MIHAILS BULGAKOVS: Teātra romāns

MIHAILS BULGAKOVS

Teātra romāns

( KADA NELAIĶA PIEZĪMES )

Brīdinu lasītāju, ka man nav nekāda sakara ar šo pie­zīmju sacerēšanu — tās nokļuva manās rokās visai sa­vādos un bēdīgos apstākļos.

Tieši tajā dienā, kad Sergejs Leontjevičs Maksudovs 'izdarīja pašnāvību — tas notika Kijevā pagājušā gada pavasarī —, saņēmu pašnāvnieka laikus izsūtītu, ļoti biezu bandroli un vēstuli.

Bandrolē atradās šīs piezīmes, bet vēstulei'bija dīvains saturs:

Sergejs Leontjevičs darīja zināmu, ka, aiziedams no dzīves, viņš dāvinot man savas piezīmes, lai es, viņa vie­nīgais draugs, tās izlabotu, parakstītu ar savu vārdu un laistu klajā.

Neparasta, tomēr pirmsnāves vēlēšanās!

Veselu gadu vācu ziņas par Sergeja Leontjeviča radiem un tuviniekiem. Veltīgi! Pirmsnāves vēstulē viņš nebija melojis — viņam šajā pasaulē neviena nebija."

Un es dāvanu pieņemu.

Otrkārt: paziņoju lasītājam, ka pašnāvniekam nekad mūžā nav bijis nekāda sakara ne ar dramaturģiju, ne ar teātriem, viņš bija un palika neievērojams laikraksta «Kuģniecības vēstnesis» līdzstrādnieks, kurš vienu vienīgu reizi uzstājies beletrista lomā, bet arī tad neveiksmīgi — Sergeja Leontjeviča romāns netika izdots.

Tādā kārtā Maksudova piezīmes ir viņa fantāzijas, diemžēl slimīgas fantāzijas auglis. Sergejs Leontjevičs sirga ar slimību, kam ir visai nepatīkams nosaukums — melanholija.

Labi pazīdams Maskavas teātru dzīvi, esmu ar mieru galvot, ka ne tādu teātru, ne tādu cilvēku, kādi attēloti nelaiķa sacerējumā, nekur nav un nav bijis.

Un, beidzot, treškārt un pēdīgi: mans darbs pie piezī­mēm aprobežojās ar to, ka devu tām nosaukumu, pēc tam nosvītroju epigrāfu, kas man šķita pretenciozs, nevaja­dzīgs un nepatīkams.

Epigrāfs bija šāds:

«Jebšu ikvienam pēc viņa darbiem .,.»

Un bez tam izliku pieturas zīmes tur, kur to trūka. Sergeja Leontjeviča stilu nelaboju, kaut gan tas neap­šaubāmi ir paviršs. Starp citu, ko gan var prasīt no cil­vēka, kurš divas dienas pēc tam, kad bija pielicis punktu savām piezīmēm, metās uz galvas lejā no Ķēžu tilta, Tātad,,,

29. aprīlī Maskavas putekļus aizskaloja pērkonlietus un gaiss kļuva mīlīgs, un dvēsele it kā atmaiga, un sagri­bējās dzīvot.

Savā jaunajā pelēkajā uzvalkā un diezgan pieklājīgā mētelī soļoju pa vienu no centrālajām galvaspilsētas ielām, dodamies uz vietu, kur vēl nekad nebiju bijis. Mana gā­jiena iemesls bija' negaidot saņemtā vēstule, kas atradās man kabatā. Lūk, kāda: «Augsti godājamais Sergej Leontjevič!

Ļoti vēlētos ar Jums iepazīties, kā arī parunāt par kādu noslēpumā turamu lietu, kas varētu Jūs visnotaļ interesēt.

Ja Jums ir laiks, man būtu liels prieks tikties ar Jums Neatkarīgā Teātra Mācību skatuves telpās'trešdien pulk­sten četros.

Ar sveicienu K. Ilčins.»

Vēstule bija rakstīta ar zīmuli uz papīra, kuram krei­sajā stūrī uzdrukāts:

«Ksaverijs Borisovičs Iļčins, Neatkarīgā Teātra Mācību skatuves režisors.»

Iļčina vārdu redzēju pirmo reizi, nezināju, ka pastāv Mācību skatuve. Par Neatkarīgo Teātri biju dzirdējis, zi­nāju, ka tas ir viens no izcilākajiem teātriem, bet nekad nebiju tur savu kāju spēris.

Vēstule mani ārkārtīgi ieinteresēja, it īpaši tāpēc, ka es vispār toreiz nekādas vēstules nesaņēmu. Es, tā sacīt jāsaka, esmu neievērojams laikraksta «Kuģniecība» līdz­strādnieks. Tolaik dzīvoju sliktā, bet atsevišķā istabā sep­tītajā stāvā Sarkano vārtu rajonā pie Homutovas aklās ieliņas.

Un tā es gāju, elpodams atvilgušo gaisu un prātodams par to, ka negaiss var uznākt atkal, tāpat arī par to, kādā kārtā Ksaverijs Iļčins uzzinājis par manu eksistenci, kā viņš mani atradis un ko viņam no manis vajag. Bet, lai domātu cik ilgi domādams, pēdējo apstākli saprast nespēju un galu galā paliku pie domas, ka Iļčins grib mainīt ar mani istabu.

