Aleksandrs Dimā(Tēvs) - Grāfiene de Monsoro

Gorenflo bija aizbēdzis pirmais. Viņam vajadzēja būt jau tālumā. Kā viņš bija atgriezies?

Šis jautājums tiešām satrauca Čiko domas.

— Ak. manu labo monsieur Čiko, — Gorenflo vaimanāja, — piedodiet savam necienīgajam draugam, kas pie jūsu kājām nožēlo savus grēkus.

— Kāpēc tu neaizbēgi līdzi citiem?

— Es nevarēju izlīst, kur citi izspraucās cauri, jo Dievs sodījis mani ar pārliecīgu tuklumu. Ak, nelaimīgais vēders! — sauca mūks, ar abām rokām sizdams pa pieminēto ķermeņa daļu. — Kāpēc es neesmu tik tievs kā jūs, monsieur Čiko! Kāda laime būt tievam!

Mūka žēlabas Čiko nemaz neaizskāra.

— Tātad citi kaut kur izkļuva ārā? — viņš pērkondimdošā balsī iesaucās.

— Ko jūs gribējāt, lai viņi dara? Vai jūs gribējāt, lai viņi sagaida valgu? Ak, nelaimīgais vēders!

— Turi muti un atbildi, — Čiko kliedza.

— Jautājiet, monsieur Čiko, jums ir tiesības to darīt.

— Kā viņi izkļuva ārā?

— Caur lūku.

— Pie velna! Caur kādu lūku?

— Caur lūku, kas ierīkota kapličas griestos.

— Vai tas ir ceļš, ko tu dēvē par pazemes eju?

— Nē, manu mīļo monsieur Ciko. Pazemes ejas durvis ārpusē apsargā. Tiklīdz lielais kardināls gribēja tās atvērt, viņš dzirdēja kādu gvardu sakām: «Man slāpst», un tad viss bija skaidrs.

— Velns un elle! — iesaucās Čiko. — Un tāpēc bēgļi uzmeklēja citu ceļu?

— Jā, mīļais monsieur Čiko, viņi aizbēga pa kapličas griestu lūku.

— Kurp tā ved?

— Eja sākas Šaipus kapličas baznīcas, bet beidzas zem Svētā Žaka vārtiem.

— Tu melo!

— Es, mīļais monsieur?

— Ja viņu būtu aizbēguši caur kapličas eju, tie būtu skrējuši gar celli.

— Tā jau ir, mīļais monsieur. Bet viņi domāja, ka velti aizkavēsies, un izlīda pa lūku.

— Pa kādu lūku?

— Pa lūku, kas iziet dārzā un apgaismo eju.

— Un tu…

— Jā, es biju par resnu…

— Un?

— Un nevarēju izlīst. Aiz kājām mani atvilka atpakaļ, jo citiem aizsprostoju ceļu.

— Bet, — iesaucās Čiko, kura seja pēkšņi atplaiksnījās gaišā sajūsmā, — bet ja jau tu nevarēji izlīst…

— Nē, es visādi izmocījos. Aplūkojiet manus plecus, manas krūtis.

— Tad viņš, kas vēl resnāks par tevi…

— Kas?

— Ak, ja tu man palīdzēsi, es tev apsolu skaistu sveci. Viņš taču arī nevarētu izlīst. Nāc, ved mani pie lūkas.

— Kurp vien vēlaties, mīļais monsieur.

— Ej pirmais, nelaimīgais! Uz priekšu!

Čiko valga trenkts, Gorenflo vaidēdams steidzās uz priekšu. Drīz vien viņi sasniedza dārzu.

— Šeit, šeit, — Gorenflo norādīja.

— Klusē un pasteidzies!

Gorenflo saņēma beidzamos spēkus un sasniedza kādu krūmu, no kurienes atskanēja vaidi.

— Tur, tur, — viņš sacīja.

Mūka Gorenflo elpa aizrāvās, un viņš nokrita zālē.

Čiko vēl paspēra dažus soļus un ievēroja kaut ko kustamies.

Blakus svešajam gulēja zobens un mūka tērps.

Cilvēks, kas tik nelaimīgi bija iesprūdis, acīmredzot bija mēģinājis atbrīvoties no visa, kas to padarīja resnāku. Bet viņš tomēr velti pūlējās pazust.

— Velna māte! Deviņas raganas! — bēglis lādējās. — Es labāk padodos gvardiem! O, nevelc tik stipri, mans draugs. Es jau rāpjos uz priekšu, es jūtu, ka varēšu izlīst, kaut gan lēnām, bet varēšu.

— Visi svētie! Majēnas hercogs! — Čiko līksmi noņurdēja. — Labo mūk, tu savu sveci esi vinnējis!

— Ne par velti mani dēvē par Hēraklu, — sacīja aizelsusies balss. — Es šo akmeni pacelšu.

Un akmens tiešām sakustējās.

— Pagaidi, — Čiko čukstēja, — pagaidi.

