Aleksandrs Dimā(Tēvs) - Grāfiene de Monsoro

— Man ir gvardi, draugi. Es aizstāvēšos.

— Varbūt. Bet tu mirsi neko nepaguvis.

— Ļauj man mirkli padomāt.

— Nē!

— Jūs esat pārāk dedzīgi, mans brāli, — aizrādīja priors.

Un viņš pamāja ar roku, it kā gribēdams karalim teikt:« sire, jūsu lūgums ir ievērots.»

Un priors durvis atkal aizvēra.

Indriķis nogrima dziļās pārdomās.

— Labi, es uzupurēšos, — viņš beidzot teica.

Bija pagājušas desmit minūtes. Pie durvīm kāds pieklauvēja.

— Viņš piekrīt, — sacīja Gorenflo.

Karalis izdzirda ejā atskanam pārsteiguma un prieka izsaucienus.

— Noliec rakstu, — sacīja kāda balss, kas karali satrauca. Kāda mūka roka pasniedza Gorenflo savīstītu pergamentu. Gorenflo lēni nolasīja rakstu karalim, kas sēdēja sāpēs aizsegtu seju.

— Un ja es vilcinātos parakstīt? — karalis raudādams iesaucās.

— Tad jums draud divkāršas briesmas, — atskanēja hercoga Gīza apspiestā balss. — Pasaulei jūs būsit miris.

— Mani neviens nepiespiedīs, — Indriķis noteica.

— Es jau paredzēju, — hercogs pačukstēja savai māsai.

— Ejiet, mans brāli, — viņš aizrādīja Majēnas hercogam, — lieciet visus apbruņot un būt gataviem.

— Uz ko? — karalis žēlijautāja.

— Uz visu, — atbildēja Zozefs Fulons. Karaļa izmisums kļuva vēl lielāks.

— Pie velna! — sauca Gorenflo. — Es ienīdu tevi, Valuā, bet tagad es tevi nicinu. Uz priekšu! Paraksti, vai es tevi nonāvēšu!

— Pacietieties, — sacīja karalis, — pacietieties, lai es sevi varu atdot zemes un debess valdniekam.

— Viņš grib vēl pārdomāt! — Gorenflo kliedza.

— Ļausim viņam laiku līdz pusnaktij, — sacīja kardināls.

— Pateicos, žēlsirdīgais brāli, — karalis līksmi iesaucās. — Dievs tevi neaizmirsīs.

— Tas ir gan gļēvulis! Francija mums pateiksies, ja mēs to nogāzīsim no troņa. »

— Vienalga, — iebilda hercogiene, — lai viņš būtu cik gļēvs būdams, es viņu tomēr gribu apgraizīt.

Rokas sakrustojis, Gorenflo visādi pūlējās karali pārliecināt. Pēkšņi klostera ārpusē atskanēja apspiesta dunoņa.

— Klusu! — hercogs Gīzs iesaucās.

Iestājās dziļš klusums. Drīz vien varēja izšķirt spēcīgus, vienmērīgus sitienus pret klostera lielajām durvīm. Atskrēja Majēnas hercogs un ziņoja:

— Mani brāļi, pie klostera ieradies bruņots ļaužu bars.

— Nāk viņu meklēt, — sacīja hercogiene.

— Viņam jāparaksta, — aizrādīja kardināls.

— Paraksti, Valuā, paraksti! — Gorenflo sauca pērkona balsī.

— Jūs devāt man laiku līdz pusnaktij, — karalis žēli atbildēja.

— Nav vaļas vilcināties.

— Es ceru…

— Aiziet pie senčiem, ja neparakstīsi, — atskanēja hercogienes nepie­lūdzamā, draudīgā balss.

Gorenflo satvēra karaļa elkoni un pasniedza spalvu.

Troksnis ārā vērtās arvien lielāks.

— Jauns pulks! — kāds mūks ziņoja. — Tas apņem laukumu un virzās šurp no kreisās puses.

— Uz priekšu! — nepacietīgais Majēnas hercogs sauca.

Karalis iemērca spalvu tintē.

— Šveicieši! — vēstīja Fulons. — Viņi pārplūdināja laukumu no labās puses. Viss klosteris ir ielenkts.

— Tad mēs aizstāvēsimies, — Majēnas hercogs nolēma. — Par tādu ķīlnieku ir vērts cīnīties.

— Viņš parakstīja! — iesaucās Gorenflo, izraudams papīru no Indriķa rokām. Galīgi satriektais karalis paslēpa galvu kapucē.

— Tad mēs esam karalis, — kardināls norādīja hercogam. — Pasteidzies paņemt dārgo papīru.

Savā sāpju lēkmē karalis apgāza mazo spuldzi, kas apgaismoja mūka celli. Bet hercogs jau turēja pergamentu savās rokās.

