MIHAILS BULGAKOVS: Teātra romāns

Ar vārdu sakot, manā priekšā stāvēja Mefistofelis. Tad es pamanīju, ka viņš ir mētelī un spožās, dziļās galošās un padusē tur portfeli. «Pats par sevi saprotams,» nodo­māju, «citā izskatā viņš divdesmitajā gadsimtenī nevar Maskavā rādīties.»

— Rūdolfi, — ļaunais gars ierunājās tenorā, nevis basā.

Viņš, starp citu, varēja arī nestādīties priekšā. Es viņu pazinu. Istabā pie manis atradās viens no ievērojamākiem tā laika literārās pasaules pārstāvjiem, vienīgā privātā žurnāla «Dzimtene» izdevējs — redaktors Iļja Ivanovičs Rūdolfi.

Es piecēlos no grīdas.

— Vai nevarētu iedegt lampu? — Rūdolfi jautāja.

— Diemžēl nevaru to izdarīt, — es attraucu, — jo spuldzīte ir izdegusi, bet citas man nav.

Ļaunais gars, kurš bija pieņēmis redaktora izskatu, iz­taisīja vienu no saviem vienkāršajiem trikiem — tūlīt izņēma no portfeļa elektrisko spuldzīti.

— Vai jūs vienmēr nēsājat sev līdzi spuldzīti? — es brīnījos.

— Nē, — gars drūmi paskaidroja, — vienkārši sagadī­šanās— es nupat biju veikal?.

Kad istabā kļuva-gaišs un Rūdolfi novilka mēteli", es veikli novācu no galda zīmīti ar atzīšanos revolvera zā­dzībā, un gars izlikās, ka nav to manījis.

Apsēdāmies. Brītiņu klusējām.

— Jūs esat uzrakstījis romānu? — Rūdolfi beidzot bargi jautāja.

— Kā jūs to zināt?

— Ļikospastovs sacīja.

— Redziet, — es ierunājos (Ļikospastovs ir tas pats padzīvojušais literāts), — patiešām, es … bet… ar vārdu sakot, tas ir slikts romāns.

— Tā, — gars noteica un vērīgi paskatījās manī.

Pēkšņi izrādījās, ka viņam nekādas bārdas nav. Tā bi­jusi ēnu rotaļa.

— Parādiet! — Rudolfi-pavēloši sacīja.

— Nekādā ziņā, — es attraucu.

— Pa-rā-diet! — Rūdolfi noskaldīja pa zilbēm.

— Cenzūra nelaidīs cauri….

— Parādiet!

— Tas, redziet, ir rakstīts ar roku, bet man ir slikts rokraksts, «o» burts iznāk kā vienkāršs stabiņš, bet…

Un tad es pats nemaz nemanīju, kā manas rokas atvēra atvilktni, kur atradās sasodītais romāns.

— Ēs saprotu ikvienu rokrakstu tikpat labi kā druku, — Rūdolfi paskaidroja; — tas ir profesionāli… — Un burt­nīcas jau atradās viņam rokās.

Pagāja stunda. Es sēdēju pie plītiņas, sildīdams ūdeni, bet Rūdolfi lasīja romānu. Pa galvu man jaucās pulka domu. Vispirms domāju par Rūdolfi. Jāsaka, ka Rūdolfi bija lielisks redaktors un ietikt viņa žurnālā skaitījās gods un slava. Man vajadzēja priecāties par faktu, ka redaktors ieradies pie manis kaut vai Mefistofeļa izskatā. Bet, no otras puses, romāns varēja viņam nepatikt, un tas būtu apbēdinoši… Turklāt es jutu, ka pašnāvība, pārtraukta pašā interesantākajā vietā, tagad vairs nenotiks un tātad jau no rītdienas es atkal atradīšos nepatikšanu virpulī. Būtu vajadzējis piedāvāt tēju, bet man nebija sviesta. Vispār galvā bija putra, kurai bez tam vēl jaucās klāt velti nozagtais revolveris.

Rūdolfi pa to laiku rija lappusi pēc lappuses, un es velti pūlējos izdibināt, kādu iespaidu romāns uz viņu at­stāj. Rūdolfi seja nepauda pilnīgi neko.

Kad viņš pārtrauca lasīšanu, lai notīrītu aceņu stiklus, es pie jau izteiktajām muļķībām pievienoju vēl vienu:

— Bet ko par manu romānu saka Ļikospastovs?

— Viņš saka, ka šis romāns nekur nederot, — Rūdolfi vēsi atbildēja un pāršķīra lappusi. («Rau, kāds draņķis tas Ļikospastovs! Viņš vis neatbalsta draugu, bet…» — utt.)

Pulksten vienos naktī mēs dzērām tēju, bet divos Rū­dolfi izlasīja pēdējo lappusi.

Es uz dīvāna sarosījos.

— Tā, — Rūdolfi noteica.

Klusējām.

— Jūs atdarināt Tolstoju, — Rūdolfi sacīja.

