MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

— Runcis ir neirastēniķis — tam es piekrītu! — es kliedzu. — Bet viņam ir pareiza izjūta, un viņš lieliski saprot teātri. Viņš saklausīja mākslotību! Sajrotiet, pre­tīgu samākslotību. Viņš bija šokēts! Vispār — ko nozī­mēja visas šīs muļķības?

— Viss tika salaists dēlī, — Bombardovs paskaidroja.

— Ko jūs ar to domājat?

— Par dēli mēs saucam katru ķibeli, kas atgadās uz ' skatuves. Vienalga, vai aktieris sajauc tekstu, vai nelaikā aizvelk aizkaru, vai…

— Sapratu, sapratu …

— Sinī gadījumā dēlī salaida divas personas — gan - Augusta Avdejevna, gan Nastasja Ivanovna. Pirmā, sū­tīdama jūs pie Ivana Vasiļjeviča, NastasjU Ivanovnu ne­brīdināja, ka jūs būsiet. Bet otrā, Ludmilu Silvestrovnu ielaizdama, nepārbaudīja, vai pie Ivana Vasiļjeviča kāds nav. Kaut gan, protams, Augusta Avdejevna mazāk vai­nīga — Nastasja Ivanovna bija aizbraukusi uz veikalu pēc sēnēm …

— Saprotams, saprotams, — es sacīju, cenzdamies iz­spiest no sevis mefistofeliskus smieklus, — viss pilnīgi saprotams! Bet tik un tā jūsu Ludmila Silvestrovna nevar spēlēt.

— Apžēlojieties! Maskavieši apgalvo, ka viņa savā laikā esot spēlējusi lieliski…

— Jūsu maskavieši melo! — es iesaucos. — Viņa tēlo asaras un bēdas, bet acis viņai dzalkstī. Viņa lēkā un kliedz «atvasara!», bet acis viņai drudžainas. Viņa sme­jas, bet klausītājiem skrien drebuļi pa muguru, it kā vi­ņiem aiz krekla būtu aizliets narzāns!. Viņa nav aktrise!

— Tomēr! Viņa trīsdesmit gadus apgūst Ivana Vasiļje­viča slaveno teoriju par pārtapšanu …

— Es tādu teoriju nezinu! Manuprāt, teorija viņai nav līdzējusi!

— Jūs varbūt teiksiet, ka arī Ivans Vasiļjevičs nav aktieris?

— O nē! Nē! Līdzko viņš parādīja, kā Bahtins noduras, es ievaidējos: acis viņam kļuva kā mironim! Viņš nokrita uz dīvāna, un es redzēju cilvēku, kurš nodūries. Cik no šīs īsā< ainiņas var spriest — bet spriest var, tāpat kā lielu dziedātāju var pazīt pēc vienas frāzes, ko viņš no­dziedājis, — Ivans Vasiļjevičs uz skatuves ir izcila parā­dība. Es tikai nekādi nesaprotu, ko viņš runā par lugas saturu.

— Viņš runa visai gudri!

— Bet kinžals?!

— Ņemiet vērā, ka, līdzko jūs apsēdāties un atvērāt mapīti, viņš jau pārstāja klausīties. Jā, jā. Viņš domāja par to, kā sadalīt lomas, kā rīkoties, lai būtu nodarbināti pamatlicēji, kas jādara, lai viņi varētu spēlēt jūsu lugu, sev nekaitējot… Bet jūs lasāt par kaut kādiem šāvie­niem. Es mūsu teātrī strādāju desmit gadus, un man sa­cīja, ka mūsu teātrī vienīgo reizi šauts tūkstoš deviņi simti pirmajā gadā — un arī tad ļoti neveiksmīgi. Tajā lugā… ek, esmu aizmirsis… pazīstams autors… nu, nav. svarīgi… ar vārdu sakot, divi nervozi varoņi savā starpā lamājušies mantojuma dēļ, lamājušies, lamājušies, kamēr viens bliezis otram no revolvera — un tik un ta garām… Nu, kamēr gāja parastie mēģinājumi, palīgs atdarinājis šāvienu, sasizdams plaukstas, bet ģenerālmē­ģinājumā izšāvis kulisēs no paštaisītā. Nu, Nastasjai Iva- novnai kļuvis slikti — viņa ne reizi mūžā nebija dzirdē­jusi šāvienu —, bet Ludmilai Silvestrovnai uznākusi his­tērija. Kopš tā laika vairs netiek šauts. Lugā izdarījuši labojumu, varonis nešāvis, bet vicinājis lejkannu, klieg­dams: «Es tevi nositīšu, nelieti! — un spārdījies ar kā­jām, un no tā, pēc Ivana Vasiļjeviča domām, luga tikai ieguvusi. Autors uz teātri nāvīgi apvainojies un trīs gadus nerunājis ar direktoriem, bet Ivans Vasiļjevičs palicis nelokāms..,

Jo tālāk ritēja skurbā nakts, jo vairāk noplaka mani jūtu uzplūdi un es vairs Bombardovam skaļi neiebildu, bet uzdevu aizvien vairāk jautājumu. No sāļajiem sarka­najiem ikriem un laša dega mute, mēs dzesējām slāpes ar tēju. Istaba bija dūmu pilna, kā ar pienu pielieta; no atvērtā vēdlodziņa iekšā gāzās auksta gaisa strūkla, bet tā neatsvaidzēja, tikai saldēja.

