MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

— Arguņins… — dobji atplūda līdz manim cauri dūmu aizkaram.

— Nav nekādu teoriju! — galīgi pašpaļāvībā iestidzis, es klaigāju un griezu pat zobus, un pēkšņi, pavisam ne­gaidot, pamanīju, ka man uz pelēkajiem svārkiem ir liels eļļas traips ar pielipušu sīpola plēksnīti. Apjucis paskatī­jos apkārt. No nakts nebija ne vēsts. Bombardovs nodzēsa spuldzi, un priekšmeti iznira no mijkrēšļa visā savā krop- līgumā.

Nakts bija apēsta, nakts bija garām.

Cilvēka atmiņa ir izveidota brīnumaini. Lūk, liekas, tas viss noticis vēl nesen, bet restaurēt notikumus nepār­traukti un secīgi nekādi nav iespējams. Locekļi no ķēdes izkrituši! Kaut ko atceries, šis tas pēkšņi acu priekšā uz­zibsnī, bet pārējais sadrupis, izkaisījies, un atmiņā pali­kusi tikai smelkne un kaut kāds lietutiņš. Jā, starp citu, smelkne tā arī ir. Lietutiņš? Lietutiņš? Tātad mēnesis, kas sekoja skurbajai naktij, bija novembris. Nu, tad, pro­tams, lija lietus un reizēm sniga slapjš sniegs. Nu, jūs, jādomā, Maskavu pazīstat? Tātad aprakstīt to nav vaja­dzības. Novembrī tās ielās ir ārkārtīgi nepatīkami. Un iestādēs arī ir nepatīkami. Bet tā vēl būtu tikai pusbēda, slikti, ja mājās nav labi. Sakiet man — ar ko lai iztīra traipus no apģērba? Mēģināju gan šā, gan tā, gan ar vienu, gan ar otru līdzekli. Un, rau, apbrīnojama lieta: piemēram, samērcē benzīnā — un brīnišķīgs rezultāts — traips kūst, kūst un izzūd. Cilvēks laimīgs, jo nekas tā nemoka kā traips uz apģērba. Nekārtīgi, neglīti, bojā ner­vus. Pakar svārkus uz naglas, no rīta piecelies — traips agrākajā vietā un ož mazliet pēc benzīna. Tas pats pēc verdoša ūdens, tējas biezumiem, odekolona. Velna milti! Sāc dusmoties, nervozēt, bet viss veltīgi. Nē, acīmredzot tas, kuram uzkritis uz drēbēm traips, staigās ar to tikmēr, kamēr pats uzvalks nodils un tiks uz mūžīgiem laikiem aizmests. Tagad jau man vienalga, bet citiem vēlu, lai traipu būtu pēc iespējas mazāk.

Tātad tīrīju traipu un nevarēju iztīrīt, pēc tam, atceros, visu laiku trūka pušu kurpju šņores, klepoju un katru dienu gāju uz «Vēstnesi», cietu no mitruma un bezmiega, lasīju, kā pagadījās, un dievs vien zina ko. Tobrīd neviena cilvēka man līdzās nebija. Ļikospastovs nez kāpēc aiz­brauca uz Kaukāzu, manu paziņu, kuram nozagu revol­veri, pārcēla darbā uz Ļeņingradu, bet Bombardovs sa­slima ar nieru iekaisumu, un viņu ievietoja klīnikā. Retu­mis gāju viņu apraudzīt, bet viņš, protams, sarunās par teātri neielaidās. Viņš, zināms, saprata, ka šā vai tā, bet pēc gadījuma ar «Melno sniegu» šai tēmai nevajag pie­skarties, taču par nierēm var runāt, jo šeit tomēr var cerēt uz labu iznākumu. Tālab arī runājām par nierēm, pat Klī pa jokam atcerējāmies, bet īstas jautrības trūka.

Starp citu, katru reizi, kad redzēju Bombardovu, atce­rējos par teātri, bet atradu sevī pietiekami daudz gribas­spēka, lai viņam neko nejautātu. Es sev zvērēju par teātri vispār nedomāt, bet šim zvērestam, protams, nebija jēgas. Domām nevar pavēlēt. Bet var aizliegt par teātri jautāt. Un to es sev aizliedzu.

Bet teātris bija kā miris un nekādas dzīvības zīmes ne­izrādīja. Nekādas vēstis no tā'nenāca. Atkārtoju, no ļau­dīm biju .attālinājies. Gāju uz bukinistu veikaliņiem un ilgi sēdēju pustumsā tupus, rakņādamies pa putekļainiem žurnāliem, un, cik atceros, redzēju brīnišķīgu attēlu…

Triumfa arku …

Pa to laiku lietus bija rimies, un pavisam negaidot uz­nāca sals. Logu manā mansardā izrakstīja leduspuķes, un, sēdēdams pie loga, pūzdams dvašu uz divdesmitka- peiku gabala un nospiezdams to uz apledojušās virsmas, es sapratu, ka rakstīt lugas un tās neuzvest — nav iespē­jams.