Es sadusmojos.

— Kuru no Tolstojiem? — es jautāju. — Viņu ir bijis daudz… Vai slaveno rakstnieku Alekseju Konstantino- viču, vai Pjotru Andrejeviču, kurš ārzemēs notvēra princi Alekseju, vai numismātu Ivanu Ivanoviču, vai Ļevu Niko- lajeviču?

— Kur jūs mācījāties?

Te man "jāatklāj mazs noslēpums. Lieta tāda, ka esmu beidzis universitātē divas fakultātes un to slēpu.

— Esmu beidzis baznīcas skolu, — atbildēju ieklepo­damies.

— Rau, kā! — Rūdolfi izmeta, un smaids viegli pieskā­rās viņa lūpām.

Pēc tam viņš jautāja:

— Cik reižu nedēļā, jūs skujaties?

— Se-ptiņas reizes.

— Piedodiet par nekautrību, — Rūdolfi turpināja, — bet ķo jūs darāt, lai jums būtu tāds matu celiņš?

— Ieziežu galvu ar breolīnu. Bet atļaujiet vaicāt — kāpēc tas viss …

— Dieva dēļ, — Rūdolfi attrauca, — es tāpat vien, — un piemetināja: — Interēsanti. Cilvēks beidzis baznīcas skolu, skujas katru dienu un guļ uz grīdas līdzās petro­lejas plītiņai. Jums ir smags raksturs! — Pēc tam viņš krasi mainīja balsi un bargi ierunājās: — Jūsu romānu «Glavlit» nelaidīs cauri, un -neviens jūs nedrukās. To ne­pieņems ne «Blāzmā», ne «Rītausmā».

— Es to zinu, — stingri sacīju.

— Tomēr es no jums šo romānu ņemu, — Rūdolfi bargi sacīja (mana sirds salēcās), — un maksāšu jums (tad viņš nosauca briesmīgi niecīgu summu, aizmirsu, kāuu) par loksni. Rīt tas būs pārrakstīts uz mašīnas.

— Tajā ir četrsimt lappušu! — es aizsmacis iesaucos.

— Es to sadalīšu daļās, — Rūdolfi runāja dzelžainā balsī, — un birojā to divpadsmit mašīnrakstītājas rīt pret vakaru būs pārrakstījušas. ,

Tad es pārstāju dumpoties un nolēmu pakļauties Rū­dolfi.

— Pārrakstīšana UЈ jusu rēķina, — Rūdolfi turpināja, bet es tikai māju ar galvu kā lellīte, — turklāt vajadzēs izsvītrot trīs vārdus — pirmajā, septiņdesmit pirmajā un trīs simti otrajā lappusē.

Es ieskatījos burtnīcās un redzēju, ka pirmais vārds ir «Apokalipse», otrais — «ercenģeļi» un trešais — «sātans». Es tos padevīgi izsvītroju; tiesa, man gribējās teikt, ka tie ir naivi svītrojumi, bet es paskatījos uz Rūdolfi un ap­klusu.

— Pēc tam, — Rūdolfi turpināja, — jūs brauksiet man līdzi uz «Glavlit». Pie kam es jūs ļoti lūdzu neteikt tur neviena vārda.

Es tomēr apvainojos.

— Ja jūs domājat, ka es varētu pateikt kaut ko… — sāku ar pašcieņu ņurdēt, — tad es labāk palikšu mājās…

Rūdolfi nepievērsa nekādu uzmanību šim sacelšanās mēģinājumam un turpināja:

— Nē, jūs nevarat palikt mājās, jūs brauksiet man līdzi.

— Ko tad es tur darīšu?

— Jūs sēdēsiet uz krēsla, — Rūdolfi izrīkoja, — un uz visu, ko jums tur sacīs, atbildēsiet ar pieklājīgu smaidu… . — Bet…

— Bet runāšu es! — Rūdolfi nobeidza.

Pēc tam viņš palūdza tīru papīra lapu, ar zīmuli uzrak­stīja uz tās kaut ko, kas, cik atceros, saturēja vairākus punktus, pats to parakstīja, lika parakstīt arī man, pēc tam izvilka no kabatas divas čaukstošas naudaszīmes, ielika manas burtnīcas portfelī — un viņa vairs istabā nebija.

Negulēju visu nakti, staigāju pa istabu, pētīju naudas­zīmes pret gaismu, dzēru aukstu tēju un iztēlojos grāmat­nīcu letes. Grāmatnīcā nāca daudz cilvēku, prasīja žur­nāla numuru. Namos zem spuldzēm sēdēja cilvēki, lasīja žurnālu, daži skaļā balsī.

Mans dievs! Cik tas muļķīgi, cik tas muļķīgi! Bet es toreiz biju vēl samērā jauns — nevajag par mani smieties.

Nozagt nav grūti. Nolikt atpakaļ — rau, to vajag prast. Atbraucu pie sava drauga ar makstī ieliktu brauniņu ka­batā.