MIHAILS BULGAKOVS: Teātra romāns

— Viņš pirms nedēļas aizbrauca uz Ameriku.

Varat mani nosist, ja man būtu kāda jausma, kur pa­zudis Rūdolfi un kāpēc.

Kur pazudis žurnāls, kas noticis ar «Biroju», kāda Amerika, kā viņš aizbraucis — nezinu un nekad neuzzi­nāšu. Kas tas par vecīti, velns viņu zinai

Pēcgripas vājuma dēļ manās izvārdzinātajās smadzenēs pazibēja pat doma, vai tikai neesmu to visu redzējis sapnī — tas ir, gan pašu Rūdolfi, gan nodrukāto romānu, gan Šan-Zelizē, gan Vasiliju Petroviču, gan ar naglu ievainoto ausi. Bet, atbraucis mājās, atradu savā istabā deviņus zilus žurnāla numurus. Romāns bija iespiests. Bija. Lūk, kur tas ir.

No pārējiem, kuri bija nodrukāti žurnālā, es diemžēl nevienu nepazinu. Tā ka nevienam nevarēju par Rūdolfi pajautāt.

Vēlreiz uz «Biroju» aizbraucis, pārliecinājos, ka nekāda biroja tur vairs nav, bet ir kafejnīca ar galdiņiem, kas klāti ar vaskadrānu.

Nē, jūs man paskaidrojiet — kur palikuši vairāki simti žurnālu? Kur tie ir?

Tik mīklains notikums kā ar šo romānu un Rūdolfi manā dzīvē nekad nebija atgadījies.

Pats prātīgākais tādos dīvainos apstākļos šķita vienkārši visu to aizmirst un nedomāt vairs par Rūdolfi un par žur­nāla numuru, kas pazudis līdz ar viņu. Es tā arī darīju.

Tomēr tas mani neatbrīvoja no nežēlīgās nepiecieša­mības dzīvot tālāk. Pārvērtēju savu pagātni.

— Tātad, — es pats sev teicu, marta sniegputeņa laikā pie petrolejas plītiņas sēdēdams, — esmu pabijis vairākās pasaulēs.

Pirmā pasaule: universitātes laboratorija, no kuras at­ceros velkmes skapi un statīvus ar kolbām. Šo pasauli pametu Pilsoņu kara laikā. Nestrīdēsimies par to, vai es izturējos vieglprātīgi. Pēc neticamiem piedzīvojumiem (kaut gan, starp citu — kāpēc tos saukt par neticamiem? — kuram Pilsoņu kara laikā negadījās neticami piedzīvo­jumi?), ar vārdu sakot, pēc tam atrados «Kuģniecībā». Kāda iemesla pēc? Neslēpšu. Loloju domu kļūt par rakst­nieku. Un kas iznāca? Pametu arī «Kuģniecības» pasauli. Un, patiesību sakot, man atvērās pasaule, pēc kuras biju tiecies, un — tavu brīnumu! — tā man no paša sākuma likās nepanesama. Līdzko iztēlojos sev Parīzi, tā man pārskrien it kā šermuļi un es netieku ne no vietas. Un pie visa vainīgs tas nolādētais Vasilijs Petrovičs! Būtu sē­dējis savos Tetjušos! Un, lai Izmails Aleksandrovičs būtu, cik talantīgs būdams, tomēr Parīzē ir ļoti pretīgi. Tātad laikam esmu palicis tādā kā tukšumā? Tieši tā. —

Ko lai dara, sēdi un saceri otru romānu, ja jau esi pie šās lietas ķēries, bet uz viesībām vari arī neiet. Galvenais nav viesības, bet nelaime tāda, ka es nepavisam nezināju, par ko šim otram romānam vajadzētu būt. Ko cilvēcei pa­vēstīt? Tur tas suns aprakts.

Tātad par romānu. Skatīsimies patiesībai acīs. To ne­viens nelasīja. Un nevarēja lasīt, jo Rūdolfi bija pazudis, žurnālu droši vien nepagūdams izplatīt. Bet mans draugs, kuram es uzdāvināju eksemplāru, arī nebija lasījis. Ticiet man.

Jā, starp citu: esmu pārliecināts, ka, izlasījuši šīs rin­diņas, daudzi nosauks mani par inteliģentu un neirastēniķi. Par pirmo nosaukumu varu nestrīdēties, bet attiecībā uz otro — nopietni brīdinu, ka tie ir maldi. Manī nav pat neirastēnijas ēnas. Un vispār, iekams ar šo vārdu svaidās, vajadzētu precīzāk noskaidrot, kas ir neirastēnija, un no­klausīties Izmaila Aleksandroviča stāstus. Bet lai tas pa­liek. Vispirms bija jādzīvo, bet, lai varētu dzīvot, nepie­ciešams nopelnīt naudu.

Un tā, izbeidzis marta vaļošanos, devos peļņā. Tad dzīve sagrāba mani aiz apkakles un atkal aizveda uz «Kuģniecību» kā pazudušo dēlu. Teicu sekretāram, ka ro­mānu esmu uzrakstījis. Tas viņu neaizkustināja. Ar vārdu sakot, apņēmos, ka rakstīšu četrus aprakstus mēnesī. Sa­ņemot par to likumā paredzēto atalgojumu. Tādā kārtā iezīmējās zināma materiālā bāze. Plāns bija tāds: pēc iespējas ātrāk tikt galā ar šiem aprakstiem un pa naktīm atkal rakstīt.

