MIHAILS BULGAKOVS: Teātra romāns

— Orķestrim ir ierādīta vieta kabatā, — Andrejs Andre­jevičs sacīja, izlikdamies, ka atver papes vākus sakarā ar steidzamu lietu.

— Kabatā? Bet varbūt labāk sufliera būdiņā? Vai bu- taforu darbnīcā?

— Jūs teicāt, ka gremdētavā nevarot spēlēt.

— Gremdētavā? — Romanuss iespiedzās. — Un es at­kārtoju, ka nevar. Un tējas bufetē arī nevar, jūsu zinā­šanai.

— Jūsu zināšanai, cs arī pats zinu, ka tējas bufetē nevar, — Andrejs Andrejevičs sacīja, un viņam saraucās otra uzacs.

— Jūs zināt, — Romanuss atbildēja un, pārliecinājies, ka parterā Striža vēl nav, turpināja: — Jo jūs esat vecs darbinieks un mākslu saprotat, ko nevarētu sacīt par dažu labu no režisoriem …

— Vienalga — griezieties pie režisora. Viņš pārbaudīja akustiku…

— Lai pārbaudītu akustiku, vajag vismaz kādu aparātu, ar ko pārbaudīt, piemēram, ausis! Bet ja kādam bērnībā …

— Es atsakos turpināt sarunu tādā tonī, — Andrejs Andrejevičs sacīja un aizvēra papes vākus. '

— Kādā tonī?! Kādā tonī? — Romanuss brīnījās. — Es tikai griežos pie rakstnieka, kurš arī ir sašutis par to, kā pie mums kropļo muzikantus!

— Apžēlojieties… — es iesāku, redzēdams Andreja Andrejeviča izbrīna pilno skatienu.

— Nē, piedodiet! — Romanuss kliedza uz Andreju An- drejeviču. — Ja palīgs, kuram jāpazīst skatuve kā savi pieci pirksti…

— Lūdzu mani nemācīt, kā jāpazīst skatuve,—Andrejs Andrejevičs sacīja un norāva papes vākiem saitīti.

— Ko lai dara! Jāmāca! —.indīgi ņirgdams, Romanuss nosēcās.

— Es ierakstīšu protokolā to, ko jūs runājat! — Andrejs Andrejevičs teica.

— Un es būšu priecīgs, ja jūs ierakstīsiet!

— Lūdzu, lieciet mani mierā! Jūs dezorganizējat dar­biniekus mēģinājuma laikā!

— Lūdzu, pierakstiet arī šos vārdus! — Romanuss fal- setā spiedza.

— Lūdzu nekliegt!

— Arī es lūdzu nekliegt!

— Lūdzu nekliegt! — Andrejs Andrejevičs atsaucās, acis zibinādams, un pēkšņi trakās dusmās iebļāvās: — Augšējie! Ko jūs tur darāt?! — un metās pa kāpnītēm uz skatuvi.

Pa eju jau steidzās Strižs, bet aiz viņa parādījās aktieru tumšie silueti.

Skandāla sākumu ar Strižu es atceros.

Romanuss steidzās viņam pretim, satvēra zem rokas un ierunājās:

— Foma! Es zinu, ka tu cieni mūziku un tā nav tava vaina, bet es lūdzu un prasu, lai palīgs neuzdrošinātos ņirgāties par muzikantiem!

— Augšējie! — uz skatuves kliedza Andrejs Andreje- vičs. — Kur ir Bobiļevs?

— Bobiļevs ēd pusdienas, — no debesīm atskanēja dobja balss.

Aktieri lokā aplenca Romanusu un Strižu.

Bija karsts, bija maijs. Simtiem reižu šie cilvēki, kuru sejas pustumsā virs kupola likās tik noslēpumainas, bija grimējušies, iemiesojušies skatuves tēlos, uztraukušies, iz- smēļušies … Viņi pa sezonas laiku bija noguruši, nervo­zēja, gražojās, kaitināja cits citu. Romanuss sagādāja milzīgu un patīkamu izklaidēšanos.

Garais, zilacainais Skavronskis priecīgi berzēja rokas un čukstēja:

— Tā, tā, tā… Liec vaļā! īsts dievs! Tu viņam pasaki visu, Oskar!

Tam visam bija savas sekas.

— Lūdzu uz mani nekliegt! — Strižs pēkšņi ierēcās un uzblieza ar lugu pa galdu.

— Tu pats kliedz!! — Romanuss iespiedzās.

— Pareizi! īsts dievs! — Skavronskis uzjautrinājās, uz­mundrinādams gaņ Romanusu: — Pareizi, Oskar! Mums ribas dārgākas par šitām izrādēm! — gan Strižu: — Vai tad aktieri sliktāki par muzikantiem? Tu, Foma, ņem šo faktu vērā!

— Tagad derētu kvasiņš, — Jelagins žāvādamies sa­cīja,— nevis mēģinājums… Un kad šis ļembasts beigsies?