— Ko darīt? Ko darīt? — jautāja mūks, zem kura tērpa slēpās pilnīgi apbruņojies muižnieks. — Krijons nāk ar franču gvardiem un draud ielauzt durvis. Dzirdiet!…

— Karaļa vārdā! — atskanēja Krijona spēcīgā balss.

— Te nav neviena karaļa! — Gorenflo caur logu atbildēja.

— Kas to saka? Nelietis! — Krijons kliedza.

— Es, es, es! — Gorenflo melnajā tumsā lepni gavilēja.

— Uzmeklē to puisi un pacienā ar dažām lodēm, — Krijons pavēlēja.

Redzēdams, ka gvardi sagatavo ieročus, Gorenflo nokrita sēdus.

— Atlauz durvis, Krijon! — kāda balss pārtrauca klusumu. Dzirdot šo balsi, neīstajiem un īstajiem mūkiem mati saslējās stāvus.

Šī balss piederēja kādam vīram, kas no kareivju ierindas bija atnācis līdz klostera trepēm.

— Šurp, sire, — atbildēja Krijons, ar cirvi skaldīdams galvenās durvis, tā ka visi mūri drebēja.

Sabiedētais priors piegāja pie loga un jautāja.

— Ko jūs vēlaties?

— Ak, jūs, Žozef Fulon, — atbildēja tā pati mierīgā, lepnā balss. — Atdodiet taču manu nerru, kas visu nakti pavadījis kādā jūsu cellē. Man vajadzīgs Čiko. Es Luvrā garlaikojos.

— Bet man klājas lieliski, mans dēls, — iesaucās Čiko, — atmezdams kapuci un spiezdamies cauri mūku pūlim, kas izbaiļu rūkoņā padevīgi atkāpās.

Šai mirklī hercogs Gīzs kādas atvērtas spuldzes gaismā lasīja atteikšanās raksta vēl svaigo, tik grūti iegūto parakstu:

Čiko I.

— Čiko I! Deviņi velni! — hercogs iesaucās.

— Projām! Projām! Mēs esam pazuduši! Bēgsim!

— Hallo! — priecājās čiko, gandrīz paģībušo Gorenflo ar striķi pērdams.— Hallo!

Kamēr karalis runāja, sazvērnieku izbrīns pamazām pārvērtās bailēs. Atteikšanās raksts, ko bija parakstījis Čiko I, bailes atvietoja ar dusmām.

Čiko uzmeta mūka tērpu plecos, sakrustoja rokas un nekustīgs un smaidīdams sagaidīja pirmo brāzienu.

Bija bīstams mirklis, kad pieviltie muižnieki niknumā tuvojās gaskonietim, lai atriebtos par krāpšanu.

Bet šis neapbruņotais vīrs, kura krūtis sedza vienīgi sakrustotas rokas un seju slēpa zobgalīga maska, atturēja uzbrucējus vairāk nekā kardināla aizrādījums, ka Čiko nāve nenesīs nekāda labuma, ka karalis to nežēlīgi atriebs.

Tāpēc uzbrucēju zobeni un dunči noslīga. Čiko smējās saviem pretiniekiem tieši sejās.

Karaļa draudi kļuva arvien bagātāki, bet Krijona cirvja cirtieni arvien steidzīgāki. Durvis ilgi vairs nevarēja uzbrukumu izturēt, jo to arī neviens nemēģināja atsist.

Pēc īsas apspriedes hercogs Gīzs pavēlēja atkāpties. Čiko tikai smaidīja.

Kopā ar Gorenflo vientulībā pavadītajās naktīs viņš bija iepazinies ar pazemes eju un atradis durvis, pie kurām karalis bija novietojis šveiciešu gvardu virsnieku Tokveno.

Ligas biedri viens pēc otra devās vilkam rīklē.

Kardināls pazuda pirmais. Viņu pavadīja divdesmit muižnieki. Tad aizgāja hercogs ar līdzīgu skaitu mūku. Pēc tam aizsteidzās Majēnas hercogs, kura milzīgais vēders un resnais kakls visai apgrūtināja kustības brīvību, tāpēc viņš bija atstāts pēdējais.

Redzot tuklo Majēnas hercogu atstājam Gorenflo celli, Čiko vairs nesmaidīja.

Viņš mirkli ieklausījās, cerēdams pazemes ejā izdzirdēt atpakaļ bēgošo sazvērnieku kņadu. Viņu pārņēma izbrīna, kad troksnis netuvojās, bet gan pamazām attālinājās.

Pēkšņi gaskonietis par kaut ko iedomājās. Viņš sakoda zobus. Laiks pagāja, sazvērnieki neatgriezās, viņi droši vien bija nojautuši, ka durvis apsargā, un atraduši citu izeju.

Čiko gribēja skriet projām, kad durvis pēkšņi aizkrustoja melns vīstoklis, kas novēlās pie viņa kājām.

— Ak, es nelaimīgais! — mūks sauca. — Monsieur Čiko, piedodiet, manu labo Čiko, piedodiet!