MIHAILS BULGAKOVS: Teātra romāns

Mēs sirsnīgi sarunājāmies, turklāt jaunais cilvēks man pavēstīja, ka būšot stores galerts, un vispār bija līksms un pacilāts.

Pavēros apkārt — jaunā pasaule ielaida mani sevī, un šī pasaule man patika. Dzīvoklis bija milzīgs, galds klāts apmēram divdesmit piecām personām; laistījās kristāls, mirguļoja pat melnie ikri, svaigie, zaļie gurķi nez kāpēc radīja muļķīgi priecīgas domas par kaut kādiem pikni­kiem, par slavu un citām lietām. Mani tūlīt iepazīstināja ar ļoti slavenu autoru Ļesosekovu un ar Tunski — novelistu. Dāmu bija maz, tomēr bija.

Ļikospastovs bija klusāks par ūdeni, zemāks par zāli, un es tūlīt kaut kā nojautu, ka viņš laikam ir kādu rangu zemāks par citiem, ka pat ar iesācēju rudcirtaino Ļesose­kovu viņu vairs nevar salīdzināt, nerunājot, protams, par Agapjonovu vai Izmailu Aleksandroviču.

Ļikospastovs pievirzījās man klāt, mēs sasveicinājāmies.

— Nu ko, — diez kāpēc nopūzdamies, sacīja Ļikospas­tovs, — apsveicu. Apsveicu no sirds. Un teikšu tev skaidri un gaiši — tu, brāl, esi veikls. Būtu licis galvu ķīlā, ka tavu romānu nevar nodrukāt, ka tas nav iespējams. Ne­tieku gudrs, kā tu esi apstrādājis Rūdolfi. Pareģoju tev, ka tu tālu tiksi! Kad tā skatās uz tevi, — īsts jēriņš… Bet klusie ūdeņi…

Pēkšņi Ļikospastova apsveikumus pārtrauca skaļš zvans pie ieejas durvīm, un kritiķis Konkins, kurš pildīja saim­nieka pienākumus (vakars notika viņa dzīvoklī), iesau­cās: — Viņš!

Un patiesi: tas bija Izmails Aleksandrovičs. Priekštelpā bija dzirdama skanīga balss, pēc tam skūpstīšanās šmauk- sti, un ēdamistabā ienāca maza auguma pilsonis ar celu­lozes apkaklīti un īsos svārkos. Sis cilvēks bija apjucis, kluss, pieklājīgs un turēja rokās cepuri, ko nez kāpēc ne­bija atstājis priekštelpā; cepurei bija samta apmale un uz tās putekļaina apaļa kontūra, kas palikusi no civilā die­nesta kokardes.

«Apžēlojieties, te ir kāds pārpratums…» es nodo­māju — tik ļoti ienākušā cilvēka izskats nesaskanēja ar brašajiem smiekliem un vārdu «novelc», kas atskanēja no priekštelpas.

Pārpratums, kā izrādījās, tiešām bija. Tūlīt aiz ienācēja Konkins, maigi ap vidu apskāvis, ievilka ēdamistabā garu un druknu skaistuli ar gaišu, cirtainu un koptu bārdu, viļņainiem matiem.

Šeit klātesošais beletrists Fialkovs, par kuru man Rū­dolfi iečukstēja, ka viņš taisot spožu karjeru, bija ģērbies lieliski (vispār visi bija labi ģērbušies), bet Fialkova uz­valku nevarēja pat salīdzināt ar Izmaila Aleksandroviča apģērbu. Vislabākās drēbes un pirmklasīga Parīzes skro­dera šūtais brūnais uzvalks apņēma stalto, bet mazliet patuklo Izmaila Aleksandroviča augumu. Veļa iecietināta, laka kurpes, ametista aproču pogas. Tīrs, balts, svaigs, jautrs, vienkāršs — tāds bija Izmails Aleksandrovičs. No- zibsnīja viņa zobi, un, pārlaidis skatienu dzīru galdam, viņš iesaucās:

— Ha! Velni!

Un pēkšņi nodārdēja gan smiekli, gan aplausi un bija dzirdami skūpsti. Ar dažiem Izmails Aleksandrovičs sa­sveicinājās, paspiezdams roku, ar dažiem sabučojās, dažu priekšā jokodamies aizgriezās, aizsedzis seju ar balto plaukstu, it kā saules apžilbināts, un pie tam spurdza.

Mani, acīmredzot par kādu citu noturēdams, trīs reizes noskūpstīja, pie kam no Izmaila Aleksandroviča nāca konjaka, odekolona un cigāru aromāts.

— Baklažanovs! — Izmails Aleksandrovičs iesaucās, norādīdams uz to, kurš bija ienācis pirmais. — Iepazīs­tieties! Mans draugs Baklažanovs.

Baklažanovs pasmaidīja mocekļa smaidu un, neierastā plašā sabiedrībā atrazdamies, aiz apjukuma uzmauca savu cepuri šokolādes krāsas meitenes statujai, kura turēja rokā elektrisko spuldzīti.