Ļembasts vēl kādu laiciņu turpinājās, no loka, kas bija sastājies ap lampu, skanēja saucieni un augšup cēlās dūmi.

Bet mani ķīviņš vairs neinteresēja. Slaucīdams nosvī­dušo pieri, stāvēju pie rampas, skatījos, kā maketu darb­nīcas māksliniece Aurora Gosjē iet pa skatuves apļa malu ar mērstienīti, likdama to pie grīdas. Gosjē seja bija mie­rīga, mazliet skumja, lūpas sakniebtas. Gosjē gaišie mati brīžam, kad viņa noliecās pie rampas malas, uzliesmoja gluži kā aizdedzināti, brīžam apdzisa un kļuva līdzīgi pelniem. Un es prātoju par to, ka visam, kas pašlaik no­tiek, kas tik mokoši ieilgst, — visam pienāks gals …

Pa to laiku ļembasts bija beidzies.

— Sāksim, bērniņi! Sāksim! — Strižs kliedza. — Mēs zaudējam laiku!

Patrikejevs, Vladičinskis, Skavronskis jau staigāja pa skatuvi starp butaforiem. Uz skatuves uzkāpa arī Roma- nuss. Viņa parādīšanās nepagāja bez sekām. Viņš piegāja pie Vladičinska un norūpējies jautāja, vai tam neliekoties, ka Patrikejevs lietojot pārāk daudz bufonādes paņēmienu un sasmīdināšot publiku tieši tajā brīdī, kad Vladičinskim ir visnozīmīgākā frāze: «Bet kur lai es, pēc jūsu domām, palieku? Esmu vientuļš un slims …»

Vladičinskis kļuva bāls kā nāve, un pēc brītiņa gan ak­tieri, gan strādnieki, gan butafori stāvēja rindā pie ram­pas, klausīdamies, kā lamājas senie ienaidnieki Vladi­činskis un Patrikejevs. Vladičinskis, atlētiski noaudzis cilvēks, bāls jau no dabas, bet tagad aiz niknuma vēl bā­lāks, savilka dūres un, cenzdamies, lai viņa spēcīgā balss skanētu biedinoši, uz Patrikejevu neskatīdamies, runāja:

— Es vispār šo jautājumu tā neatstāšu! Jau sen laiks saukt pie kārtības cirka klaunus, kas, štampus lietodami, apkauno teātra marku!

Komiķis Patrikejevs, kurš uz skatuves tēloja smieklīgus jaunus cilvēkus, bet dzīvē bija plecīgs, neparasti izveicīgs un izdarīgs, centās rādīt nicinošu un tanī pašā laikā draudīgu ģīmi, tālab viņa acis pauda skumjas, bet seja — fiziskas sāpes, un viņš aizsmakušā balsī atbildēja:

— Lūdzu, neaizmirsties! Esmu Neatkarīgā Teātra ak­tieris, nevis kino haltūrists kā jūs!

Romanuss stāvēja kulisēs, apmierināti acis zibinādams, ķildnieku balsis pārkliedza Striža balss, kurš no zāles bļāva:

— Tūlīt pārtrauciet! Andrej Andrejevič! Dodiet trauk­smes zvanus Strojevam! Kur viņš palicis? Jūs man no­raujat ražošanas plānu!

Andrejs Andrejevičs palīga postenī ierastām kustībām spieda pogas uz vadības pults, bet kaut kur tālu gan aiz kulisēm, gan bufetē, gan foajē satraukti un griezīgi šķin­dēja zvani.

Bet Strojevs, kurš bija aizķēries pirtspriekšā pie Toro- peckas, tikmēr, pa pakāpieniem lēkdams, steidzās uz ska­tītāju zāli. Uz skatuves viņš nokļuva ne caur zāli, bet no sāniem, caur izeju uz skatuvi, aiztika līdz postenim, bet no turienes līdz rampai, klusu šķindinādams piešus, kas bija uzmaukti uz parastajiem apaviem, un palika stāvam, veikli izlikdamies, it kā viņš šeit būtu ieradies jau sen.

— .Kur Strojevs? — Strižs ieaurojās. — Zvaniet viņam, zvaniet! Pavēlu izbeigt ķildas!

— Zvanu! — Andrejs Andrejevičs atbildēja. Pēkšņi viņš pagriezās un ieraudzīja Strojevu. — Es jūs saucu ar trauksmes zvanu! — Andrejs Andrejevičs bargi sacīja, un tūdaļ zvanīšana teātrī aprima.

— Mani? — Strojevs atsaucās. — Kāpēc mani ar trauk­smes zvanu? Esmu šeit jau desmit minūtes, ja ne ceturt­daļstundu … vismaz … Mama ,.. mia … — viņš, rīkli tīrīdams, atklepojās.

Andrejs Andrejevičs ievilka gaisu, bet neteica neko, tikai nozīmīgi paskatījās. Ievilkto gaisu viņš izlietoja, lai izkliegtu:

— Lūdzu nepiederošās personas atstāt skatuvi! Sākami

Viss norima, aizgāja butafori, aktieri izklīda pa savām