MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

Un es klusām soļoju pa paklāju un nonācu kabinetā, kas bija ārkārtīgi mājīgi iekārtots, un tur sastapu patīkamu pusmūža cilvēku ar skūtu seju un jautrām acīm. Tas bija repertuāra daļas vadītājs Antons Antonovičs Kņaževičs.

Virs Kņaževiča rakstāmgalda karājās spilgta, priecīga glezna… atceros, uz tās bija aizkars ar sarkanām bārk­stīm, bet aiz aizkara gaiši zaļš, jautrs dārzs…

— A, biedrs Maksudovs, — Kņaževičs laipni iesaucās, pieliekdams galvu sāņus, —• bet mēs jūs jau gaidīt gai­dām! Laipni lūdzu, sēdieties, sēdieties!

Un es apsēdos ļoti ērtā ādas krēslā.

— Dzirdēju, dzirdēju, dzirdēju jūsu lugu, — Kņaževičs smaidīdams runāja un nez kāpēc izpleta rokas, — lieliska luga! Tiesa, tādas lugas mēs nekad neesam uzveduši, nu, bet šo pēkšņi ņemsim un uzvēdīsim, ņemsim un uzvē­dīsim …

Jo vairāk Kņaževičs runāja, jo jautrākas kļuva viņa acis.

— …un jūs kļūsiet šausmīgi bagāts, — Kņaževičs turpināja, — brauksiet ar karietēm! Jā-ā, ar karietēm!

«Tomēr,» es nodomāju, «viņš ir sarežģīts cilvēks, šis Kņaževičs … ļoti sarežģīts …»

Un, jo vairāk priecājās Kņaževičs, jo es, pats sev par brīnumu, kļuvu aizvien saspringtāks.

Vēl drusciņ ar mani parunājis, Kņaževičs pazvanīja.

— Mēs jūs tagad sūtīsim pie Gavriila Stepanoviča, tā sakot, nodosim viņam tieši rokās, tieši rokās. Mūsu Gav- riils Stepanovičs ir visbrīnišķīgākais cilvēks.,. Mušai pāri nenodarīs! Mušai!

Bet uz zvanu ienākušais cilvēks ar zaļām zīmotnēm iz­teicās tā:

— Gavriils Stepanovičs teātrī vēl nav ieradies.

— Ja nav, tad nav, — Kņaževičs atsaucās tikpat līksmi kā iepriekš,'—nepaies ne pusstunda, un būs klāt! Bet jūs pa to laiku pastaigājiet pa teātri, paskatieties, papriecā­jieties, padzeriet bufetē tēju un sviestmaizītes, sviestmai­zītes netaupiet, neapbēdiniet mūsu bufetnieku Jermolaju Ivanoviču!

Un es devos staigāt pa teātri. Soļošana pa vadmalu sa­gādāja man fizisku baudu, un vēl mani iepriecināja visur valdošā noslēpumainā pustumsa un klusums.

Pustumsā man gadījās vēl viena iepazīšanās. Pie manis pienāca vājš, garš cilvēks apmēram manos gados un stā­dījās priekšā:

— Pjotrs Bombardovs.

Bombardovs bija Neatkarīgā Teātra aktieris, sacīja, ka esot noklausījies manu lugu un ka, pēc viņa domām, tā esot laba luga. Nez kāpēc iedraudzējos ar Bombardovu no pirmā brīža. Viņš atstāja uz mani ļoti gudra, vērīga cilvēka iespaidu.

— Vai nevēlaties apskatīt mūsu portretu galeriju foajē? — Bombardovs pieklājīgi jautāja.

Pateicos par priekšlikumu, un mēs iegājām milzīgā foajē, kas tāpat bija izklāts ar pelēku vadmalu. Foajē aiļu starpas vairākās rindās bija nokārtas ar portretiem un pa­lielinātām fotogrāfijām apzeltītos, ovālos rāmjos.

No pirmā ietvara uz mums lūkojās ar eļļu gleznota sie­viete ap gadiem trīsdesmit, dekoltēta, jūsmīgām acīm un uzbužinātiem, taisni apgrieztiem matiem uz pieres.

— "Sāra Bernāra, — Bombardovs paskaidroja.

Līdzās slavenajai aktrisei ietvarā atradās ūsaina cilvēka

fotoattēls.

— Andrejs Pahomovičs Sevastjanovs, teātra apgaismo­šanas meistars, — Bombardovs pieklājīgi paskaidroja.

Sevastjanova kaimiņu es pazinu pats — tas bija Moljērs.

Aiz Moljēra atradās dāma: galvā maza, iešķībi uzlikta bļodveida cepurīte, ap pleciem lakats, uz krūtīm sasprausts ar bultu, un rozā mežģīņu nēzdodziņš, ko dāma turēja, atšiepusi mazo pirkstiņu.

— Ludmila Silvestrovna Prjahina, mūsu teātra ak­trise,.— Bombardovs pavēstīja, pie kam viņam acīs pa­zibēja tāda kā uguntiņa. Bet, pašķielējis uz mani, Bom­bardovs neko nepiebilda.

— Piedodiet — bet kas tas tāds? — es brīnījos, skatī­damies uz cilvēku ar bargu seju un lauru lapām cirtai­najos matos. Cilvēks bija togā un turēja rokā liru piecām stīgām.