— Jel sakiet man, sakiet, —- lūdzu dobjā, vārgā balsī, — kāpēc tādā gadījumā, ja luga viņiem neder, viņi ne­grib, ka es atdodu to citam teātrim? Kāpēc viņiem tā va­jadzīga? Kāpēc?

— Tad ta jauki! I<���ā — kāpēc? Tas nu gan mūsu teāt­rim ļoti patiktu, ka līdzās kāds uzvestu jaunu lugu, tur­klāt tādu, kura acīmredzot var gūt panākumus! Kāda velna pēc? Jūs taču ierakstījāt līgumā, ka lugu citam te­ātrim neatdosiet?

Pēkšņi man acu priekšā sāka lēkāt neskaitāmi ugunīgi zaļi uzraksti «autoram nav tiesību», kaut kāds vārdiņš «ja …» un viltīgas paragrāfu figūras, prātā iešāvās ar ādu iztapsētais kabinets, uzdvesmoja smaržas.

— Lai viņš nolādēts! — es iesēcos.

Kurš?!

— Lai viņš nolādēts! Gavriils Stepanovičs!

— Ērglis! — Bombardovs iesaucās, zibinādams iekai­sušās acis.

— Bet kāds lēnīgs un par dvēseli vien runā! …

— Maldi, murgi, nieki, novērošanas spēju trūkums! — Bombardovs klaigāja, viņa acis liesmoja, liesmoja papi­ross, dūmi nāca ārā pa nāsīm. — Ērglis, kondors. Viņš sēž uz klints, redz četrdesmit kilometru visapkārt. Un, kolīdz parādās punktiņš, kolīdz pakustas, viņš paceļas gaisā un pēkšņi kā akmens krīt lejup. Zēls brēciens, gār- dzieni… un, lūk, viņš jau pacēlies gaisā ar laupījumu nagos!

— Jūs esat dzejnieks, velns parāvis! — es sēcu.

— Bet jūs, — delikāti pasmaidījis, Bombardovs čuk­stēja, — Jauns cilvēks. Eh, Sergej Leontjevič, es paredzu, jums grūti klāsies …

Viņa vārdi man iedzēla. Domāju, ka nekādā ziņā ne­esmu auns cilvēks, bet tūdaļ atcerējos Ļikospastova vār­dus par vilka smaidu …

— Tātad, — es žāvādamies sacīju, — tātad mana luga netiks uzvesta? Tātad viss pagalam?

Bombardovs vērīgi manī paskatījās un sacīja ar gluži negaidītu siltumu balsī:

— Sagatavojieties izciest visu. Negribu jūs mānīt. Luga neies. Ja nu vienīgi brīnums …

Aiz loga ausa rudenīgs, draņķīgs, miglains rīts. Bet, par spīti tam, ka visapkārt mētājās pretīgas ēdiena atlie­kas un apakštasēs rēgojās vesels lēvenis papirosu galu, es visas šīs nejēdzības vidū vēlreiz — acīmredzot pēdējā viļņa pacelts — sāku runāt monologu par zelta zirgu.

Gribēju notēlot savam klausītājam, kā uz zirga zel­tainajiem krustiem laistās dzirksteles, kā skatuve izdveš vēsumu un savu aromātu, kā zālē skan smiekli… Bet tas nebija galvenais. Aizrautībā saspiedis apakštasi,'kaislīgi centos pārliecināt Bombardovu par to, ka es, līdzko ierau­dzīju zirgu, tūdaļ izpratu gan skatuvi, gan tās vissīkākos noslēpumus. Ka tātad jau sen, sen — varbūt bērnībā, bet varbūt vēl pirms dzimšanas — esmu jau sapņojis, esmu jau neskaidri ilgojies pēc tās. Un, lūk, esmu klāti

— Es esmu jaunais, — es kliedzu, — es esmu jaunais! Esmu neizbēgamais, esmu klāt!

Šai brīdī degošajās smadzenēs sagriezās kaut kādi ri- tenīši un izlēca Ludmila Silvestrovna, uzvijās gaisā, māja ar mežģīņu lakatiņu.

— Viņa nevar spēlēt! — es gārdzu dusmu uzplūdā.

— Bet apžēlojieties!… Nevar taču …

— Palūgšu nerunāt man pretim, — es bargi sacīju, — jūs esat pieradis, bet es, lūk, esmu jaunais, mans ska­tiens ir ass un svaigs! Es redzu viņai cauri…

— Tomēr!

— Un nekāda te… teorija neko nelīdzēs! Bet tam ma­zajam strupdegunim, kurš spēlē ierēdni, rokas ir baltas un balss sēcoša, taču teorija viņam nav vajadzīga, arī tam, kurš tēlo slepkavu ar melnajiem cimdiem,,« teorija nav vajadzīga!