Aleksandrs Dimā(Tēvs): Grāfiene de Monsoro

— Pilnīgi.

— Pietika?

— Pietika.

— Un tava sirds šovakar pēc viņas neilgojas?

— Kāpēc šovakar, monsieur?

— Es gribu, lai tu nāktu līdzi.

— Uz Bastīliju?

— Jā.

— Un grāfs Monsoro?

— Grāfs atrodas Šampaņā, mans mīļais, kur viņš rīko medības.

— Vai jūs esat pārliecināts?

— Šorīt viņš saņēma vina majestātes pavēli.

— O!

Remī uz mirkli nogrima domās. Tad viņš ievaicājās: ,

— Un tad?

— Un tad es visu dienu pateicos Dievam par dāvāto laimi šonakt, bet šo nakti es izmantošu šīs laimes iegūšanai.

— Labi. Žurdēn, manu zobenu! — Remī pavēlēja.

Kalps pazuda pilī.

— Vai tu savu apņemšanos esi mainījis? — jautāja Busī.

— Par ko?

— Tu prasi zobenu.

— Es jūs pavadīšu līdz durvīm divu iemeslu dēļ.

— Kādu?

— Vispirms aiz bailēm, ka ceļā jūs varat piedzīvot nepatikšanas.

Busī pasmaidīja.

— Smejieties vien, monsieur, es jau zinu, ka jūs nebaidāties paša velna un ka ārsts Remi ir bēdīgs pavadonis. Bet divus tomēr pieveikt grūtāk riekā vienu. Otrkārt, es jums gribu dot dažus labus padomus.

— Nāc, mīļais Remī, nāc. Aiz prieka par laimi, ka atkal redzēšu mīlamo sievieti, man nav lielākas baudas, kā par viņu runāt.

Dzīvā sarunā viņi sasniedza Svētās Antonijas ielas galu.

— Mēs esam pie mērķa, — sacīja Busī.

— Kāpēc?

— Lai būtu drošs, ka jūs pēc divām stundām atgriezīsities un vismaz nogulēsit piecas vai sešas stundas līdz jūsu divkaujai.

— Ja es tev dodu savu goda vārdu?

— O, tas man patīk. Busī goda vārds, pie velna! Tas būtu jauki, ja es sāktu šaubīties.

— Pēc divām stundām, Remī, es būšu pilī.

— Dievs lai jūs sargā, monsieur!

Jaunekļi izšķīrās. Bet Remī palika laukumā. Viņš redzēja grāfu pieejam pie Monsoro nama, un tā kā greizsirdīgais vīrs bija projām, Busī nevajadzēja meklēt logu, bet viņš iegāja pa Ģertrūdes atvērtajām durvīm.

Tad Remī lēni atgriezās Busī pilī.

Ceļā viņš ieraudzīja piecus vīrus, kas bija ietinušies mēteļos, zem kuriem viņš šķita ieraudzījis pilnu apbruņojumu. Pieci vīri šajā nakts stundā! Tas bija piedzīvojums.

Viņš aizslēpās aiz kāda nama stūra.

Desmit soļus no Remī visi pieci vīrieši apstājās. Pēc sirsnīgas atvadīšanās četri aizgāja divos dažādos virzienos, bet piektais palika stāvam.

Šai mirklī no mākoņiem iznira mēness un apgaismoja nakts klaidoņa seju.

— Monsieur Sentlukāss! — Remī iesaucās.

Izdzirdis saucam savu vārdu, Sentlukāss pacēla galvu un ieraudzīja tuvojamies kādu cilvēku.

— Remī! — viņš attrauca.

— Remi. Vai es būtu nekaunīgs, ja jūsu gaišībai jautātu, ko jūs tik vēlā stundā darāt Parīzes ielās?

— Tiešām, mīļais, karalis pavēlēja pārliecināties, kā izskatās pilsētā. Viņš man teica: «Sentlukās, apstaigā Parīzes ielas un, ja tu nejauši dzirdi runājam, ka es esmu atteicies no troņa, tad droši atbildi, ka tā nav taisnība.»

— Un jūs dzirdējāt tā runājam?

— Ne vārda. Tā ir jau pusnakts un viss mierīgi, un es nesatiku nevienu cilvēku, tikai grāfu MonSoro, es atvadījos no saviem ļaudīm un gribu atgriezties Luvrā.

— Kā, grāfu Monsoro?

— Jā.

— Jūs satikāt grāfu Monsoro?

— Ar bruņotu ļaužu pulciņu. Viņu bija desmit vai divpadsmit.

— Grāfu Monsoro? Neiespējami!

— Par ko neiespējami?

— Jo viņam jābūt Šampaņā.

— Viņam jābūt tur, bet viņa tur nav.

— Bet karaļa pavēle?

— Kas gan klausa karaļa pavēlēm?

— Jūs satikāt grāfu Monsoro ar desmit vai divpadsmit vīriem?

— Protams.

— Vai viņš jūs pazina?

— Domāju gan.

— Jūs bijāt pieci?

— Es un Četri mani draugi.

