MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

Jā, acīmredzot šī sistēma manai lugai nederēja un lai­kam gan bija tai pat kaitīga. Strīds starp diviem lugas varoņiem ceturtajā ainā noveda pie frāzes;^

«Es tevi izaicināšu uz divkauju!»

Un ne vienu reizi vien es naktī pats sev draudēju no­raut roku par to, ka esmu uzrakstījis šo trīskārt nolādēto frāzi.

Līdzko .to izrunāja, 1 Ivans Vasiļjevičs ļoti atplauka un lika atnest rapier-us. Es nobālēju. Un ilgi skatījos, kā Vla- dičinskis un Blagosvetlovs sita asmeni pret asmeni, un trīcēju, iedomādamies, ka Vladičinskis izdurs Blagosvet- lovam aci.

Ivans Vasiļjevičs tikmēr stāstīja par to, kā Komarov- skis-Bionkūrs cīnījies zobeniem ar Maskavas pilsētas gal­vas dēlu.

Bet galvenais nebija šis nolādētais pilsētas galvas dēls, bet tas, ka Ivans Vasiļjevičs man aizvien uzstājīgāk ieteica divkaujas ainu ar zobeniem ierakstīt savā lugā.

Es pret to izturējos kā pret ļaunu joku, un kā gan man bija ap dūšu, kad viltīgais un nodevīgais Strižs sacīja, ka lūdzot, lai pēc nedēļas divkaujas aina būtu «uzmesta». Es sāku strīdēties pretī, bet Strižs stingri turējās pie sava. Līdz pilnīgam ārprātam mani noveda ieraksts viņa reži­sora grāmatiņā: «Seit būs divkauja.»

Arī ar Strižu attiecības sabojājās.

Skumjās un sašutumā es naktīs grozījos no viena sāna uz otru. Jutos aizvainots.

— Droši vien Ostrovskim divkaujas neierakstītu, — es rūcu, — neļautu Ludmilai Silvestrovnai klaigāt par lādēm!

Un dramaturgu grauza sīkas skaudības jūtas pret Os- trovski. Bet tas viss, tā sakot, attiecās uz atsevišķu gadī­jumu, uz manu lugu. Taču bija kaut kas svarīgāks. Izkāmēdams aiz mīlestības pret Neatkarīgo Teātri, pielipis tagad pie tā kā muša pie mušpapīra, es pa vakariem gāju uz izrādēm. Un tad beidzot manas aizdomas pārvērtās par ciešu pārliecību. Es sāku spriest vienkārši: ja Ivana Vasiļjeviča teorija ir pareiza un ar tās palīdzību aktieris var iegūt pārtapšanas spēju, tad, dabiski, ikvienā izrādē katram aktierim jārada skatītājā pilnīga ilūzija. Un jā­spēlē tā, lai skatītājs aizmirstu, ka viņa priekšā ir ska­tuve …

1936—1937

3 Ar prieku! [Franc.)

1 Viņš spēlē! (Franc.)

[1] 2ēl! (franc.)

u atvedīšu ([rauc.).