Protams, vajadzēja aizrakstīt Iļčinam, lai nāk pie manis, ja viņam ar mani darīšanas, bet jāteic, ka kau­nējos no savas istabas, tās iekārtas un dzīvokļa kaimi­ņiem. Vispār esmu savāds cilvēks un no ļaudīm drusku baidos. Iedomājieties — Iļčins ienāk un ierauga dīvānu, bet mēbeļdrāna pārplēsta, un ārā rēgojas atspere, spul­dzei virs galda abažūrs no avīzes, apkārt snaikstās kaķis, un no virtuves skan Annuškas lamas.

Iegāju pa kaltiem čuguna vārtiem un ieraudzīju bodīti, kur sirms cilvēks tirgojās ar krūšu nozīmītēm un aceņu ietvariem.

Pārlēcis pār duļķainu, izsīkstošu straumīti, atrados dzeltenas celtnes priekšā un nospriedu, ka šī ēka celta sen, sen, kad ne rhanis, ne Iļčina vēl pasaulē nebija.

Melna plāksnīte ar zelta burtiem vēstīja, ka šeit atrodas Mācību skatuve. Iegāju iekšā, un tūdaļ man aizšķērsoja ceļu maza auguma cilvēks ar bārdiņu, tērpies svārkos ar zaļām zīmotnēm.

— Pie kā jūs, pilsoni? — viņš aizdomīgi jautāja un iz­plēta rokas, it kā gribēdams ķert vistu.

— Man jāsatiek režisors Iļčins, — teicu, pūlēdamies, lai mana balss skanētu augstprātīgi.

Cilvēks manu acu priekšā pilnīgi- pārvērtās. Viņš no­laida rokas gar sāniem un liekuļoti pasmaidīja.

— Ksaverijs Borisovičs? Tūlītās. Esiet tik laipns — mētelīti. Vai kalošiņu nav?

Cilvēks paņēma manu mēteli tik saudzīgi, it kā tas būtu dārgs baznīcas tērps.

Kāpdams augšup pa čuguna kāpnēm, redzēju bareljefus ar ķiverotiem karavīriem profilā un bargiem šķēpiem zem tiem un senlaicīgas Holandes krāsnis ar režģiem, nospod­rinātiem līdz zeltainam mirdzumam.

Eka klusēja, nekur neviena nebija, tikai cilvēks ar zī­motnēm nāca aiz manis, un, atpakaļ pagriezies, redzēju,

kā viņš izrāda man klusas uzmanības, padevības, mīles­tības un prieka zīmes tālab, ka esmu ieradies un ka viņš, kaut gan iet aiz muguras, tomēr vada mani, ved mani turp, kur atrodas vientuļais, noslēpumainais Ksaverijs Borisovičs Iļčins.

Pēkšņi satumsa, holandietes zaudēja savu taukaino, bālgano spīdumu, tumsa uzkrita negaidot — aiz logiem atkal brāzmoja negaiss. Es pieklaudzināju pie durvīm, iegāju un puskrēslā beidzot ieraudzīju Ksaveriju Bori- soviču.

— Maksudovs, — teicu ar pašcieņu. Pēkšņi kaut kur tālu aiz Maskavas debesis pāršķēla zi­bens, uz mirkli ar fosforisku gaisinu apgaismodams Iļčinu.

— Tad tas esat jūs, godājamais Sergej Leontjevič! — Iļčins, viltīgi pasmaidījis, sacīja.

Un tad, apņēmis ap viduci, Iļčins novilka mani uz tāda paša dīvāna kā manā istabā — pat atspere no tā rēgojās ārā turpat, kur manējam, — tieši vidū.

Vispār līdz pat šai dienai nezinu, kas tā bija par istabu, kurā notika liktenīgā tikšanās. Kālab dīvāns? Kas tās par notīm, kas samestas kaktā uz grīdas? Kāpēc uz loga stā­vēja svari ar svaru kausiem? Kāpēc Iļčins gaidīja mani šinī istabā, nevis, teiksim, blakuszālē, kurā negaisa mij­krēslī neskaidri vīdēja klavieres?

Un cauri pērkona rūkoņai Ksaverijs Borisovičs drau­dīgi sacīja:

— Izlasīju jūsu romānu. Es nodrebēju. Lieta tāda …

Lieta tāda, ka, kalpodams «Kuģniecībā» par necilu korek­toru, es šo savu amatu ienīdu un pa naktīm — reizēm līdz rītausmai — savā mansardā rakstīju romānu.

Iecere radās reiz naktī, kad pamodos pēc bēdīga sapņa. Sapnī man rādījās dzimtā pilsēta, sniegs, ziema, Pilsoņu karš… Pa sapņiem man garām aizslīdēja mēms putenis, bet pēc tam uzradās vecas klavieres un līdzās tām cil­vēki, kuru vairs nav šai pasaulē. Sapnī mani pārsteidza mana vientulība, man kļuva sevis žēl. Un es pamodos