— Un viņš jums neuzbruka?

— Viņš pat visai vairījās, kas mani ļoti pārsteidza. Viņu ieraudzījis, es gaidīju briesmīgu cīņu.

— No kurienes viņš nāca?

— No Tikseraderjē ielas.

— Mans Dievs! — iesaucās Remī.

— Kas? — iejautājās Sentlukāss, jaunekļa balss noskaņas satraukts.

— Monsieur Sentlukās, droši vien notiks liela nelaime.

— Liela nelaime? Kam?

— Monsieur Busī!

— Busī! Velns un elle! Stāstiet, Remī! Jūs zināt, ka esmu jūsu draugs, īsos vārdos Remī pastāstīja par lietas apstākļiem. Sentlukāss sita roku

pie pieres un sauca:

— Aiz visa slēpjas Anžū hercogs. Vai jums ir plaušas, varonīgo Remī?

— Pie velna! Kā kalēja plēšas.

— Tad nekavēsimies, bet skriesim. Jūs ziniet Monsoro namu?

— Jā.

— Skrieniet pirmais.

Un Sentlukāss ar Remī sāka skriet pa ielām tādā gaitā, ka ar to pat briedis būtu lepojies.

— Vai viņš daudz mums priekša? — Remi skriedams jautāja.

— Kas? Grāfs Monsoro?

— Jā.

— Apmēram stundas ceturksni, — atbildēja Sentlukāss, pārlēkdams pār augstu akmeņu kaudzi.

— Kaut mēs tik nonāktu īstā laikā, — sacīja Remi, vilkdams zobenu un sagatavodamies visām iespējamlbām.

Diāna bija pārliecināta, ka vīrs ir aizbraucis, tāpēc saņēma Busī nevilcinādamās un neuztraukdamās. Skaistā kundze vēl nekad nebija bijusi tik priecīga, Busī vēl nekad nebija bijis tik laimīgs. Zināmos brīžos, kuru nozīmi tik teicami izjūt dvēsele un dzīvības maiņa, cilvēks ar visiem spēkiem bauda dzīvības daiļumu, apzinādamies, ka nākamajā mirklī tas var jau zust.

Baiļu satraukta, ko nesīs nākamā diena, Diāna likās maigāka nekā jelkad, jo skumjas apdvesmo mīlu ar poēzijas smaržu. Patiesa mīla nekad nav pārgalvīga, un iemīlējušās sievietes acis biežāk ir miklas nekā dzirkstošas.

Diāna sāka jaunekli atrunāt. Tā apgalvoja, ka viņa dzīvība ir ari viņas dzīvība. Viņa runāja par drošu bēgšanu. Ar uzvaru vien nepietika, vajadzēja izvairīties ari no karaļa dusmām. Par to nebija šaubu, ka Indriķis viņa mīluļu uzvarētājam nekad nepiedos.

— Un tad, — sacīja Diāna, apskaudama Busī kaklu un savu skatienu viņa acīs gremdēdama, — vai tu neesi drošsirdīgākais kavalieris Francijā? Par ko tu traucies savu slavu vēl vairot? Tu jau esi pārāks par visiem, vēl lielāks gods nebūtu tevis cienīgs. Citas sievietes tu negribi mīlēt, jo mīli mani un nekad neatstāsi, vai ne, Luī? Luī, saudzē savu dzīvību. Es nesaku — domā par nāvi, jo man liekas, ka nav pasaulē tik liela, spēcīga, varena cilvēka, kas tevi veiktu bez nodevības. Bet padomā par brūcēm, jo ievainot tevi var, tu to ļoti labi zini.

— Nerūpējies, — Busī iesmējās, — seju es sargāšu, jo negribu, lai to izķēmo.

— Ak, sargā sevi visu! Iedomājies sāpes, ko tev vajadzētu ciest, redzot mani ievainotu un noasiņojošu. Tās pašas sāpes es izjutīšu, redzot tevi ievainotu un asiņainu. Esi gudrs, mans diženais lauva, tas ir viss, ko varu tev ieteikt.

— Jā, mana mīļā Diāna.

— Ak, tu atbildi mani nemaz nesaprazdams, Luī. Tu skaties manī, bet neklausies.

— Jā, bet es tevi redzu, un tu esi tik daiļa!

— Tagad nav runa par manu skaistumu! Tagad viss attiecas uz tevi, tavu dzīvību, uz mūsu dzīvību. Klausies, ko es tev teikšu. Tas gan ir visai savādi, bet tas tevi stiprinās: man būs drosme būt klāt divkaujā.

— Tu?

— Es būšu klāt divkaujā. >

— Neiespējami, Diāna.

—Nē. Klausies! Pretēja istabā ir logs, kas iziet uz mazu pagalmu un atklāj skatu uz laukumu pie Bastīlijas torņa. No turienes es tevi redzēšu, Busī. Nostājies tik tādā vietā, lai es tevi saskatu. Tu zināsi, ka es esmu pie loga un varēsi arī mani redzēt. Bet neskaties vis, jo izdevīgo mirkli varētu izmantot tavs pretinieks.