MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

Sirds man salēcās, kad jau aiz durvīm izdzirdu viņa klaigas:

— Māmiņ! Bet kas vēl? …

Vecenītes — viņa mātes balss skanēja dobji;

— Ūdensvada labotājs …

— Kas noticis? — es jautāju, novilkdams mēbeli.

Draugs atskatījās un nočukstēja:

— Nospēruši šodien revolveri… Draņķi tādi…

— Ai-ai-ai, — es sacīju.

Vecā māmuļa tekāja pa visu nelielo dzīvoklīti, rāpoja gaitenī pa grīdu, ielūkojās kaut kādos grozos.

— Māmiņ! Tas ir muļķīgi! Nerāpojiet pa grīdu!

— Vai šodien? — es priecīgi jautāju. (Viņš kļūdījās — revolveris pazuda vakar, bet viņam nez kāpēc likās, ka viņš to vakar naktī redzējis galda atvilktnē.)

— Kas tad pie jums bija?

— Ūdensvada labotājs! — mans draugs kliedza.

— Parfjoša! Kabinetā viņš negāja, — māmuļa bikli ru­nāja, — gāja tieši pie krāna ..,

— Ak, māmiņ! Ak, māmiņ!

— Vai vairāk neviens nav bijis? Bet kas bija vakar?

— Ari vakar neviena nebija! Tikai jūs iegriezāties — un vairāk neviens.

Un mans draugs pēkšņi ieurbās manī izvalbītām acīm.

— Apžēlojieties! — es teicu ar pašcieņu.

— Ak! Cik ātri jūs, inteliģenti, apvainojaties! — draugs iesaucās. — Es taču nedomāju, ka to esat nospēris jūs.

Un tūdaļ metās skatīties, pie kura krāna gājis ūdens­vada labotājs. Pie tam māmuļa tēloja ūdensvada labotāju un pat atdarināja viņa intonācijas.

— Rau; tā viņš ienāca, — vecenīte runāja, — sacīja «sveicināti» … pakāra cepuri un devās …

— Uz kurieni devās? …

Vecenīte, ūdensvada labotāju tēlodama, iegāja virtuvē, mans draugs steidzās viņai pakaļ, es izdarīju vienu mal­dinošu kustību, it kā sekotu viņiem, bet tūdaļ atgriezos kabinetā, ieliku brauniņu ne kreisajā, bet labajā galda at­vilktnē un devos uz virtuvi.

— Kur jūs viņu turat? — es kabinetā līdzjūtīgi jau­tāju.

Draugs atvēra kreiso atvilktni un parādīja tukšu vietu.

— Nesaprotu, — sacīju, plecus paraustīdams, — tiešām mīklains gadījums — jā, skaidrs, ka nozagts.

Mans draugs pavisam sadrūma.

— Un tomēr es domāju, ka nav nozagts, — pēc brītiņa piebildu, — ja neviena nav bijis, kas tad būtu varējis to nozagt?

Draugs uzlēca kājās un pārmeklēja priekšnamā veca šineļa kabatas. Tur nekā nebija.

— Acīmredzot nozagts, — es domīgi noteicu, — būs jāziņo milicijai.

Draugs kaut ko nostenēja.

— Vai jūs nevarējāt to iebāzt kaut kur kādā citā vietā?

— Es to vienmēr nolieku vienā un tai pašā vietā! — mans draugs nervozēdams iesaucās un kā pierādījumu at­vēra vidējo galda atvilktni. Tad kaut ko nomurmināja, atvēra kreiso atvilktni un pat iebāza tajā roku, pēc tam zem tās apakšējo, bet tad, jau lādēdamies, attaisīja labo.

— Tavu brīnumu! — viņš nosēcās, skatīdamies uz mani. — Tavu brīnumu .,. Māmiņ! Atradās!

Viņš šinī dienā bija neparasti laimīgs un uzaicināja mani palikt uz pusdienām.

Ticis galā ar revolvera jautājumu, kas gulēja uz manas sirdsapziņas, spēru soli, ko var nosaukt par riskantu, — pametu darbu «Kuģniecības vēstnesī».

Es pārcēlos citā pasaulē, apmeklēju Rūdolfi un sāku satikties ar rakstniekiem, no kuriem dažam labam bija jau ievērojama popularitāte. Bet tas viss tagad manā atmiņā kaut kā izbālis, neatstādams tajā neko, vienīgi garlan čību, visu to esmu aizmirsis. Un nevaru aizmirst tikai vienu; savu iepazīšanos ar Rūdolfi izdevēju — Makaru Rvacki.

Jāsaka, ka Rūdolfi piemita viss: gan prāts, gan piere­dze, gan pat zināma erudīcija, viņam trūka vienīgi — naudas. Bet tanī pašā laikā Rūdolfi azartiskā mīlestība uz savu darbu mudināja viņu, lai tas maksātu ko maksā­dams, izdot biezu žurnālu. Bez tā viņš, man liekas, būtu nomiris.

