Aleksandrs Dimā(Tēvs) - Grāfiene de Monsoro

— Uz priekšu! — Indriķis pavēlēja. — Ej gulēt. Vai tu arī varēsi aizmigt?

— Es! — Epernons īgni iesaucās.

— Es jautāju, vai tev būs laika gulēt. Nav vairs tālu rītausma, kas šai nelaimīgajā laikā iestājas jau pulksten četros. Tagad ir divi. Tev vēl atliek divas stundas.

— Ar divām stundām pietiek visam, — atbildēja Epernons.

— Vai tu gulēsi?

— Protams, sire. »

Epernons tiešām izģērbās un apgūlās tādā apmierinātībā, ka pats karalis

un Čiko to noturēja par labu zīmi.

— Viņš ir drošsirdīgs kā Cēzars, — Indriķis noteica.

— Tik drošsirdīgs, — piebilda Čiko, aiz auss kasīdams, — ka es to nemaz nesaprotu.

— Palūko, viņš jau guļ.

Čiko piegāja pie gultas, jo viņš apšaubīja, ka Epernona bezbēdīgā drošības sajūta varētu būt īsta.

— O! — viņš pēkšņi iesaucās.

— Kas ir? '

— Paskaties!

Čiko norādīja ar pirkstu uz Epernona zābakiem.

— Viņš ir bridis pa asinīm, mans dēls. Kāds drošsirdis!

— Asinis, — izdvesa karalis. — Vai viņš būtu ievainots?

— Par to viņš būtu pateicis.

— Skaties, arī kamzolis notraipīts. Piedurknes arī. Kas viņam atgadījies?

— Varbūt, ka viņš ir kādu nogalinājis.

— Kāpēc?

— Lai izmēģinātu roku.

— Savādi, — karalis nomurmināja.

Čiko visā nopietnībā atkal pakasīja pakausi.

Indriķis tuvojās pārējo draugu gultām.

— Ko tu gribi darīt? — jautāja Čiko.

— Es negribu šorīt viņus ne apbēdināt, ne skumdināt. Es tūlīt no viņiem atvadīšos.

Čiko pakratīja galvu un atbildēja:

— Atvadies vien, mans dēls.

Izrunāto vārdu noskaņa bija tik grūtsirdīga, ka karalis nodrebēja, acīs sariesās asaras.

— Dzīvojiet sveiki, mani draugi! Dievs jūs lai sargā, labie draugi! — viņš čukstēja.

Čiko novērsās. Arī viņa sirds nebija saltā marmorā kalta.

Bet drīz vien viņš atkal paskatījās uz jaunekļiem.

Indriķis noliecās pār viņiem un noskūpstīja viņu pieres.

Rožaini bāla svece apgaismoja istabas iekārtu un atsevišķo personu sejas.

Čiko nebija māņticīgs. Bet kad viņa lūpas pieskārās Možironam, Kvēlam un Šombergam, spilgtajā iedomā tam likās, it kā viņš atvadītos no miroņiem, kas jau gulēja kapos.

— Dīvaini! To es vēl nekad neesmu izjutis, — viņš piebilda. — Nabaga jaunekļi!

Tiklīdz karalis bija noskūpstījis savus draugus un atstājis istabu, Epernons atvēra acis, lai pārliecinātos, vai viņa majestāte ir aizgājis. Tad viņš izlēca no gultas un sāka tīrīt asins plankumus no drēbēm un zābakiem.

Šī nodarbošanās atsauca viņam atmiņā notikumu pie Bastīlijas.

— Man nekad nebūtu tik daudz asiņu kā šim cilvēkam, kas šovakar viens tās tik bezgalīgi izlēja, — viņš nomurmināja.

Tad viņš atkal apgūlās.

Indriķis ieveda Ciko savā kabinetā un atvēra garu, baltu, ar atlasu iztapsētu melnkoka kastīti.

— Paskaties! — viņš norādīja.

— Redzu — zobens. Un tad?

— Jā, zobens, bet iesvaidīts zobens, mīļais draugs.

— Kas viņu ir svētījis?

— Pats svētais tēvs. Šī kastīte līdz Romai un atpakaļ man maksāja divdesmit zirgus un četrus cilvēkus. Bet tagad man ir zobens.

— Vai ar viņu var labi durt?

— Bez šaubām. Bet zobena galvenā vērtība ir tā, ka tas iesvaidīts.

— Zinu jau zinu. Bet man ir tīkami dzirdēt, ka ar to var arī durt.

— Pagāns!

— Runāsim par citām lietām, mans dēls.

— Labi. Bet pasteigsimies.

— Tu negribi gulēt?

— Nē, es gribu lūgt.

— Parunāsim nopietnāk. Vai Anžū hercogs ir ieradies?

— Jā, viņš gaida apakšā.

