MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

— Atjēdzieties, Ludmila Silvestrovna! — Ivans Vasiļ­jevičs izmisīgi sauca, un tad durvīs parādījās večiņa, kura iebļāvās:

— Miločka! Atpakaļ! Svešinieks!…

Te nu Ludmila Silvestrovna atvēra acis un ieraudzīja manu pelēko uzvalku pelēkajā atzveltnes krēslā. Viņa iz­valbītām acīm blenza manī, un asaras, kā rnan likās, acu­mirklī nožuva. Viņa pielēca kājās, nočukstēja: — Ak kungs.., — un metās ārā. Tūdaļ pazuda arī večiņa — un durvis aizvērās.

Mēs ar Ivanu Vasiļjeviču brītiņu klusējām. Pēc garas pauzes viņš pabungoja ar pirkstiem pa galdu.

— Nu, kā jums patika? — viņš jautāja un skumīgi pie­bilda: — Aizkars pagalam.

Vēl brītiņu klusējām.

— Jūs, protams, šī scēna pārsteidz? — Ivans Vasiļ- jevičs apjautājās un nosēcās.

Arī es nosēcos un sarosījos krēslā, nekādi nezinādams, ko atbildēt, — scēna mani nemaz nebija pārsteigusi. Ļoti labi sapratu, ka tā ir tās scēnas turpinājums, kas norisi­nājās pirtspriekšā, un ka Prjahina izpildīja savu solījumu mesties pie kājām Ivanam Vasiļjevičam.

— Mēs mēģinājām, — Ivans Vasiļjevičs pēkšņi pazi­ņoja, — bet jūs droši vien domājāt, ka tas ir īsts skan­dāls! Vai ne? Ko?

— Apbrīnojami, — es- sacīju, acis slēpdams.

— Mums reizēm patīk tādā kārtā pēkšņi atsvaidzināt atmiņā kādu scēnu … hm … hm … etīdes ir ļoti svarīgas. Bet, kas zīmējas uz Pelikānu, neticiet. Pelikāns ir pats drosmīgākais un derīgākais cilvēks!…

Ivans Vasiļjevičs skumīgi paskatījās uz aizkaru un sa­cīja:

— Nu, turpināsim!

Turpināt mēs nevarējām, jo ienāca tā pati večiņa, kas bija pavērusi durvis.

— Mana krustmāmiņa — Nastasja Ivanovna, — Ivans Vasiļjevičs sacīja. Es paklanījos. Patīkamā večiņa uz mani maigi paskatījās, apsēdās un jautāja:

— Kā jums ar veselību?

— Padevīgi pateicos, — es palocīdamies atbildēju, — esmu pilnīgi vesels.

Brītiņu klusējām, pie kam krustmāmiņa un Ivans Va­siļjevičs paskatījās uz aizkaru un apmainījās rūgtiem ska­tieniem.

— Kāpēc jums labpaticis ierasties pie Ivana Vasiļje- viča?

— Leontijs Sergejevičs, — Ivans Vasiļjevičs atsaucās, •— atnesa man lugu.

— Kādu lugu? — večiņa jautāja, ar sērīgām acīm manī skatīdamās.

— Leontijs Sergejevičs pats uzrakstījis lugu!

— Bet kāpēc? — Nastasja Ivanovna bažīgi jautāja.

— Kā — kāpēc? … Hm… hm…

— Vai tad arī lugu vairs nav? — Nastasja Ivanovna maigi un reizē pārmetoši jautāja. — Ir taču tādas labas lugas. Un cik daudz! Sāksi spēlēt — divdesmit gados vi­sas neizspēlēsi. Kāpēc gan jums ar sacerēšanu nopūlēties?

Viņa bija tik pārliecināta, ka neattapu, ko sacīt. Bet Ivans Vasijjevičs pabungoja ar pirkstiem un teica:

— Leontijs Leontjevičs sacerējis mūsdienu lugu!

Te nu večiņa kjuva nemierīga.

— Mēs pret valdību nedumpojamies, — viņa sacīja.

— Kāpēc tad dumpoties? — es viņu atbalstīju.

— Bet vai «Izglītības augļi» jums nepatīk? — satraukti un bikli vaicāja Nastasja Ivanovna. — Tā taču tik laba luga. Arī Miločkai ir loma… — viņa nopūtās, piecēlās.

— Lūdzu, nododiet tētiņam sveicienu.

— Sergeja Sergejeviča tētiņš ir miris, — Ivans Vasiļ­jevičs paziņoja.

— Lai miers viņa pīšļiem, — večiņa pieklājīgi noteica,

— viņš laikam gan nezina, ka jūs rakstāt lugas? Ar ko viņš mira? ,

— Neesot izsaukuši īsto ārstu, — Ivans Vasiļjevičs pa­skaidroja. — Leontijs Pafnutjevičs man šo bēdīgo gadī­jumu pastāstīja.

— Bet kāds tad ir jūsu vārdiņš, es kaut ko nesa­protu, — Nastasja Ivanovna sacīja, — te Leontijs, te Ser­gejs! Vai tad arī vārdus jau atļauts mainīt? Pie mums viens mainīja uzvārdu. Tagad saproti nu, kas viņš tāds!

— Es esmu Sergejs Leontjevičs, — iebildu aizsmakušā balsī.

— Tūkstoškārt atvainojos, — Ivans Vasiļjevičs iesau­cās, — es sajaucu!

