Aleksandrs Dimā(Tēvs) - Grāfiene de Monsoro

— Nāc, — sacīja Čiko, — nāc, drošsirdīgais varoni, citādi tu noplēsīsi pāri zābaku — kā vakar.

— Ko jūs sakāt, nerr?

— Es saku, ka te tūlīt plūdīs asinis un ka jūs bridīsit tajās tāpat kā pagājušajā naktī.

Epernons spēji nobālēja. Viņa uzpūtība sabruka kā veca sēne.

Ribeirāks un Šombergs gatavojās cīņai. Kvēls un Atrāžs krustoja dunčus un paspēra katrs soli tuvāk otram. Možirons un Livaro sacentās zobenu cirtienu veiklībā. Pulkstenis nosita pieci. Cīņa sākās.

Sejas ņirdza trakās dusmās. Bet sakniebto lūpu neparastais bālums, trīcošās rokas norādīja, ka dusmas valdīja saprāts. Vairākas minūtes cīņas ievadā nedeva nevienu dūrienu.

Aiz noguruma, aiz pretinieka atturības Ribeirāks nolaida roku un mirkli nogaidīja.

Šombergs paspēra dažus soļus, un pirmais dūriens kā negaidīts zibens ķēra Ribeirāka plecu.

Ribeirāks bija ievainots. Viņš nobāla, no brūces izšalca asinis. Viņš traucās atmaksāt.

Šombergs gribēja dūrienu atkārtot, bet Ribeirāks pacēla zobenu un skāra viņa sānus. Abi bija guvuši pirmās brūces.

— Mirkli atpūtīsimies, ja vēlaties, — sacīja Ribeirāks.

Kvēls un Atrāžs iekarsa. Bet Kvēlam nebija dunča, tāpēc viņam bija jāpadodas. Viņš atgaiņājās ar kreiso roku, kas bija kaila. Tāpēc katra vairīšanās maksāja vienu brūci. Dažās sekundēs viņa roka bija pavisam asiņaina.

Atrāžs, vērodams savu pārākumu, uzbruka ļoti saudzīgi. Viņu ķēra trīs dūrieni, kas gan nebija dziļi, bet tomēr smeldza krūtīs.

Livaro un Možirons vēl arvien izvairījās.

Ribeirāks aiz sāpēm trakoja. Juzdams, ka asiņu zaudējuma dēļ sāk zust arī spēki, viņš vētraini uzbruka Šombergam. Tas neatkāpās, bet arvien izmantoja izdevību, lai iedurtu. Abi saņēma arvien jaunus dūrienus.

Ribeirākam bija caurdurtas krūtis, bet Šombergam bija liela brūce kaklā. Nāvīgi ievainots, pirmais ar kreiso roku pieskārās brūcei un ar to sevi atklāja. Šombergs izmantoja izdevību, un otrs dūriens iegriezās Ribeirāka miesā. Tas ar labo roku satvēra pretinieka roku un ar kreiso ietrieca savu dunci tam krūtis līdz spalam. Asmens smaile skāra sirdi.

Šombergs dobji iekliedzās, novēlās zemē un uzrāva Ribeirāku sev virsū. Redzēdams savu draugu krītam, Livaro ātri atkāpās un steidzās pie viņa. Možirona vajāts, viņš izrāva no Ribeirāka krūtīm Šomberga ieroci.

Možirons bija klāt. Cīņas vieta bija neizdevīga, saule spīdēja tieši sejā. Drīz vien Livaro galvu ievainoja veikls dunča dūriens, viņš atlaida zobenu un nokrita ceļos.

Atrāžs strauji uzmācās Kvēlam. Možirons pasteidzās veltīt Livaro otro dūriena, un tas nogāzās zemē. Epernons skaļi iekliedzās.

Kvēls un Možirons tagad bija pretinieki vienam vienīgajam Atrāžam. Kvēls bija gluži asiņains, bet viņa brūces bija niecīgas. Možirons bija gandrīz vai neievainots.

Atrāžs saprata briesmas. Viņš bija vesels, bet sāka just nogurumu. Nebija nekādu izredžu no nikna, ievainota vai asiņu satraukta cilvēka lūgt īsu atpūtu. Viņš atsita Kvēla zobenu sānis un aizsteidzās aiz kāda žoga. Kvēls izdarīja strauju dūrienu, bet ķēra vienīgi koku. Bet šajā mirklī Možirons uzbruka Atrāžam no sāniem. Atrāžs atgriezās, Kvēls izlietoja šo kustību, lai aizlīstu aiz žoga.

— Viņš ir pazudis, — sacīja Čiko.

— Lai dzīvo karalis! — sauca Epernons. — Drosmi, mani lauvas, drosmi!

— Klusu, monsieur, — aizrādīja Atrāžs. — Neaizskariet vīru, kam jācīnās līdz nāvei.

— Un kas vēl nav beigts, — kliedza Livaro.

Asiņu kvēles uzbudināts, viņš izslējās, ko neviens vairs negaidīja, un iedūra dunci Možironam mugurā. Jauneklis nedzīvs nokrita zālē.

