MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

— Pastāv, kā redzat, un pastāv tīri labi. Viņi ir sada­lījuši sfēras. Ja, teiksim, Ivans Vasiļjevičs ieinteresējies par jūsu lugu, tad Aristarhs Platonovičs tai vairs pirkstu nepieliks — un otrādi. Tātad nav iemesla, kura dēj viņi varētu sadurties. Tā ir Joti gudra sistēma.

— Ak kungs! Un, kā par spīti, Aristarhs Platonovičs ir Indijā. Ja viņš būtu šeit, es grieztos pie viņa…

— Hm, — Bombardovs novilka un paskatījās pa logu.

— Nav taču iespējams sadarboties ar cilvēku, kurš ne­vienu neklausa!

— Ne, viņš klausa. Viņš klausa trīs personas: Gavriilu Stepanoviču, krustmāmiņu Nastasju Ivanovnu un Augustu Avdejevnu. Lūk, uz zemeslodes ir trīs personas; kuras var ietekmēt Ivanu Vasijjeviču. Ja kāds cits, izņemot minētās personas, iedomāsies Ivanu Vasijjeviču iespaidot, tad pa­nāks tikai to, ka Ivans Vasijjevičs rīkosies pretēji,

— Bet kāpēc?!

— Viņš nevienam neuzticas.

— Bet tas taču ir briesmīgi!

— Katram ievērojamam cilvēkam ir savi untumi, — Bombardovs izlīdzinoši noteica.

— Labi. Es saprotu un uzskatu stāvokli par bezcerīgu. Ja manu lugu var rādīt uz skatuves tikai tā izkropļotu, ka tai zūd katra jēga, tad nemaz nevajag to uzvest! Ne­gribu, ka publika, redzēdama, kā divdesmitā gadsimta cilvēks, kuram rokās revolveris, noduras ar kinžalu, rādītu uz mani ar pirkstu!

— Neviens nerādītu, jo nekāda kinžala nebūtu. Jūsu varonis nošautos kā katrs normāls cilvēks.

Es pierimu.

— Ja jūs būtu uzvedies mierīgi, — Bombardovs turpi­nāja, — uzklausījis padomus, piekritis gan kinžaliem, gan Antoņinai, tad nebūtu ne viena, ne otra. Visam ir savi piegājieni un paņēmieni.

— Kas tie par paņēmieniem?

— Tos zina Miša Paņins, — Bombardovs atbildēja aiz- kapa balsī.

— Tātad tagad viss pagalam? — es noskumis jautāju.

— Pagrūti, pagrūti, — Bombardovs skumji atbildēja.

Pagāja vēl nedēja, no teātra nebija nekādu ziņu. Mana

brūce pamazām aizvilkās, un vienīgais nepanesamais grūtums bija gājieni uz «Kuģniecības vēstnesi» un nepie­ciešamība sacerēt aprakstus.

Bet pēkšņi… 0, šis nolādētais vārds! Aiziedams uz mūžu, aiznesu sev līdzi nepārvaramas, mazdūšīgas bailes no šā vārda. Es baidos no tā tāpat kā no vārda «pārstei­gums», kā no vārdiem «jūs sauc pie tālruņa», «jums .te­legramma» vai «jūs lūdz kabinetā». Es pārāk labi zinu, kas šiem vārdiem seko.

Tātad pēkšņi un pavisam negaidot manās durvīs parā­dījās Demjans Kuzmičs, paklanījās un pasniedza man aicinājumu nākamajā dienā pulksten četros ierasties te­ātrī.

Nākamajā dienā lietus nelija. Nākamajā dienā bija stingrs rudens sals. Gāju uz teātri nervozēdams, papēžus pret asfaltu klaudzinādams.

Pirmais, kas man dūrās acīs, bija važoņa zirgs, noba­rots kā degunradzis, un sausnējs večukiņš uz bukas. Un nez kāpēc es tūlīt sapratu, ka tas ir Dirkins. Tāpēc es uztraucos vēl vairāk. Pašā teātrī mani pārsteidza zināms

satraukums, kas izpaudās it visā. Kantorī pie Fijas ne­viena nebija, visi viņa apmeklētāji, proti, pareizāk sakot, paši stūrgalvīgākie no tiem, dirnēja pagalmā, bozdamies aiz aukstuma un retumis ielūkodamies pa logu. Daži pat dauzīja pie rūts, bet veltīgi. Es pieklauvēju pie durvīm, tās atvērās, spraugā pazibēja Bakvaļina acs, es izdzirdu Fiļas balsi:

— Nekavējoties ielaist!

Un mani ielaida. Tie, kuri dirnēja ārpusē, mēģināja tikt iekšā līdz ar mani, bet durvis aizcirtās. Mani, pa kāp­nēm noripojušu, piecēla Bakvaļins, un es nokļuvu kantorī. Fiļa nesēdēja savā vietā, bet atradās priekšējā istabā. Fijam bija jauna kaklasaite, kā šodien atceros — ar pun­kti ņiem; Fiļa bija neparasti gludi noskuvies.

Viņš sveicināja mani tā īpaši svinīgi, bet ar mazliet skumju pieskaņu. Teātrī kaut kas notika, un es jutu, kā varbūt jūt vērsis, kuru ved uz kaušanu, ka notika kaut kas svarīgs, kur es, iedomājieties vien, spēlēju galveno lomu.

To varēja manīt pat pēc Fiļas īsās frāzes, ko viņš klu­sām, bet pavēloši adresēja Bakvaļinam:

— Saņemiet mēteli!

Mani pārsteidza kurjeri un vietu ierādītāji. Neviens no viņiem mierīgi nesēdēja, bet visi satraukti rosījās, kas nepiederošam cilvēkam bija pavisam neizprotami. Tā Demjans Kuzmičs rikšiem paskrēja man garām, atstādams mani iepakaļ, un klusām uzkāpa beletāžā. Līdzko viņš bija pazudis no acīm, tā no beletāžas izdrāzās Kuskovš un skrēja lejā, arī rikšiem, un arī pazuda. Pa krēslaino apakšējo foajē aiztipināja Kļukvins un nez kāpēc aizvilka aizkariņu vienam no logiem, bet pārējos atstāja neaiz- vilktus un izgaisa bez pēdām.

Bakvaļins nesās garām pa troksni slāpējošo zaldātu vadmalu un pazuda tējas bufetē, bet no tējas bufetes iz­metās Pakins un paslēpās skatītāju zālē.

— Lūdzu augšā, nāciet man līdzi, — Fiļa sacīja, mani godbijīgi pavadīdams.

Mēs kāpām augšā. Klusi garām aizzibēja vēl kāds un devās uz balkonu. Man sāka likties, ka apkārt skraida mirušo ēnas.

Kad mēs bez trokšņa nonācām pie pirtspriekšas durvīm, ieraudzīju Demjanu Kuzmiču, kurš stāvēja pie tām. Kāda figūriņa žaketē devās uz durvju pusi, bet Demjans Kuz­mičs klusām iespiedzās un krusteniski iepletās durvīs,

figūriņa parāvās sāņus un izgaisa kaut kur pustumsā uz kāpnēm.

— Ielaist! — Fiļa nočukstēja un pazuda.

Detnjans Kuzmičs uzgūlās uz durvīm, tās mani ielaida un … vēl vienas durvis, es atrados pirtspriekšā, kur pus­tumsas nebija. Pie Toropeckas uz rakstāmpults dega lampa. Toropecka nerakstīja, bet sēdēja, skatīdamās avīzē. Man viņa pamāja ar galvu.

Bet pie durvīm, kas veda uz direkcijas kabinetu, stāvēja Menažraki zaļā džemperī, briljanta krustiņu kaklā un lielu spožu atslēgu saišķi pie lakotās ādas jostas.

Viņa sacīja «šeit», un es nokļuvu spilgti apgaismotā istabā.

Pirmais, kas dūrās acīs, — dārgas, ar zeltu rotātas Ka- rēlijas bērza mēbeles, tāds pats milzīgs rakstāmgalds un melns Ostrovskis kaktā. Pie griestiem dega lustra, pie sie­nām spīdēja veclaicīgas lampas. Pēkšņi man likās, ka no portretu galerijas rāmjiem izkāpuši portreti un nāk man virsū. Es pazinu Ivanu Vasiļjeviču, kas sēdēja uz dīvāna aiz apaļa galdiņa, uz kura stāvēja trauciņš ar ievārījumu. Pazinu Kņaževiču, pēc portretiem pazinu vēl dažas personas, starp tām neparasti iznesīgu dāmu sārfā blūzē, brūnā, ar pogām kā zvaigznēm nosētā žaketē, virs kuras bija uzmestas sabuļādas. Uz dāmas sirmajiem ma­tiem pārgalvīgi turējās maza cepurīte; viņas acis zem melnajām uzacīm mirdzēja un mirdzēja pirksti, uz kuriem bija smagi briljanta gredzeni.

Bet istabā bija arī tādas personas, kas galerijā neie­tilpa. Pie dīvāna atzveltnes stāvēja tas pats ārsts, kurš lēkmes laikā glāba Miločku Prjahinu, un arī tagad turēja rokā glāzīti, bet pie durvīm ar to pašu nelaimes izteiksmi sejā stāvēja bufetnieks.

Sānos atradās liels, apaļš galds, apklāts ar neredzēti baltu galdautu. Ugunis laistījās kristālā un porcelānā, ugunis drūmi atspīdēja narzāna pudelēs, pazibēja kaut kas sarkans, liekas, laša ikri. Kad ienācu, paprāvā sabied­rība, atzvēlusies krēslos, sakustējās un atbildēja uz manu paklatiīšanos.

— Ā! Leo!… — Ivans Vasiļjevičs jau iesāka.

— Sergej Leontjevič, — Ķņaževičs mudīgi iestarpināja.

— Jā … Sergej Leontjevič, laipni lūdzam! Piesēdieties, padevīgi lūdzu! — Un Ivans Vasiļjevičs man cieši pa­spieda roku. — Vai' nevēlaties kaut ko uzkost? Varbūt