Sakarā ar to es reiz atrados kādā savādā ēkā vienā no Maskavas bulvāriem. Šeit mitinājās izdevējs Rvackis, kā man paskaidroja Rūdolfi. Mani pārsteidza tas, ka izkārtne pie ieejas ēkā vēstīja, ka šeit ir «Fotopiederumu birojs».

Vēl dīvaināk bija tas, ka nekādu fotogrāfa piederumu, izņemot dažus avīžu papīrā ietītus katūna un vadmalas gabalus, telpā nebija.

Tā ņudzēt ņudzēja no ļaudīm. Tie visi bija mēteļos, ce­purēs, dzīvi sarunājās savā starpā. Pa ausu galam iz- dzirdis divus vārdus — «stieple» un «kārbas», es bries­mīgi nobrīnījos, bet arī mani saņēma ar izbrīna pilniem skatieniem. Sacīju, ka esmu ieradies pie Rvacka darīšanās. Man tūlīt ļoti godbijīgi parādīja ceļu uz telpu aiz sa­plākšņa sienas, kur mans izbrīns sasniedza visaugstāko pakāpi.

Uz rakstāmgalda, aiz kura sēdēja Rvackis, atradās kār­bas ar ķilavām, sakrautas cita uz citas.

Bet pats Rvackis man nepatika vēl vairāk nekā ķilavas viņa izdevniecībā. Rvackis bija sauss, kalsnējs maza auguma cilvēks, manās acīs, kas bija pieradušas pie blū­zēm «Kuģniecībā», viņa apģērbs izskatījās ārkārtīgi sa­vāds. Viņam bija vizītsvārki, svītrainas bikses, netīra iecietināta apkaklīte, bet pie apkaklītes viņš valkāja zaļu kaklasaiti, un šajā kaklasaitē bija iesprausta adata ar ru­bīnu.

Rvackis mani pārsteidza, bet es Rvacki izbiedēju vai, pareizāk sakot, uztraucu, paskaidrodams, ka esmu iera­dies parakstīt ar viņu līgumu par mana romāna drukā­šanu viņa izdotajā žurnālā. Tomēr viņš ātri atģidās, pa­ņēma abus manis atnestos līguma .eksemplārus, izņēma pildspalvu, parakstīja tos, gandrīz neizlasījis, un pagrūda man abus eksemplārus kopā ar pildspalvu. Biju to jau pa­ņēmis, kad pēkšņi paskatījos uz kārbu, uz kuras etiķetes bija redzams tīkls, kam līdzās stāvēja zvejnieks uzrotītām biksēm, un uzraksts «Augstākā labuma Astrahaņaš ķila­vas», un manī uzzibsnīja kāda smeldzīga doma.

— Vai naudu man izmaksās tūlīt, ka rakstīts līgumā? — es jautāju.

Rvackis izplūda vienā vienīgā saldā, pieklājīgā smaidā.

Viņš noklepojās un sacīja:

— Tieši pēc divām nedējām, pašlaik ir maza aizķerša­nās …

Es noliku pildspalvu.

— Vai pēc nedējas, — Rvackis mudīgi piebilda, — kā­pēc jūs neparakstāt?

— Kad aizķeršanās nokārtosies, — es sacīju, — tad mēs pie viena parakstīsim līgumu.

Rvackis, šūpodams galvu, rūgti pasmaidīja.

— Vai jūs man neticat? — viņš jautāja.

— Apžēlojieties!

— Galu galā — trešdien! — Rvackis sacīja. — Ja jums vajag naudu.

— Diemžēl nevaru.,

— Galvenais ir parakstīt līgumu, — Rvackis prātīgi sacīja, — bet naudu varēs dabūt pat otrdien.

— Diemžēl nevaru. — Un es atbīdīju līgumu un aiz­taisīju pogu.

— Vienu mirklīti, ak, kāds jūs esat! — Rvackis iesau­cās. — Un vēl saka, ka rakstnieki esot nepraktiski ļaudis.

Un tad pēkšņi viņa bālajā sejā iegūla skumjas, viņš satraukti atskatījās — bija iedrāzies kāds jauns cilvēks un sniedza Rvackim baltā papīrā ietītu kartona biļeti. x «Tā ir biļete ar vietas karti,» es nodomāju, «viņš kaut kur brauc…»

Izdevēja vaigos iesitās sārtums, viņa acis iemirdzējās — kaut ko tādu es nebiju gaidījis.

Ar vienu vārdu sakot, Rvackis izsniedza man summu, kas bija minēta līgumā, bet par pārējo naudu izrakstīja vekseļus. Pirmo un pēdējo reizi mūžā turēju rokā man izsniegtus vekseļus. (Pēc vekseļu blankām kaut kur aiz­skrēja, pie kam es gaidīju, sēdēdams uz kaut kādām kas­tēm, kas izplatīja ļoti stipru zābaku ādas smaku.) Man varen glaimoja tas apstāklis, ka man ir vekseļi.