Aleksandrs Dimā(Tēvs) - Grāfiene de Monsoro

— Un mani nonāvēt, vai ne? Ja man būtu lemts mirt, Diāna, tad es to darītu.

— Jā, bet tev nav lemts mirt, tev jādzīvo.

— Un es arī dzīvošu, neraizējies. Tici, ka man ir labi palīgi. Tu nepazīsti manus draugus, bet es tos pazīstu. Atrāžs rīkojas ar zobenu tikpat veikli kā es. Ribeirāks cīņas vietā liekas gluži sastindzis, vienīgi viņa acis dedzina pretinieku. Livaro ir veiklāks par tīģeri. Es vēlētos vairāk briesmu, lai gūtu slavenāku uzvaru.

— Es ticu, dārgais draugs. Es smaidu, jo ceru uz visu labu. Bet uzklausi mani un apsolies paklausīt.

— Ja vien tu mani negribi raidīt projām.

— Tieši to, mans draugs.

— Tu nedrīksti padarīt mani nelaimīgu.

— Nejokojies, manu skaisto muižniek. Paklausību! Paklausība liecina par mīlu.

— Tātad tu pavēli.

— Dārgais draugs, tavas acis ir gurdas. Novēli man labu nakti un atstāj mani!

— Jau!

— Es gribu pabeigt savu lūgšanu, un tu mani apskausi.

— Ar tevi var lūgt kā ar eņģeļiem.

— Vai tad tu domā, ka eņģeļi nelūdz Dievu? — sacīja Diāna un nometās ceļos.

Ar skatienu vērsdamas debesu dzīlēs, it kā Dievu meklēdama, sirds jūtu patiesībā viņa lūdzās:

— Kungs, ja tu gribi, lai tavs bērns dzīvo laimīgs un nemirst izmisumā, sargā to, ko tu esi vedis manā ceļā, lai es viņu mīlu un viņš mani mīl.

Busī noliecās, lai skautu viņu savās rokās un viņas seju pievilktu savām lūpām, kad pēkšņi nošķinda kāds loga stikls. Tad salūza-arī pats logs, un uz balkona parādījās trīs bruņoti vīri, kamēr ceturtais vēl šūpojās uz margām.

Pēdējā vīra seju sedza maska. Kreisajā rokā tas turēja pistoli, bet labajā — kailu zobenu.

Sauciena satraukts, ko izkliedza Diāna, mīļākajam ap kaklu mezdamās, Busī stāvēja kā ledū sasalis.

Vīrs maskā pamāja, un viņa trīs biedri panācās dažus soļus uz priekšu. Vienam rokās bija šautene.

Busī ar kreiso roku pabīdīja Diānu projām, bet ar labo izvilka zobenu.

— Uz priekšu! Uz priekšu, mani varoņi! — sauca kāda kapeņu balss zem samta maskas.

— Viņš ir pa pusei miris, bailes ir viņu nonāvējušas.

— Tu maldies, es nebaidos, — atteica Busī. Diāna atkal gribēja viņam tuvoties.

— Paej sānis, Diāna! — viņš noteikti pavēlēja.

Bet Diāna neklausīja un otrreiz apskāva viņa kaklu.

— Jūsu uzvešanās apdraud manu dzīvību, madame.

Diāna atkāpās. Viņa saprata, ka savam mīļākajam var palīdzēt vienīgi ar aklu padevību.

— O, tas patiesi ir monsieur Busī, — atskanēja drūma balss. — Bet es, aitasgalva, negribēju ticēt. Tiešām, kāds cēls draugs, kāds lielisks draugs!

Busī klusēja, košļāja lūpas un uzmanīgi pārlūkoja istabu, lai pārliecinātos, kā varētu aizsargāties, ja būtu jāsāk cīņa.

— Viņš uzzinājis, ka galma medību pārzinis ir aizceļojis, ka viņa sieva ir palikusi viena, ka viņa sievai bail, un atnācis izklaidēt garlaicību. Un kad? Divkaujas priekšvakarā! Es atkārtoju — kāds lielisks draugs ir monsieur Busī!

—Ak, jūs, grāf Monsoro! — Busī iesaucās.—Labi! Nometiet savu masku. Tagad es zinu, ar ko man ir darīšana.

— To es darīšu, — atbildēja galma medību pārzinis un aizsvieda masku tālu projām.

Diāna viegli iekliedzās. Grāfs bija bāls — kā nāvei nolemtais.

— Darīsim galu, monsieur, — sacīja Busī. — Es nemīlu skaļus ievadus. Monsoro griezīgi iesmējās. Diāna nodrebēja, bet Busī šie smiekli satrauca

dusmu kvēli.

— Atbrīvojiet vietu! — atkārtoja jauneklis, juzdams, ka asinis, kas bija atplūdušas sirdī, atkal smeldz deniņos.

— O-o! — iesaucās Monsoro. — Atbrīvojiet vietu, kā jūs sakāt, monsieur Busī!

— Krustosim zobenus un izrēķināsimies, — jauneklis atbildēja. — Es gribu doties mājup un dzīvoju visai tālu.