— Es viņu atvedu sev līdzi! — Izmails Aleksandrovičs turpināja. — Nav viņam ko mājās tupēt. Iepazīstieties — brīnišķīgs puisis un īsts erudīts. Un, pieminiet manus vārdus, viņš mūs visus sabāzīs maisā un ne vēlāk kā pēc gada! Kāpēc tu, velns parāvis, uzmauci viņai cepuri? Bak- lažanov!

Baklažanovs no kauna dega un gribēja mesties sasvei­cināties, bet viņam nekas neiznāca, jo viesi steidzās pie galda un starp sēdētājiem jau tika dalīts spīdīgs, labi iz- cepies pildītais pīrāgs.

Dzīres uzreiz sākās draudzīgi, jautri, sparīgi.

— Pīrāgi mūs iegāzuši! — dzirdēju Izmaila Aleksan- droviča balsi. — Kāpēc mēs abi, Baklažanov, jau saēdā- mies pīrādziņus?

Kristāla šķinda glāstīja dzirdi, likās, ka lustra kļuvusi gaišāka. Pēc trešās glāzītes visu skatieni pavērsās pret Izmailu Aleksandroviču: «Par Parīzi! Par Parīzi!»

— Nu, piemēram, bijām automobiļu izstādē, — Ivans Aleksandrovičs stāstīja, — atklāšana, viss gods godam, ministrs, žurnālisti, runas.,, starp žurnālistiem stāv tas blēdis Saška Kondjukovs… Francūzis, protams, tur runu … uz ātru roku savārstītu. Šampanietis, pats par sevi saprotams. Pēkšņi skatos — Kondjukovs piepūš vai­gus, un mēs nepagūstam ne aci pamirkšķināt, ka šis ņem un izvemjas. Dāmas, 'ministrs! Bet viņš, maitas gabals tāds… Un, kas viņam bija uznācis, nevaru līdz šim brī­dim saprast! Kolosāls skandāls. Ministrs, protams, izlie­kas, ka neko nemana, bet kā tu nemanīsi… Fraka, apavi, bikses — tūkstoš franku vērtībā. Viss pagalam… Izveda viņu ārā, padzirdīja ar ūdeni, aizveda …

— Vēl, vēl! — pie galda kliedza.

Pa to laiku kalpone baltā priekšautā pasniedza stori. Saskandināja skaļāk, bija jau dzirdama balsu čala. Bet man mokoši gribējās zināt par Parīzi, un es cauri glāžu šķindai, klaudzoņai un izsaucieniem centos ar ausi uztvert Izmaila Aleksandroviča stāstījumu.

— Baklažanov! Kāpēc tu neēd? …

— Tālāk! Lūdzu! — aplaudēdams kliedza jaunais cil­vēks.

-— Kas notika tālāk?

— Tālāk abi šie blēži Šan-Zelizē saskrienas aci pret aci… Tablo! Un viņš nepagūst ne atskatīties, ka sitas nelietis Katkins ņem un spļauj viņam tieši purnā!.,,

— Ai-ai-ai!

— Jā-ā… Baklažanov! Neguli, velns tāds!… Nu, un no uztraukuma — viņš ir š-šausmīgs neirastēniķis — kļūdās un trāpa dāmai, pilnīgi svešai dāmai tieši uz ce­pures …

. — Šan-Zelizē?!

— Kas tur īpašs! Parīzē tas nav nekas sevišķs! Bet vi­ņai viena cepure maksā trīs tūkstoši franku! Nu protams, kāds kungs viņam ar spieķi pa ģīmi… Šausmīgs skan­dāls!

Pēkšņi stūrī nopaukšķēja un man priekšā šaurā glāzē iedzirkstījās dzeltenais «Abrau»…. Atceros, dzērām uz Izmaila Aleksandroviča veselību.

Un es atkal klausījos par Parīzi.

— Viņš nekautrēdamies saka tam: «Cik?» — bet tas… b-blēdis! (Izmails Aleksandrovičs pat acis samie- dza.) Saka: «Astoņi tūkstoši!» — Bet tas viņam atbild: «Lūdzu, saņemiet!» Un izvelk roku un parāda viņam pigu!

— Grand Opera?! ,

— Kas tur īpašs! Viņam nospļauties uz Grand Opera! Tur otrajā rindā divi ministri.

— Nu, bet tas? Ko tad tas? — kāds smiedamies jau­tāja.

— Izlamājās, protams!

— Kungs, apžēlojies!

— Abus izveda ārā, tur tas nav nekas sevišķs…

Dzīres kūsāt kūsāja. Virs galda jau biezēja dūmu slā­nis.

Jutu zem kājas kaut ko mīkstu un slidenu un noliecies redzēju, ka tas ir gabals laša, bet, kā tas nokļuvis zem kājām, nav zināms. Smiekli apslāpēja Izmaila Aleksan­droviča vārdus, un brīnišķīgie tālākie Parīzes stāsti man palika nedzirdēti.

Nepaguvu vēl, kā nākas, pārdomāt ārzemju dzīves dī­vainības, kad zvans pavēstīja par Jegora Agapjonova iera­šanos. Šeit jau gāja diezgan juceklīgi. No blakusistabas skanēja klavieres — kāds klusām plinkšķināja fokstrotu—, un es redzēju, kā stumdas mans jaunais cilvēks, piespiedis sev dāmu. -