— Ko tu domā ar viņu darīt?

— Es domāju viņu iemest Bastīlijā.

— Ļoti prātīgi. Bet izvēlieties tikai dziļāko, drošāko un vislabāk aiz­slēdzamo telpu.

Mirkli vēlāk ienāca hercogs. Viņš bija neapbruņojies un izskatījās ļoti bāls. Viņam sekoja Krijons, nesdams gaišības zobenu.

— Kur jūs viņu atradāt? — karalis jautāja Krijonam, it kā hercogs nemaz neatrastos istabā.

— Sire, viņa augstība nebija savā pilī. Bet drīz vien atgriezās, un mēs to apcietinājām bez pretošanās.

— Laime, — karalis nicīgi pasmaidīja.

Tad viņš pagriezās pret princi un vaicāja:

— Kur jūs bijāt, monsieur?

— Ticiet, sire, ka arī es prātoju, kur gan es biju.

— Jūsu atbilde liecina, ka es neesmu bijis netaisns, atmaksādams jums ar dotu pret dotu, — teica Indriķis.

Fransuā lēni un godbijīgi palocījās.

— Kur jūs bijāt? — Indriķis atkārtoja. — Kur jūs bijāt, kad apcietināja jūsu biedrus?

— Manus biedrus? m

— Jā, jūsu biedrus.

— Sire, es esmu apmelots.

— Ak, šoreiz jūs no manis vairs neaizbēgsit. Jūsu nodevībām ir beigas. Arī šoreiz jūs nebūsit mans mantinieks, manu brāli!

— Sire, sire, savaldieties, apžēlojieties! Es esmu nepatiesi apmelots.

— Nelaimīgais, kādā Bastīlijas pagrabā tu nomirsi bada nāvē, — karalis pārskaities sauca.

— Gaidu jūsu pavēles un pateikšos par visām, kaut tās nestu arī nāvi.

— Atbildiet beidzot, kur jūs bijāt, nelieti?

— Sire, es glābu jūsu majestāti un strādāju jūsu valdības miera un slavas

labā.

— Goda vārds, kādā nedzirdēta bezkaunība! — karalis ledaini atteica.

— Pastāstiet, princi, tas būs dīvains stāsts, — uzaicināja Čiko.

— Sire, es nebūtu vilcinājies, ja jūsu majestāte būtu pret mani izturējies kā pret savu brāli. Bet ja jūs mani atzīstat par vainīgu, tad es klusēšu, līdz notikumi atbildēs manā vietā.

Pēc šiem vārdiem viņš vēlreiz palocījās pret karali, savu brāli, tad atgriezās pret Krijonu un pārējiem virsniekiem un jautāja:

— Sakiet, kungi, kas nojums Francijas karalisko princi vedīs uz Bastīliju?

Čiko mirkli pārdomāja. Zibenīga nojausma apgaismoja viņa prātu, un

viņš nomurmināja:

— O, liekas, ka tagad es saprotu, kāpēc monsieur Epernona zābaki ir tik asiņaini, bet seja — tik miroņbāla.

Nākamajā rītā Parīzi apspīdēja sārta saule. Karalis, kas visu nakti nebija aizmidzis, kopā ar Čiko agri izgāja no Luvras, lai aplūkotu laukumu, kurā bija jākrustojas minjoniešu un aževīnu zobeniem.

Kad Indriķis ar Čiko atgriezās, pilī visi bija jau piecēlušies. Jaunekļi patlaban ģērbās.

Karalis apjautājās, ko viņi dara.

Šombergs vingroja, Kvēls slapināja acis ar smaržūdeni, Možirons dzēra spāņu vīnu, Epernons uz durvju slieksnim izplēsta smilšakmena asināja zobenu.

— Un tu saki, ka šis vīrs nav varonis? — karalis jautāja, ar mīlas pilnu skatienu aplūkodams savu draugu.

— Nē, es saku, ka tas ir tikai nažu trinējs.

Epernons ieraudzīja Indriķi un iesaucās:

— Karalis!

— Labrīt, mani kungi, — sacīja Indriķis. — Liekas, ka jums ir ļoti laba jutoņa?

— Paldies Dievam, sire, — atbildēja Kvēls.

— Jūs izskatāties drūms, — teica Indriķis.

—Sire, es esmu ļoti māņticīgs. Es sapņoju nelabu sapni, tāpēc atspirdzinos ar malku vīna.

— Mans draugs, — piebilda Indriķis, — vajag taču atcerēties, ka sapņi ir atkarīgi no pagājušās dienas iespaidiem, nevis no gaidāmajiem notikumiem, kas visi ir vienīgi Dieva ziņā.

— Arī es gatavojos cīņai, — aizrādīja Epernons. — Es tāpat šonakt murgoju, bet mana roka ir spēcīga un skatiens — ass.