— Jūs atnācāt, lai paliktu šeit, mans kungs, — atbildēja galma medību pārzinis, — un jūs šeit arī paliksit.

Pa to laiku parādījās vēl divi vīri, kas kāpa pāri margām un nostājās blakus saviem biedriem.

— Četri un divi ir seši, — sacīja Busī. — Kur pārējie?

— Citi atrodas pie durvīm un gaida, — paskaidroja medību pārzinis.

Diāna nokrita ceļos, un Busī dzirdēja viņas elsas, kaut gan viņa mēģināja valdīties.

Viņš ātri paskatījās uz dārgo sievieti. Tad viņš pagriezās pret grāfu un sacīja:

— Mīļo grāf, jūs zināt, ka es esmu godavīrs.

— Jā, — atbildēja Monsoro, — jūs esat godavīrs, tāpat kā grāfiene ir šķīsta sieva. >

— Labi, — sacīja Busī, — mums viss ir jānokārto. Bet jūs zināt, ka rit man jācīnās ar četriem muižniekiem, kuriem ir priekšroka. Es lūdzu, atļaujiet man šovakar atgriezties mājās, un es dodu godavārdu, ka satikšos ar jums, kad un kur vien jums patiks.

Grāfs Monsoro paraustīja plecus.

— Zvēru, ka tikko būšu atbrīvojies no Epernona, Šomberga, Kvēla un Možirona, būšu jūsu rīcībā, piederēšu vienīgi jums. Ja nonāvēsit mani, būsit atriebts, ja es nonāvēšu jūs, es būšu atriebies.

Monsoro atgriezās pie saviem ļaudīm un uzkliedza:

— Uz priekšu, mani varoņi!

— Ak, es maldos, — atbildēja Busī. — Tā nav divkauja, bet slepkavība.

— Pie velna! — kliedza Monsoro.

— Jā, es redzu, ka mēs abi maldāmies. Bet ievērojiet,mo/i5/ewr, ievērojiet, ka Anžū hercogs ļaunosies.

— Viņš pats mani sūta, — Monsoro atbildēja.

Būsī nodrebēja. Diāna pacēla rokas pret debesīm.

— Tādā gadījumā es pats aizstāvēšos, — atbildēja jauneklis.

— Saturies, varoni!

Un ar rokas grūdienu viņš apgāza vairākus galdus, uzsvieda vēl virsū krēslus un vienā sekundē bija radījis aizsargu pret ienaidniekiem.

Viņš rīkojās tik ātri, ka šautenes lode ķēra vienīgi kādu galdu. Pa to laiku Busī apgāza bufeti un savu aizžogojumu vēl nocietināja.

Diāna saprata, ka Busī var palīdzēt vienīgi ar lūgšanām, nokrita ceļos un sāka sirsnīgi lūgt Dievu.

Busī paskatījās uz mīļoto sievieti, tad uz uzbrucējiem, uz sacelto žogu un uzsauca:

— Uz priekšu! Tikai ievērojiet, ka mans zobens ir ļoti ass!

Monsoro jundīti, algotie slepkavas tuvojās vajātajam, kas tos sagaidīja ar

kvēlojošām acīm. Viens izstiepa roku, lai atvilktu galdu, bet pirms viņa pirksti skāra kāroto priekšmetu, Busī zobens veiklā kustībā pāršķēla uzbrucēja roku no plaukstas līdz plecam.

Vīrs iekliedzās un atkāpās pie loga.

Busī izdzirda gaitenī steidzīgus soļus un domāja, kā atrodas starp divām ugunīm. Viņš steidzās pie durvtm, lai aizgrūstu aizbīdni, bet pirms viņš tās sasniedza, durvis atvērās.

Jauneklis atkāpās, lai sagatavotos aizstāvībai pret vecajiem un jaunajiem ienaidniekiem.

Divi vīrieši iesteidzās istabā.

— Dārgais draugs, — sauca labi pazīstama balss, — vai mēs nākam īstā laikā?

— Remī! — grāfs iekliedzās.

— Kā liekas, te notiek slepkavība? — atskanēja otra balss. Busī pazina arī šo balsi un līksmi iesaucās:

— Sentlukāss!

— Es.

— Hallo, grāf Monsoro, — sacīja Busī, — nu jūs gan varētu ļaut mums aiziet. Ja jūs neatkāpsities sānis, mēs pārkāpsim jūsu līķiem.

— Trīs vīri šurp! — Monsoro uzkliedza.

Virs balkona margām parādījās trīs jauni pretinieki.

— Vai te ir vesels karaspēks? — Busī jautāja.

— Augstais Dievs, sargā viņu, — Diāna lūdzās.-

— Nekauņa! — Monsoro kliedza un metās uz priekšu, lai Diānai iesistu. Busī redzēja grāfa kustību. Tīģera veiklībā viņš pārlēca pāri žogam. Viņa zobens saskārās ar Monsoro ieroci. Tad viņš izlēca priekšā, lai caurdurtu grāfa kaklu, bet attālums bija par lielu un zobens ieskrambāja tikai ādu. Pieci vai seši vīri traucās uz Busī. Vienu viņš nodūra.