— Imperators Nērons, — Bombardovs sacīja, un atkal viņa acis iedegās un apdzisa.

— Bet kāpēc?!!

— Pēc Ivana Vasiļjeviča pavēles, — Bombardovs sa­cīja stingu seju. — Nērons bija dziedonis un aktieris.

— Tā, tā, tā.

Aiz Nērona atradās Gribojedovs, aiz Gribojedova — Šekspīrs atlocītā, cietinātā apkaklē, aiz viņa — kāds ne­zināmais, kurš, kā izrādījās, bija Pļisovs un četrdesmit gadu darbināja teātrī grozāmo skatuvi.

Tālāk nāca Zivokīni, Goldoni, Bomaršē, Stasovs, Ščep- kins. Bet pēc tam no ietvara man pretī vērās pārgalvīgi uz vienas auss uzmaukta ulānu ķivere, zem tās kundziska seja, iepomadētas ūsas, kavalērijas ģenerāļa epoletes, sar­kans atloks, patronu soma. .

— Nelaiķis ģenerālmajors Klaudijs Aleksandrovičs Ko- marovskis-Ešapārs de Bionkūrs, viņa augstības leibgvar- des ulānu pulka komandieris. — Un, pamanījis manu ziņ­kāri, Bombardovs tūlīt pastāstīja:

— Viņa dzīves stāsts ir ārkārtīgi neparasts. Reiz viņš uz divām dienām atbraucis no Pītera uz Maskavu, paēdis pie Testova pusdienas un vakarā nokļuvis mūsu teātrī. Nu, protams, apsēdies pirmajā rindā, skatījies… Neatceros, kādu lugu spēlējuši, bet aculiecinieki stāsta, ka tajā ainā, kur attēlots mežs, ar ģenerāli kaut kas noticis. Mežs, saulriets, putni pirms došanās pie miera dzied, aiz ska­tuves zvanu skaņas tālā ciematā … Skatās — ģenerālis sēd un ar batista lakatiņu slauka acis.

Pēc izrādes viņš iegājis Aristarha Platonoviča kabinetā. Biļešu kontrolieris pēc tam stāstīja, ka, kabinetā ieiedams, ģenerālis dobji un izmisīgi sacījis: «Pamāciet — ko darīt?»

Tad viņi ar Aristarh'u Platonoviču ieslēgušies…

— Piedodiet — kas ir Aristarhs Platonovičs? — es jau­tāju.

Bombardovs paskatījās uz mani ar izbrīnu, bet tūdaļ izbrīnu pārvarēja un paskaidroja:

— Mūsu teātra priekšgalā ir divi direktori — Ivans Vasiļjevičs un Aristarhs Platonovičs. Piedodiet — vai jūs neesat maskavietis?

— Nē, es — neesmu … Turpiniet, lūdzu.

— … ieslēgušies, un, ko runājuši, nav zināms, bet ir zināms, ka jau naktī ģenerālis aizsūtījis uz Pēterburgu telegrammu ar šādu saturu: «Pēterburgā. Viņa augstībai. Sajutu aicinājumu kļūt par aktieri Jūsu augstības Neatka­rīgajā Teātrī, padevīgi lūdzu atvaļināt no dienesta. Ko- marovskis-Bionkūrs,»

Es ievaidējos un jautāju; —

— Un kas notika?

— Iznāca tāda putra, ka prieks, — Bombardovs atbil­dēja. — Aleksandram Trešajam telegramma piegādāta divos naktī. Speciāli uzmodināts. Viņš vienā veļā, bārda, krustiņš .,. saka: «Dodiet šurp! Kas ir ar manu Ešapāru?» Izlasījis un divas minūtes nav varējis neko parunāt, tikai piesarcis un sēcis, pēc tam sacījis: «Pasniedziet zīmuli!» — un tūlīt uzšņāpis uz telegrammas rezolūciju: «Lai Pēter­burgā no viņa nav ne smakas! Aleksandrs.» Un licies gulēt.

Bet ģenerālis otrā dienā vizītsvārkos un biksēs ieradies tieši uz mēģinājumu.

Rezolūciju pārklājuši ar laku, bet pēc revolūcijas tele« gramma atdota teātrim. Jūs varat to apskatīt mūsu re­tumu muzejā.

— Kādas lomas viņš tēloja? — es jautāju.

— Valdniekus, karavadoņus un kambarsulaiņus bagātos namos, — Bombardovs atbildēja, — mums, zināt, viss vairāk Ostrovska garā, visādi tirgotāji… Bet pēc tam ilgi gāja «Tumsības vara»… Nu, protams, manieres mums, paši saprotat… Bet viņš zināja visu līdz pēdējam sīkumam — kā padot dāmai lakatiņu, kā ieliet vīnu, fran­ciski runāja ideāli, labāk par frančiem … Un viņam bija vēl viena kaislība — šausmīgi mīlēja aiz skatuves atda­rināt putnus. Kad gāja lugas, kur darbība notfka pava­sarī laukos, viņš vienmēr sēdēja kulisēs uz virvju kāpnēm un svilpoja kā lakstīgala. Lūk, kāds jocīgs atgadījums.