— Nu, netraucēšu, — večiņa izmeta.

— Runci vajag nopērt, — Ivans Vasiļjevičs teica, —tas nav runcis, bet bandīts. Mūs vispār apsēduši "bandīti, — viņš intīmi piemetināja, — nezinām vairs, ko darīt!

Līdz ar mijkrēšļa tuvošanos tuvojās ari katastrofa.

Es lasīju:

— «Bahtins (Petrovam). Nu, paliec sveiks! Tu man drīz sekosi…

P e t r o v s. Ko tu dari?!

Bahtins (iešauj sev deniņos, krit, tālumā dzirdamas ermo…).»

— To nu nevajadzēja! — Ivans Vasiļjevičs iesaucās.

— Kāpēc tā? Tas bez mazākās vilcināšanās jāizsvītro. Ap­žēlojieties! Kāpēc gan jāšauj?

— Bet viņam jābeidz dzīve pašnāvībā, — es noklepojies atbildēju.

— Un ļoti labi! Lai beidz un lai noduras ar kinžalu!

— Bet, redziet, darbība notiek Pilsoņu kara laikā… Kinžalus vairs nelietoja…

— Nē, lietoja, — Ivans Vasiļjevičs iebilda, — man stās­tīja tas… kā viņu… aizmirsu… ka tika lietoti… To šāvienu gan izsvītrojiet!…

Es klusēju, pie]audams bēdīgu k]ūdu, un lasīju tālāk:

— «(..'. moņikas un tālīni šāvieni. Uz tilta parādās cil­vēks ar šauteni rokā. Mēness…).»

— Ak dievs! — Ivans Vasiļjevičs iesaucās. — Šāvieni! Atkal šāvieni! Kas tā par sērgu! Zināt ko, Leo… zināt ko, šo ainu izsvītrojiet, tā ir lieka.

— Es domāju, .— sacīju, cenzdamies runāt pēc iespējas maigāk, — šī aina ir galvenā … Tur, redziet…

— Pilnīgas aplamības! — Ivans Vasiļjevičs atcirta.

— šī aina ne tikai nav galvenā, bet tā vispār nav vaja­dzīga. Priekš kam? Sitas jūsu, kā viņu ,..

— Bahtins.

— Jā… jā, viņš noduras tur tālumā, — Ivans Vasiļ­jevičs pamāja ar roku kaut kur ļoti tālu, — bet mājās atnāk kāds cits un saka mātei — Behtejevs nodūrās!

— Bet mātes nav, — iebildu, apjukumā skatīdamies uz glāzi ar vāciņu.

— Katrā ziņā vajag! Jūs to uzrakstiet! Tas nav grūti. Sākumā liekas, ka grūti — nebija mātes, un pēkšņi viņa ir —, bet tie ir maldi, tas ir ļoti viegli. Un, lūk, vecenīte mājas raud, bet tas, kurš atnesis ziņu… Nosauciet viņu par Ivanovu.

— Bet Bahtins ir galvenais varonis! Viņam uz tilta ir monologi… Es biju iecerējis…

— Bet Ivanovs norunās visus viņa monologus!… Jums ir labi monologi — tos vajag saglabāt. Ivanovs tā arī pateiks — lūk, Petja nodūrās un pirms nāves sacīja to un to, to un to, to un to… Būs ļoti spēcīga aina.

— Bet ko lai dara, Ivan Vasiļjevič, man taču uz tilta paredzēts masu skats… tur saduras masas…

— Lai tās saduras aiz kulisēm. Mums tas nekādā ga­dījumā nav jāredz. Cik šausmīgi, kad tās saduras uz ska­tuves! Jūsu laime, Sergej Leontjevič, — Ivans Vasiļjevičs sacīja, vienīgo reizi trāpīdams pareizi, — ka jūs nepazīstat tādu Mišu Paņinu!… (Es sastingu.) Tā, es jums teikšu, ir apbrīnojama persona! Mēs viņu turam nebaltai dienai, ja nu kaut kas notiek, tad mēs laidīsim viņu darbā… Lūk, viņš arī mums, tā sakot, izdarīja draudzīgu pakalpo­jumu — pagādāja ludziņu «Steņka Razins». Es braucu uz teātri, tuvojos, jau pa gabalu dzirdu — logi bija at­vērti — dārdoņa, svilpieni, kliedzieni,, lamas, un šauj no ieročiem! Zirgs gandrīz sāka trakot, domāju, ka teātrī dumpis! Šausmas! Izrādās, Strižs mēģina! Es saku Augus- tai Avdejevnai: jūs, saku, — kur jūs skatījāties? Jūs, jau­tāju, gribat, lai mani pašu nošauj? Ja nu- šis Strižs nosvilina teātri, man taču galvu neglaudīs, vai ne? Bet Augusta Avdejevna, pat šī neparasti drošsirdīgā sieviete, atbild: «Sodiet mani, Ivan Vasiļjevič, nevaru Strižam neko padarīt!» Sitas Strižs mums teātrī tikpat kā mēris. Ja jūs viņu ieraugāt — bēdziet pa gabalu, ko nagi nes. (Es sa­stingu.) Nu, protams, tas viss notiek ar kāda Aristarha Platonoviča svētību, nu, viņu jūs nepazīstat, paldies die­vam! Bet jūs — šāvieni! Zināt, kas par tādiem šāvieniem var būt? Nu-u, turpināsim.