— Mans Dievs, es esmu beigts!

Livaro bezsamaņā atkrita atpakaļ. Dusmu neprāts bija laupījis pēdējos spēkus.

— Monsieur Kvēl, jūs esat drošsirdis, — sacīja Atrāžs, nolaizdams zobenu,— padodieties un es jūs saudzēšu.

— Kāpēc man padoties? — jautāja Kvēls. — Vai es guļu zemē?

— Nē, bet jūs esat ievainots, un es esmu pavisam vesels.

— Lai dzīvo karalis! — Kvēls kliedza. — Man vēl ir zobens, monsieur. Un viņš traucās pret Atrāžu, kas dūrienu tomēr atsita.

— Nē, monsieur, tā jums vairs nav, — atbildēja Atrāžs, droši satverdams pretinieka zobena rokturi.

Viņš pagrieza Kvēla roku, tā kā tas zobenu palaida vaļā. Atrāžs viegli ievainoja tikai kreisās rokas vienu pirkstu.

— Zobenu, zobenu! — Kvēls rēca.

Tīģera lēcienā viņš ar abām ar rokām apskāva Atrāžu. Atrāžs ar zobenu un dunci apstrādāja pretinieka miesu. Pēc katras brūces Kvēls turpināja saukt:

— Lai dzīvo karalis!

Čūskas veiklumā viņš žņaudza savu neievainoto pretinieku. Atrāžs juta, ka sāk pietrūkt elpa. Viņš sagrīļojās un pakrita. Krizdams viņš nožņaudza arī nelaimīgo Kvēlu.

— Lai dzīvo karalis! — atskanēja jaunekļa cīņas sauciens.

Atrāžam beidzot laimējās atbrīvoties no viņa skavām. Iedūris dunci pretinieka krūtīs, viņš uzkliedza:

— Vai tu esi apmierināts?

— Lai dzīvo ka… — Kvēls izdvesa. Viņa acis jau aizvērās. Tas bija vīrs. Cīņas laukā valdīja baiļu un nāves klusums. Ienaidnieka asinīm notraipītais Atrāžs lēni piecēlās. Viņa vienīgā brūce

bija ievainotais pirksts.

Epernons pārmeta krustu un metās bēgt, it kā to vajātu pats nelabais. Atrāžs paskatījās uz saviem ievainojumiem un mirušajiem draugiem un ienaidniekiem.

Čiko piesteidzās un pacēla Kvēlu, kuram asiņoja deviņpadsmit brūces. Kustība viņu atkal atdzīvināja. Viņš atvēra acis un sacīja:

— Atrāž, goda vārds, es par Busī nāvi neesmu atbildīgs.

— Ticu, monsieur, ticu, — Atrāžs sirsnīgi atbildēja.

— Bēdziet, — čukstēja Kvēls, — bēdziet! Karalis jums nekad nepiedos.

— Bet es jūs tā nekad neatstāšu, kaut arī man draudētu karātavas, — Atrāžs atbildēja.

— Glābieties, jaunekli, un nekārdiniet Dievu, — sacīja Čiko. — Jūs ir izglābis vienīgi brīnums. Divreiz vienā dienā jums gan nelaimēsies.

Atrāžs piegāja pie Ribeirāka, kas vēl elpoja.

— Kaš ir? — tas jautāja.

— Mēs uzvarējām, — Atrāžs atbildēja ļoti klusu, lai nesāpinātu Kvēlu.

— Pateicos, — atbildēja Ribeirāks. — Ejiet! Un viņš atkal zaudēja samaņu.

Kad Čiko ar goda vārdu bija apsolījies rūpēties par ievainotajiem, Atrāžs ietinās mētelī, lai neviens neredzētu viņa asiņaino uzvalku, atstāja ievainotos un mirušos pāžu un kalpu gādībā un pazuda Svētā Antonija vārtos.

Uztraukumā bālēdams un vismazākā troksnīša satraukts, karalis staigāja pa ieroču zāli un ar rūdīta paukotāja apdomu izrēķināja laiku, kāds bija vajadzīgs viņa draugiem, lai izcīnītu divkauju. Domās viņš iztēlojās katru cīnītāju pāri, gaidāmās iespējamības un uzbudinājās arvien vairāk.

Aiz durvīm skanēja Krijona baiss:

— Sire!

— Kā? Jau! — iesaucās karalis.

— Nē, sire, es nenesu vēstis par divkauju. Anžū hercogs vēlas runāt ar jūsu majestāti.

— Par ko? — karalis jautāja.

— Viņš saka, ka ir pienācis brīdis, lai jūsu majestātei pastāstītu par saviem pakalpojumiem karaliskajai gaišībai, ar to apmierinot karaļa bailes un šaubas.

— Ej taču, — sacīja karalis.

Kad Krijons atgriezās, lai paklausītu, atskanēja steidzīgi soļi un kāda balss teica:

— Es vēlos tūlīt runāt ar karali.

Karalis balsi pazina, pats atvēra durvis un sauca: