MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

Pēc brītiņa es atbildēju:

— Tādā gadījumā lūdzu atdot to man.

Un tad es skaidri izlasīju Ivana Vasiļjeviča acīs dus­mas.

— Mums ir līgumiņš, — pēkšņi no kaut kurienes at­skanēja balss, un tai brīdī aiz ārsta muguras parādījās Gavriila Stepanoviča seja.

— Bet jūsu teātris taču negrib to uzvest, kālab tad jums to vajag?

Tad man pieliecās tuvāk seja ar ļoti kustīgām acīm aiz pensneja un spalgs tenoriņš vaicāja:

— Vai tiešām jūs to nesīsiet uz Šlipes teātri? Nu ko viņi jums tur iztaisīs? Nu labi, staigās pa skatuvi braši virsnieciņi. Kāda tam jēga?

— Sakarā ar esošajiem likumiem un norādījumiem šli­pes teātrim to nedrīkst atdot, mums ir līgumiņš! — Gav- riils Stepanovičs sacīja un panācās uz priekšu.

«Kas šeit notiek? Ko viņi grib?» es domāju un pirmo reizi mūžā sajutu briesmīgu elpas trūkumu.

— Piedodiet, — dobji iebildu, — es nesaprotu. Jūs to negribat uzvest, bet tai pašā laikā sakāt, ka citam teātrim atdot es to nedrīkstu. Ko lai iesāk?

Šiem vārdiem bija apbrīnojama iedarbība. Dāma ar sa­buļādām pārmija aizvainotu skatienu ar basu uz dīvāna. Bet visbriesmīgākā bija Ivana Vasiļjeviča seja. Smaids no tās pazuda, man tieši virsū skatījās saniknotas, ugu­nīgas acis.

— Mēs gribam jūs glābt no briesmīga ļaunuma! — Ivans Vasiļjevičs sacīja. — No visreālākajām briesmām, kas jums uzglūn tepat aiz stūra.

Atkal iestājās klusums-un kļuva tik mokošs, ka to iz­turēt vairs nebija iespējams.

Mazliet paurbinājis ar pirkstu krēsla pārvalku, piecēlos un paklanījos. Man ar paklanīšanos atbildēja visi, iz­ņemot Ivanu Vasiļjeviču, kurš raudzījās manī ar izbrīnu. Sāniski aizvirzījos līdz durvīm, paklupu, izgāju ārā, pa­klanījos Toropeckai, kura ar vienu aci skatījās «Izvestijā», bet ar otru manī, un Augustai Menažraki, kas šo svei­cienu uzņēma visai bargi, un izgāju ārā.

Teātris grima mijkrēslī. Tējas bufetē bija parādījušies balti plankumi — tur pirms izrādes klāja galdiņus.

Durvis uz skatītāju zāli bija atvērtas, es īsu brītiņu uz­kavējos un .pavēroju. Skatuve stāvēja vaļā līdz pat aiz­mugurējai ķieģeļu sienai. No augšas tika nolaista zaļa, efejām apvīta lapene, sānos pa milzīgiem atvērtiem vār­tiem strādnieki kā skudriņas nesa uz skatuves resnas, bal­tas kolonnas.

Pēc mirkļa manis teātrī vairs nebija.

Sakarā ar to, ka Bombardovam nebija tālruņa, es viņam tajā pašā vakarā nosūtīju telegrammu ar sekojošu saturu:

«Atnāciet uz bēru mielastu. Bez jums sajukšu prātā, nesaprotu.»

šo telegrammu man negribēja pieņemt un pieņēma tikai pēc tam, kad es piedraudēju sūdzēties par to «Kuģniecī­bas vēstnesī».

Nākamās dienas vakarā mēs ar Bombardovu sēdējām pie klāta galda. Meistara sieva, kuru esrnu minējis jau iepriekš, ienesa pankūkas.

Bombardovam patika mana doma sarīkot bēru mielastu, patika arī istaba, kas bija savesta pilnīgā kārtībā.

— Tagad esmu nomierinājies, — es sacīju pēc tam, kad mans viesis bija remdējis pirmo izsalkumu, — un vēlos tikai vienu — uzzināt, kas tas īsti bija. Mani vienkārši moka ziņkāre. Kaut ko tik dīvainu es vēl nekad neesmu piedzīvojis.

Atbildes vietā Bombardovs uzslavēja pankūkas, pār­laida acis istabai un teica:

— Jums vajadzētu apprecēties, Sergej LeontjeviČ. Ap­precēties ar kādu simpātisku, maigu sievieti vai jaunavu.

— Šo sarunu .Gogolis jau aprakstījis, — es atbildēju, — neatkārtosimies. Sakiet man — kas tas īsti bija?

Bombardovs paraustīja plecus.

— Nekā īpaša nebija, bija Ivana Vasijjeviča apspriede ar teātra dibinātājiem.

— Tā-a. Kas ir tā dāma ar sabuļādām?

— Margarita Petrovna Tauričeskaja, mūsu teātra ak­trise, ietilpst dibinātāju jeb pamatlicēju saimē. Ievēro­jama ar to, ka nelaiķis Ostrovskis tūkstoš astoņi simti astoņdesmitajā gadā, noskatījies, kā tēlo Margarita Pet­rovna — viņa debitējusi —, teicis: «Ļoti labi.»

Tālāk no sava sarunu biedra uzzināju, ka istabā bijuši vienīgi pamatlicēji, kuri sakarā ar manu lugu saaicināti uz loti steidzamu sēdi, un ka Dirkinam paziņojuši iepriek­šējā vakarā, un ka viņš ilgi sukājis zirgu un mazgājis- drošku ar karbolu.

Pavaicājis, kas stāstīja par lielkņazu Maksimilianu Pet- roviču un rīmu ģenerālgubernatoru, uzzināju, ka tas ir pats jaunākais no visiem pamatlicējiem.

Jāsaka, ka Bombardova atbildes izcēlās ar īpašu attu­rību un piesardzību. To ievērojis, mēģināju uzdot savus jautājumus tā, lai tomēr izdabūtu no sava viesa ne vien formālas un sausas atbildes, tādas kā «dzimis tādā un tādā gadā, vārds un tevvārds tāds un tāds», bet vismaz kaut kādu raksturojumu. Mani līdz sirds dziļumiem inte­resēja cilvēki, kuri todien bija pulcējušies direkcijas is­tabā. Biju iedomājies, ka viņu raksturojumam vajadzētu izskaidrot viņu izturēšanos šajā noslēpumainajā sēdē. _

— Vai šis Gornostajevs (tas, kurš stāstīja par ģenerāl­gubernatoru) ir labs aktieris? — jautāju, ieliedams Bom- bardovam vīnu.

— Aha, — Bombardovs atbildēja.

— Nē, ar «aha» ir par maz. Nu lūk, piemēram, par Margaritu Petrovnu zināms, ka Ostrovskis teicis «ļoti labi». Tomēr kaut kas konkrēts! Bet kāda jēga no tāda «aha»? Varbūt Gornostajevs ir ar kaut ko ievērojams?

Bombardovs slepus pameta uz mani piesardzīgu ska­tienu, kaut ko noņurdēja …

— Ko lai jums saka? Hm, hm … — Un, iztukšojis savu glāzi, teica. — Jā, vēl gluži nesen, visiem par pārstei­gumu, ar Gornostajevu notika brīnums …— Un tad sāka liet uz pankūkas sviestu un lēja tik ilgi, ka es iesaucos:

—- Dieva dēļ, nevilcinieties!

«Napareuli» — lielisks vīns, — Bombardovs tomēr iemeta starpā, pārbaudīdams manu pacietību, un turpi­nāja tāi — Tas notika pirms četriem gadiem. Agrā pava­sarī, un, atceros kā tagad, Gerasims Nikolajevičs toreiz bija īpaši jautrs un satraukts. Acīmredzot priecājās cil­vēks ne jau uz labu! Kala kaut kādus plānus, kaut kur traucās, bija kļuvis pat tāds kā jaunāks. Bet viņš, man jums jāsaka, kaislīgi mīl teātri. Atceros, toreiz visu laiku runāja: «Ak, esmu drusku atpalicis, agrāk es mēdzu sekot Rietumu teātra dzīvei, katru gadu mēdzu braukt uz ār­zemēm, nu, un, dabiski, biju lietas kursā par visu, kas notiek teātrī Vācijā un Francijā! Ko nu par Franciju, iedomājieties, lai izpētītu teātra sasniegumus, pabiju pat Amerikā!» — «Nu, tad iesniedziet lūgumu un brauciet,» viņam saka. Viņš tā liegi pasmaidīja. «Nekādā ziņā,» atbild, «tagad nav tādi laiki, lai lūgumus sniegtu! Vai tad es varētu pieļaut, ka manis dēļ valsts tērē dārgo va­lūtu? Lai labāk brauc kāds inženieris vai ekonomists!»

Stiprs, īsts cilvēks! Nu-u … (Bombardovs paskatījās caur vīnu uz spuldzi, vēlreiz paslavēja vīnu.) Nu-u, paiet mēnesis, sākas jau īsts pavasaris. Pēkšņi notiek nelaime. Kādu dienu Gerasims Nikolajevičs'ierodas kabinetā pie Augustas Avdejevnas. Klusē. Tā paskatās uz viņu, redz, ka viņš nav vairs cilvēka izskatā, bāls kā krīts, acis drū­mas. «Kas jums kaiš, Gerasim Nikolajevič?» — «Nekas,» atbild, «nepievērsiet uzmanību.» Piegājis pie loga, pa- bungojis ar pirkstiem pa stiklu, sācis svilpot kaut ko ļoti skumju un līdz šausmām pazīstamu. Ieklausījusies, izrā­dās — Šopēna sēru maršs. Nav izturējusi, sirds viņai cil­vēcīgi iesmelgusies, stājusi viņam virsū: «Ko tas nozīmē? Kas noticis?»

Pagriezies pret viņu, greizi pasmaidījis un teicis: «Zvē­riet, ka nevienam neteiksiet!» Viņa, saprotams, nekavē­joties zvērējusi. «Es nupat biju pie ārsta, un viņš atklāja, ka man ir plaušu sarkoma.» Pagriezies un izgājis.