Tikmēr no apakšējā stāva vakaros skanēja viens un tas pats valsis (kāds to mācījās), un šis valsis "turpināja uz­burt kastītē diezgan savādas un neparastas ainiņas. Tā, piemēram, man likās, ka lejā ir opija pīpētāju midzenis, un tapa pat kaut kas, ko es domās pārdroši nosaucu par «trešo cēlienu». Man rādījās zili dūmi, sieviete ar asi­metrisku seju, kāds ar dūmiem saindējies frakainis un cilvēks ar citrondzeltenu seju un šķībām acīm, kurš zagās tam klāt ar uztrītu somu dunci. Dunča dūriens, asins- straume. Murgi, kā redzat! Blēņas! Un uz kurieni lai nes lugu, kurā ir tāds trešais cēliens?

Un es izdomāto nemaz nepierakstīju. Protams, rodas jautājums — un vispirms tas rodas man pašam —, kāpēc cilvēks, kurš apracis sevi mansardā, kurš cietis lielu ne­veiksmi, kurš turklāt vēl ir melanholiķis (nu, to es skaidri zinu, nebaidieties), neizdara atkārtotu pašnāvības mēģi­nājumu.

Sacīšu atklāti: pirmais mēģinājums radīja pret šo var­mācības aktu kaut kādu pretīgumu. Proti, runājot par mani. Bet īstais iemesls, zināms, nav tas. Visam savs laiks. Labāk nerunāsim vairs par šo tēmu.

Kas attiecas uz ārpasauli, tad tomēr pavisam no tās nošķirties nav iespējams, un tā lika sevi manīt tāpēc, ka tajā laikā, kad saņēmu no Gavriila Stepanoviča gan piec­desmit, gan simt rubju, biju parakstījis trīs teātra žurnā­lus un «Maskavas vakara ziņas».

Un šo žurnālu numuri pienāca vairāk vai mazāk re­gulāri. Pārskatīdams nodaļu «Teātra jaunumi», es šur tur uzdūros vēstīm par saviem paziņām.

Tā piecpadsmitajā decembrī lasīju:

«Pazīstamais rakstnieks Izmails Aleksandrovičs Bonda- revskis drīzumā pabeigs lugu «Momnartras naži» par dzīvi emigrācijā. Domājams, ka autors lugu piedāvās Ve­cajam Teātrim.»

Septiņpadsmitajā atvēru avīzi un ieraudzīju sekojošu ziņu:

«Pazīstamais rakstnieks J. Agapjonovs enerģiski strādā pie komēdijas «Svainis» pēc Draudzīgās Kohortas Teātra pasūtījuma.»

Divdesmit otrajā bija nodrukāts:

«Dramaturgs KHnkers sarunā ar mūsu līdzstrādnieku pastāstīja par lugu, kuru viņš nolēmis piedāvāt Neatka­rīgajam Teātrim. Alberts Albertovičs sacīja, ka viņa luga sniegšot plaši izvērstu Pilsoņu kara panorāmu par cīņām pie Kasimovas. Lugas pagaidu nosaukums «Lēkme».»

Bet tālāk nobira tikpat kā krusa: gan divdesmit pir­majā, gan divdesmit ceturtajā, gan divdesmit sestajā. Avīze — un trešajā lappusē neskaidrs.attēls, kurā redzams jauns cilvēks-ar ārkārtīgi drūmu galvu, it kā viņš taisītos kādu badīt, un ^paziņojums, ka tas ir I. S. Proks. Drāma. Beidz trešo cēlienu.

Oņisims Zvenko. Anbakomovs. Četri un pieci cēlieni.

Otrajā janvārī es apvainojos.

Bija nodrukāts:

«Konsultants M. Paņins sasaucis Neatkarīgajā Teātrī dramaturgu grupas apspriedi. Tēma — mūsdienu lugas sacerēšana Neatkarīgajam Teātrim.»

Replikai bija virsraksts «Laiks, sen jau laiks!», un tajā bija izteikta nožēla un pārmetums Neatkarīgajam Te­ātrim par to, ka tas vienīgais no visiem teātriem vēl līdz šim laikam nav uzvedis nevienu aktuālu lugu, kas atspo­guļotu mūsu laikmetu. «Bet tanī pašā laikā,» rakstīja avīze, «tieši un galvenokārt Neatkarīgais Teātris būtu tas, kurš kā neviens cits spētu pienācīgi atklāt mūsdienu dra­maturga lugu, ja pie šā darba ķertos tādi meistari kā Ivans Vasiļjevičs un Aristarhs Platonovičs.»

Tālāk sekoja pamatoti pārmetumi arī dramaturgiem, kuri līdz šim nav pacentušies radīt darbu, kas būtu Ne­atkarīgā Teātra cienīgs.

Man bija kļuvis par paradumu runāt pašam ar sevi.

— Apžēlojieties, — murmināju, aizvainoti lūpas uzme­tis, — kā tad neviens nav uzrakstījis lugu? Bet-tilts? Un ermoņikas? Un asinis nomīdītajā sniegā?