu zobenu.

— Nē, Epernon, — atbildēja karalis, — atdodiet savu zobenu pāžam. Man ir labāks zobens par jūsējo. Pasniedziet, Čiko!

— Nē, — iebilda gaskonietis, — lai šo uzdevumu izpilda tavu gvardu kapteinis, mans dēls. Es esmu tikai nerrs, tikai pagāns, kas debesu svētību var pārvērst nelaimīgā burvībā, ja manam draugam velnam iepatīkas iespaidot manu roku.

— Kasētas ir par zobenu, sire? — jautāja Šombergs, vērodams kād; virsnieka atnesto kastīti.

— 7jobens no Itālijas, mans dēls, Milānā kalts zobens. Jūs redzat, ka rokturis ir teicams.

— Paldies, paldies, majestāti — četri jaunekļi atbildēja.

— Laiks iet, — sacīja karalis, savu uztraukumu vairs nevaldīdams.

— Sire, vai jūs mūs neiedvesmotu un neparādītos cīņas vietā? — vaicāja Kvēls.

— Nē, tas nebūtu pieklājīgi. Jūs cīnāties nevienam nezinot, jūs cīnāties bez manas atļaujas. Lai jūsu cīņai nebūtu svinību nokrāsas, lai tā būtu vienīgi personīgas ķildas sekas

Un viņš atlaida jaunekļus ar tiešām karalisku mājienu.

Kad visi četri muižnieki bija projām, kad Ļuvras slieksni bija pārkāpuši pēdējie kalpi, kad bija apklusis niecīgākais troksnis, nedzirdēja bruņu šķindoņu, karalis nokrita ceļos un iesaucās:

— Es mirstu!

— Bet es gribu redzēt divkauju, — sacīja Čiko. — Man liekas, ka Epernonam gadīsies kaut kas dīvains.

— Tu mani atstāsi? — karalis žēli jautāja.

— Jā, ja kāds savu pienākumu neizpildīs, tad es būšu viņa vietnieks un aizstāvēšu sava karaļa godu.

— Ej, — Indriķis piekrita.

Tiklīdz gaskonietis bija dabūjis atļauju, tas aiztraucās kā zibens.

Karalis atgriezās savās istabās, pavēlēja aizvērt visus slēgus, aizliedza visiem kliegt, lika ne vārda nerunāt, tad pasauca Krijonu un pavēlēja:

— Ja mēs uzvarēsim, Krijon, atnāc un pasaki, bet, ja mūs uzvar, pieklauvē trīsreiz pie durvīm.

— Jā, sire, — Krijons atbildēja.

XLIX Divkaujas rīts

Anžū hercoga mīluļi bija jau augšā kopš pulksten trijiem rītā. Viņi aizsūtīja pie hercoga kalpu, kas apvaicātos par Busī.

Viņiem atbildēja, ka tas pagājušā vakarā desmitos izgājis un vēl nav atgriezies.

Sūtnis apvaicājās, vai viņš izgājis viens un apbruņojies, un uzzināja, ka Busī izgājis Remī pavadībā un ka abi bijuši bruņojušies ar zobeniem.

Neviens par to neuztraucās. Grāfs bieži vien pazuda uz ilgāku laiku, lai negaidīti atgrieztos iepriekš noteiktā stundā.

—Mani draugi, — sacīja Atrāžs,—vai jūs nedzirdējāt, ka karalis pavēlēja sarīkot Šampaņas mežā lielas briežu medības un grāfam Monsoro arī tovakar bijis jāizceļo?

— Jā, — jaunekļi atbildēja.

— Tad es zinu, kur viņš atrodas. Kamēr galma medību pārzinis uzmeklē briežus, viņš medī grāfa Monsoro stirnu. Neraizējieties, mani kungi, viņš atrodas cīņas laukumam tuvāk par mums un ieradies tur pirmais.

—«Jā gan, — atbildēja Livaro, — bet jioguris, savārdzis, visu nakti negulējis.

Atrāžs paraustīja plecus un atbildēja:

— Vai Busī ari kādreiz ir noguris? Uz priekšu, mani kungi, garām iedami, paņemsim viņu līdzi!

Visi devās ceļā.

Tas notika tai mirklī, kad Indriķis viņu ienaidniekiem izdalīja ieročus. Kad jaunekļi pa tumšajām ielām bija sasnieguši Svētās Katrīnas ielu, visi smaidīdami paskatījās uz grāfa Monsoro mazo namiņu.

— No turienes labi varēs pārredzēt mūsu cīņas lauku, un es esmu pārliecināts, ka nabaga Diāna ne vienu reizi vien pienāks pie loga.

— Palūkojiet! Liekas, ka viņa jau tur ir bijusi.

— Kā tā?

— Logs ir atvērts.

— Pareizi. Bet ko nozīmē trepes pie loga, jo namam taču ir durvis?

— Tiešām dīvaini, — piebilda Atrāžs.

Visi trīs tuvojās namam ar nojautu, ka viņus gaida liels pārsteigums.

— Mēs neesam vienīgie apbrīnotāji, — aizrādīja Livaro. — Palūkojiet zemniekus, kas apturējuši savus pajūgus un ziņkārē staipa kaklus.

Jaunekļi sasniedza balkonu.

Kāds zemnieku puisis taustījās pa zemi.

— Hallo, grāf Monsoro, — sauca Atrāžs, — vai nenāksit mūs apskatīties? Pasteidzieties!

Viņi gaidīja velti.

— Neviens neatbild, — sacīja Ribeirāks. — Bet kam gan šīs trepes?

— Zemniekpuisi, — Livaro uzsauca svešajam, — ko tu dari? Vai tu pieliki šīs trepes?

— Lai Dievs mani sargā, monsieur, — jauneklis atbildēja.

— Un kāpēc? — jautāja Atrāžs.

— Palūkojieties augšup! Visi trīs paskatījās.

— Asinis! — iesaucās Ribeirāks.

— Patiešām — asinis, — atbildēja zemnieks, — un vēl ļoti melnas.

— Durvis ir atlauztas, — norādīja Atrāža pāžs.

Atrāžs paskatījās uz durvīm, uz balkonu un satvēra trepes. Mirkli vēlāk viņš atradās uz balkona un ieskatījās istabā.

— Kas ir? — vaicāja citi, redzēdami viņu nobālam un sagrīļojamies. Briesmīgs kliedziens bija vienīgā atbilde.

Arī Livaro uzkāpa.

— Līķi, nāve, vienīgi nāve! — jauneklis sauca. Abi iesteidzās istabā.

Izbrīnās un baiļu traukts, Ribeirāks palika apakšā. Pie nama pulcējās aivien vairāk ziņkārīgo.

Istaba liecināja par briesmīgo cīņu naktī. Uz grīdas pletās lielas asiņu paltis. Tapetes bija saplosītas no zobenu cirtieniem un pistoļu lodēm. Salauztās mēbeles un ieroči mētājās starp nedzīvajām miesām un drēbju skrandām.

— Ak, Remī, nabaga Remī! — Atrāžs pēkšņi iesaucās.

— Miris? — jautāja Livaro.

— Jau salts.

— Bet šajā istabā taču kāvies vesels pulks! — Livaro brīnījās.

Šajā mirklī Livaro ieraudzīja vaļējās priekšnama durvis. Asiņainās pēdas liecināja, ka cīņa norisinājusies arī šajā virzienā. Viņš sekoja drausmīgajām pēdām un sasniedza trepes. Taču pagalms bija tukšs kā izmiris.