Aleksandrs Dimā(Tēvs) - Grāfiene de Monsoro

Atrāžs devās blakusistabā. Visur sārtoja asinis, kas beidzās pie loga.

Viņš pārliecās pār palodzi un ar izbiedētām acīm pārskatīja mazo dārziņu.

Uz sētas dzelzs margām vēl karājās nelaimīgā Busī sastingušais līķis.

No Atrāža krūtīm neizlauzās vis kliedziens, bet gan zvērisks rēciens.

Atskrēja Livaro.

— Paskaties! Busī ir nogalināts! — Atrāžs sauca.

— Busī ir nogalināts un izsviests pa logu. Nāc šurp, Ribeirāk, nāc šurp!

Livaro noskrēja pagalmā un zem trepēm sastapa Ribeirāku, ko aizrāva līdzi.

No pagalma pa mazajiem vārtiņiem viņi iesteidzās dārzā.

— Tas ir viņš! — Livaro iekliedzās.

— Viņa roka ir saplosīta.

— Divas lodes cauršāvušas krūtis.

— Viņš ir sagraizīts ar dunčiem.

— Nabaga Busī! — Atrāžs rēca. — Atriebību! Atriebību!

Atgriezies Livaro uzdūrās otram līķim un iesaucās:

— Grāfs Monsoro!

— Kā, arī grāfs Monsoro?

— Jā, Monsoro, caurdurts kā siets, pret bruģi sašķaidītu galvu.

— O, šajā naktī ir nogalināti visi mūsu draugi!

— Un viņa kundze, viņa kundze! — Atrāžs kliedza. — Diāna, madame Diāna!

Neviens neatbildēja. Tikai ziņkārīgo pūlis spiedās visapkārt.

— Busī, nabaga Busī! — izmisušais Ribeirāks vaimanāja.

— Tas ir kauns; neģēlība!

— Žēlosimies hercogam.

— Nē, — atbildēja Atrāžs, — neviens nedrīkst mūs atriebt. Tā būs slikta atriebība. Pagaidiet mani!

Vienā sekundē viņš nokāpa pa trepēm un pienāca pie Livaro un Ribeirāka.

— Mani draugi, — viņš sacīja, — aplūkojiet šā drošsirdīgākā vīra seju, aplūkojiet viņa svaigās asins lāses! Viņš ir mūsu paraugs. Viņš nevienam neļāva sevi atriebt. Busī, Busī! Mēs rīkosimies tāpat kā tu, neraizējies, mēs atriebsimies!

To teikdams, viņš noņēma cepuri, uzspieda savas lūpas Busī lūpām, izvilka zobenu, iemeta to mirušā asinīs un svinīgi sauca:

— Busī, es zvēru pie tava līķa, ka šīs asinis nomazgās tavu ienaidnieku asinis.

— Busī, — sacīja abi pārējie jaunekļi, — mēs nogalināsim vai mirsim!

— Mani kungi, — sacīja Atrāžs, savu zobenu atkal makstī iebāzdams, — nekādas žēlastības, nekādas apžēlošanas, vai ne?

Jaunekļi izstiepa pār līķi rokas un atkārtoja:

— Ne žēlastības, ne apžēlošanas!

— Bet mēs būsim trīs pret četriem, — sacīja Livaro.

— Bet mēs nevienu neesam nogalinājuši, un Dievs svētīs nevainīgos. Paliec sveiks, Busī!

— Paliec sveiks, Busī! — Atrāžs un Ribeirāks atkārtoja. Nobāluši, ar baiļu satrauktām sirdīm viņi atstāja nolādēto māju. Nelaiķa izskats viņos līdz ar izmisumu bija tūkstoškārt vairojis viņu

spēkus. Viņos bija modusies gara cēlā diženība.

Ar lielām pūlēm viņi izlauzās cauri ļaužu pārpildītām ielām, kuri bija sapulcējušies stundas ceturksnī.

Viņu pretinieki jau atradās cīņas vietā. Viņi kaunējās ierasties pēdējie un sāka skriet. Četriem minjoniešiem bija līdzi četri kalpi.

Pretinieki mierīgi gulēja zālē. Arī viņu ieroči dvesa vienīgi nevainīgu mieru.

— Mani kungi, — Kvēls sacīja pieceldamies, — mums bija gods jūs gaidīt.

— Atvainojiet, mani kungi, — sacīja Atrāžs, — mēs būtu ieradušies laikā, ja netrūktu kāda mūsu drauga.

—Monsieur Busī, — sacīja Epernons. — Tiešām, es viņu neredzu. Liekas, ka viņš būs aizgulējies.

— Mēs jau gaidījām, pagaidīsim vēl, — piebilda Šombergs.

— Monsieur Busī nenāks, — Atrāžs atbildēja.

Visu sejās pavīdēja izbrīna, vienīgi Epernona seja pauda citas jūtas.

— Viņš nenāks? — tas jautāja. — O, drošsirdīgākais par drošsirdīgāko ir nobijies?