Un viņš sāka mīņāties kājām, it kā kāds atskrieiu lielā steigā.

— Viņi nāk, — ejā atskanēja vairākas balsis.

— O! — Čiko šķietami aizelsies iesaucās. — Tu tas esi, nelaimīgo mūk?

— Neatbildiet, monsieur, — balsis pamācīja. — Jūs viņam šķietaties Gorenflo.

— Ak, tu tas esi, nelieti, grēkāzi, debesu zaimotāj!

Un Čiko valgs strauji ķēra bēgļa tuklo sēdvietu.

— Klusu! — balsis aizrādīja. — Viņš jūs tur par mūku.

Pūlēdamies ar akmeni, Majēnas hercogs vienīgi smagi pūta.

— O, sazvērniek, — Čiko turpināja, — necienīgais mūk! Tas tev par žūpošanu, tas tev par slinkumu, tas tev par dusmām, tas tev par kārībām! Es domāju, ka ir tikai septiņi nāves grēki. Tas tev par netiklību!

— Monsieur Čiko, — nosvīdušais Gorenflo lūdzās, — monsieur Čiko, žēlojiet mani.

— O, nodevēj, — kliedza Čiko, turpinādams pērt, — tas tev par nodevību!

— Žēlastību, — lūdzās Gorenflo, kas visus sitienus Majēnas hercogam likās izbaudām uz savas miesas, — žēlastību, mīļais monsieur Čiko!

Čiko valga sitienus divkāršoja.

Majēnas hercogs gan valdījās, bet arī viņš bija tikai cilvēks.

— Ak, — Čiko turpināja, — par ko tavas pilsoniskās muguras vietā nav Majēnas hercoga varenie pleci, kuram es esmu pērienu parādā. Šeit, šeit, šeit!

Gorenflo ievaidējās un nokrita zemē.

— Čiko! — hercogs ierēcās.

— Jā, es pats, Čiko, karaļa necienīgais kalps, Čiko, kas šai mirklī vēlētos simts milzu roku.

Čiko sitieni bija tik sāpīgi, ka pērtais necilvēcīgiem spēkiem pacēla akmeni un ar sasistiem gurniem un asiņainiem sāniem iekrita savu draugu rokās.

Čiko pēdējais cirtiens nošvīkstēja tukšā telpā. Tad viņš pagriezās. Mūks Gorenflo aiz bailēm bija paģībis.

Bija vienpadsmitā vakara stunda. Anžū hercogs savā kabinetā nepacietīgi gaidīja hercoga Gīza sūtni, kam bija jāziņo par karaļa atteikšanos no troņa.

Viņš klaiņoja no loga līdz durvīm un no durvīm līdz priekšistabas logam, bieži vien paskatīdamies pulksteni, kas savā zeltītā koka kastē gurdi skaitīja sekundes.

Pēkšņi viņš pagalmā izdzirda zirgu pakavu dunoņu. Viņš cerēja, ka tas ir sūtņa zirgs, un izskrēja uz balkona. Bet zirgu pie pavadas turēja kāds staļļa puisis.

Jātnieks iznāca no sava dzīvokļa. Tas bija Busī, kas pirms aizjāšanas uz satikšanos kā gvardes kapteinis izdalīja dažas pavēles.

Ieraugot skaisto, drošsirdīgo jaunekli, hercogu satrauca sirdsapziņas pārmetumi. Bet kad kapteinis tuvojās lāpai, ko kalps turēja rokā, un hercogs ieraudzīja viņa priekā, cerībās un laimē ziedošo seju, viņā atkal pamodās greizsirdības trakums.

Nezinādams, ka hercogs novēro un dedzīgi pēta viņa seju, Busī ietinās mētelī, uzlēca sedlos, iespieda zirgam piešus sānos un aizauļoja.

Uztraucies, ka neviens nenāk, hercogs jau gribēja sūtīt kalpu, kas to atkauktu, jo viņš cerēja, ka Busī pirms jāšanas uz Bastīliju iegriezīsies savā pilī. Bet viņš iedomājās, kā jauneklis un Diāna smejas par viņa nievāto mīlu, nostādot princi vienādā stāvoklī ar nicināto vīru, bet arī šoreiz ļaunums uzveica labās domas.

Kad Busī ieradās savā pilī, viņš pagalmā sastapa ārstu.

— Tu, Remī? — Busī ievaicājās.

— Jā, monsieur.

— Vai tu vēl neguli?

— Vēl trūka desmit minūtes, monsieur. Es esmu atgriezies savā dzīvoklī. Tiešām, kopš man vairs nav neviens jādziedina, liekas, ka dienā ir četrdesmit astoņas stundas.

— Vai tu garlaikojies?

— Liekas gan.

— Un mīla?

— Es jums jau teicu, ka mīlai neuzticos un ka to izmantoju tikai derīgiem pētījumiem.

— Tātad Ģertrūde ir atstāta?