Pirmo plāna daļu biju realizējis, bet ar otro notika * velns zina kas. Vispirms devos uz grāmatveikaliem un no­pirku laikabiedru sacerējumus. Man gribējās uzzināt, par ko viņi raksta, kā viņi raksta, kur ir šā amata brīnu­mainais noslēpums.

Iepirkdamies netaupīju līdzekļus — pirku pašu to la­bāko, kas tikai bija pārdošanā. Vispirms nopirku Izmaila Aleksandroviča darbus. Agapjonova grāmatiņu, divus Ļe- sosekova romānus, divus Flaviana Fialkova stāstu krā­jumus un vēl daudz ko citu. Pirmkārt, protams, metos uz Izmailu Aleksandroviču. Līdzko paskatījos uz apvāku, man iedzēla nepatīkama priekšnojauta. Grāmatu sauca «Parī­zes stāstiņi». Izrādījās, ka man tie visi no pirmā līdz pē­dējam pazīstami. Pazinu gan nolādēto Kondjukovu, kuram kļuva nelabi automobiļu izstādē, gan tos divus, kas sa- kāvās Šan-Zelizē (izrādās, ka viens bija Pomadkins, otrs — Šerstjaņikovs), gan huligānu, kurš Grand Opera rādīja pigu. Izmails Aleksandrovičs rakstīja neparasti spoži — to nevar noliegt — un pret Parīzi iedvesa man tīri vai šausmas.

Izrādās, Agapjonovs pa laika sprīdi pēc saviesīgā va­kara bija paspējis izdot stāstu grāmatiņu «Tetjušinu tār- masas». Nebija grūti uzminēt, ka Vasiliju Petroviču ne­bija izdevies nekur iekārtot, viņš pārnakšņojis pie Agapjo­nova, kuram pašam nācies izmantot bezpajumtes svaiņa nostāstus. Viss bija saprotams, izņemot pilnīgi nesapro­tamo vārdu «tārmasas».

Divas reizes ķēros pie Ļesosekova romāna «Gulbji», di­vas reizes aizlasīju līdz četrdesmit piektajai lappusei un sāku lasīt no gala, jo nevarēju atcerēties, kas bija sākumā. Tas mani nopietni izbiedēja. Ar manu galvu kaut kas ne­bija kārtībā — biju pārstājis vai vēl nepratu saprast no­pietnas lietas. Un es, nolicis pie malas Ļesosekovu, ņēmu priekšā Flavianu un pat Ļikospastovu un te nu uzdūros uz pārsteigumu. Proti, lasot stāstu, kurā bija aprakstīts kāds žurnālists (stāstu sauca «Iedzīvotājs ar orderi»), pa­zinu izsēdēto dīvānu ar ārā izlīdušo atsperi, dzēšlapu uz galda… Citiem vārdiem runājot, stāstā biju aprakstīts… es!

Tās pašas bikses, plecos ierautā galva un vilka acis… Ar vārdu sakot — es! Bet zvēru pie visa, kas man dzīvē dār'gs, biju aprakstīts nepatiesi. Es nekādā ziņā neesmu viltīgs, alkatīgs, blēdīgs, melīgs, neesmu karjerists un tā­das blēņas kā tanī stāstā nekad neesmu melsis! Pēc Ļi- kospastova stāsta izlasīšanas man uznāca neizsakāma grūtsirdība, un es tomēr nolēmu skatīties uz sevi no malas stingrāk un par šo lēmumu esmu ļoti pateicīgs Ļikospas- tovam.

Tomēr mana grūtsirdība un pārdomas par manu nepil­nību, patiesību sakot, nebija nekas, salīdzinot ar šausmīgo atziņu, ka neko neesmu guvis no pašu labāko rakstnieku grāmatām, ceļus, tā sakot, neesmu atklājis, ugunis sev priekšā neesmu ieraudzījis un viss man apriebies. Un kā tārps manu sirdi sāka grauzt pretīga doma, ka, patiesību sakot, nekāds rakstnieks no manis neiznāks. Un tad sa­dūros ar vēl briesmīgāku domu, ka… ja nu iznāku tāds kā Ļikospastovs? Sadūšojies pateikšu vēl vairāk: bet ja nu tāds kā Agapjonovs? Tārmasas? Kas ir tārmasas? Un kāpēc kafri? Tīrās blēņas, ticiet man!

Kad nerakstīju aprakstus, daudz laika pavadīju uz dī­vāna, lasīdams dažādas grāmatiņas, kuras iegādāšanās kārtībā liku uz klibas etažeres, uz galda un vienkārši kaktā. Ar savu paša sacerējumu es rīkojos tā: ieliku atli­kušos deviņus eksemplārus un rokrakstu galda atvilktnē, ieslēdzu tos aiz atslēgas un nolēmu nekad, nekad mūžā pie tiem neatgriezties.