— Neiespējami, — aizrādīja Kvēls.

— Jums taisnība, monsieur, — sacīja Livaro.

— Kāpēc viņš nenāks? — jautāja Možirons.

— Viņš ir miris, — atbildēja Atrāžs.

— Miris! — iesaucās minjoniēši. Epernons klusēja, tikai viegli nobālēja.

— Nogalināts! — Atrāžs piebilda. — Vai tad jūs nezināt, mani kungi?

— Nē, — Kvēls atbildēja. — Kāpēc mums būtu jāzina?

— Vai tiešām tā ir taisnība? — jautāja Epernons. Atrāžs izvilka zobenu un iesaucās:

— Tik tiešām, kā šis zobens asiņains!

— Nonāvēts! — trīs karaļa draugi iesaucās. —Monsieur Busī ir nonāvēts!

Epernons vēl arvien šaubīdamies purināja galvu.

— Šīs asinis kliedz pēc atriebības, — sacīja Ribeirāks. — Vai jūs dzirdat, mani kungi?!

— Liekas, ka jūsu sāpēm ir zināms nolūks, — aizrādīja Šombergs.

— Patiešām! — kliedza Atrāžs.

— Ko tas nozīmē? — jautāja Kvēls.

— Mēs meklējam slepkavas, — Livaro nomurmināja.

— Mēs to tūlīt paskaidrosim, — Možirons pērkondimdoši kliedza.

— Tieši tāpēc mēs arī atnācām, mani kungi, — Ribeirāks atbildēja, — nu jums būs diezgan iemesla mēģināt mūs nožņaugt.

— Zobenus rokās! — uzaicināja Epernons, izvilkdams savu ieroci. — Uz priekšu, mani draugi!

— Jūs pārāk steidzaties, monsieur, — aizrādīja Livaro. — Kad mēs bijām ēetri pret četriem, jūsu drosme bija daudz mazāka.

— Vai mēs vainīgi, ka jūs esat tikai trīs? — atbildēja Epernons.

— Jā, tā ir jūsu vaina, — kliedza Atrāžs. — Viņš ir miris, jo ir ļaudis, kas labāk vēlējās redzēt viņu kapā nekā cīņas laukā. Viņš ir miris ar nocirstu roku, lai tā vairs neturētu zobenu; viņš ir miris, lai par katru cenu izdzēstu viņa acu kvēlo skatu, kas jūs visus četrus varētu padarīt aklus. Vai jūs saprotat?

Šombergs, Možirons un Epernons dusmās rēca.

— Diezgan, mani kungi, diezgan, — sacīja Kvēls. — Atkāpieties, monsieur Epernon. Mēs cīnīsimies trīs pret trim. Šiem kungiem jāredz, ka mēs nekautrējamies nelaimē izmantot savas tiesības, kas gan pienāktos. Nāciet, mani kungi, nāciet,—jauneklis piebilda, atbīdīdams cepuri, paceldams kreiso roku un ar labo zobenu vicinādams. — Nāciet! Redzēdami mūs cīnāmies klajā laukā un Dieva vaiga priekšā, jūs paši redzēsit, vai mēs esam slepkavas. Uz priekšu!

— Es jūs ienīdu, — sacīja Šombergs, — es tagad arī jūs nicinu.

— Bet es pirms stundas būtu varējis jūs nogalināt, tagad varu vienīgi nosist, — sauca Atrāžs. — Stājieties vietās, kungi, stājieties vietās!

— Ar kamzoļiem? — jautāja Šombergs.

— Bez kamzoļa, bez krekla, ar kailām krūtīm un atsegtu sirdi, — Atrāžs atbildēja.

Jaunekļi nosvieda kamzoļus un norāva kreklus.

— Pagaidiet, — sacīja Kvēls, — es esmu pazaudējis savu dunci. Tas vaļīgi turējās makstī un būs ceļā izkritis.

— Vai arī pie grāfa Monsoro Bastīlijas laukumā būsit atstājis kādā brūcē, no kurienes vairs nevarējāt izvilkt, — atbildēja Atrāžs.

Kvēls dusmās iebļāvās un traVicās uz priekšu.

— Bet viņam taču nav dunča, monsieur Atrāž, viņam nav dunča! — kliedza Čiko, kas šajā mirklī ieradās divkaujas vietā.

— Jo ļaunāk viņam. Tā nav mana vaina, — attrauca Atrāžs, izvilka savu dunci un ari gatavojās cīņai.

Epernons vēlreiz gribēja padižoties un iesaucās:

— Kā! Tātad jūs no manis baidāties?

— Klusu, pļāpa! — Atrāžs uzkliedza.

— Man ir tiesības prasīt gandarījumu, — atbildēja Epernons.

— Atkāpies! — sacīja Ribeirāks, nepacietīgi aizsprostodams ceļu.

Epernons lepni atkāpās un iebāza savu zobenu makstī.