MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

Tā mēs turpinājām, un, kad bija jau sācis tumst, es aizsmakušā balsī izdvesu: — Beigas.

Un drīz vien mani pārņēma izmisums un šausmas, man šķita, ka esmu uzcēlis mājiņu un, kolīdz pārceļos tajā uz dzīvi, tā iebrūk jumts.

— Ļoti labi, — Ivans Vasiļjevičs sacīja, kad biju bei­dzis lasīt, — tagad jums pie šā materiāla jāsāk strādāt.

Es gribēju iesaukties: «Kā?!»

Bet neiesaucos.

Un Ivans Vasiļjevičs, aizraudamies aizvien vairāk, sāka sīki klāstīt, kā pie šā materiāla jāstrādā. Māsa, kas dar­bojas lugā, jāpārvēršot par māti. Un, tā kā māsai bija līgavainis, bet piecdesmit piecus gadus vecajai mātei (Ivans Vasiļjevičs tūdaļ nokristīja viņu .par Antoņinu) līgavaiņa, protams, nevarēja būt, tad man nQ lugas izkrita vesela loma, jā, galvenais, tā, kas man ļoti patika. "Istabā iezagās krēsla. Ienāca feldšeriene, un Ivans Va- siļjevičs atkal ieņēma kaut kādus pilienus. Pēc tam grum­baina vecenīte atnesa galda lampiņu un iestājās vakars.

Galvā man radās īsts haoss. Deniņos dauzījās āmuriņi. No bada man iekšā kaut kas cēlās uz augšu un reizēm istaba acu priekšā salīgojās. Bet galvenais — aina uz tilta tika izlidināta, un līdz ar to izlidoja arī mans varonis.

Nē, laikam pats galvenais bija tas, ka acīmredzot no­tika kāds pārpratums. Iztēlē pēkšņi uzplaiksnīja afiša, uz kuras luga jau bija uzdrukāta, kabatā čaukstēja, kā man likās, pēdējais nenoēstais desmitnieks no tiem, ko biju sa­ņēmis par lugu, Foma Strižs it kā stāvēja aiz muguras un apgalvoja, ka lugu izlaidīšot pēc diviem mēnešiem, bet šeit bija pilnīgi skaidrs, ka vispār nekādas lugas nav un ka to vajag no sākuma līdz galam sacerēt no jauna. Trakā riņķa dejā man apkārt virpuļoja Miša Paņins, Jevlampija, Strižs, ainiņas no pirtspriekšas, taču lugas nebija.

Bet tālāk notika kaut kas pavisam negaidīts un, kā man likās, pat neiedomājams.

Nodemonstrējis (pie tam nodemonstrējis loti labi), kā noduras Bahtins, kuru Ivans Vasiļjevičs bija negrozāmi pārkristījis par Behtejevu, viņš pēkšņi nosēcās un iesāka tādu runu:

— Rau, kādu lugu jums vajadzētu sarakstīt… Vienā mirklī varētu nopelnīt kolosālu naudu. Dziļi psiholoģiska drāma … Aktrises liktenis. It kā kādā karaļvalstī dzīvo aktrise, un, lūk, viņu vajā ienaidnieku banda, izseko un dzen kapā… Bet viņa par saviem ienaidniekiem tikai aiz­lūdz …

«Un rīko skandālus,» es pēkšņi negaidītu dusmu uz­plūdā nodomāju.

— Vai aizlūdz dievu, Ivan Vasiļjevič?

šis jautājums Ivanu Vasiļjevičit padarīja domīgu. Viņš nosēcās un atbildēja:

— Dievu?… Hm… hm… Nē, nekādā ziņā. Par dievu jūs nerakstiet… Ne dievu, bet… mākslu, kam viņa ir līdz sirds dziļumiem uzticīga. Taču viņu vajā ļaundaru banda, un šo bandu kūda kāds burvis Cernomors. Rakstiet, ka viņš aizbraucis uz Āfriku un nodevis savu varu kādai dāmai Ikss. šausmīga sieviete. Sēž pie rakstāmpults un ir uz visu spējīga. Ja jūs ar viņu dzersiet tēju, skatieties uzmanīgi, citādi viņa jums ieliks tējā tadu cukuru.,.

«Ak kungs, to taču viņš par Toropecku!» es nodomāju.

— …ka jūs iedzersiet un kājas atstiepsiet. Viņa un vēl briesmīgais ļaundaris Strižs… tas ir, es… kāds reži­sors …

Sēdēju, truli blenzdams uz Ivanu Vasiļjeviču. Smaids no viņa sejas pamazām nozuda, un es pēkšņi redzēju, ka viņa acis nemaz nav laipnas.

— Jūs, kā redzams, esat stūrgalvīgs cilvēks, — viņš sa­cīja visai drūmi un kodīja lūpas.

— Nē, Ivan Vasiļjevič, man vienkārši sveša teātra pa­saule un…

— Nu tad iepazīstieties ar to! Tas ir ļoti viegli. Mums teātrī ir tāds personāžs, ka prieks skatīties… Vienā rā­vienā pusotra cēliena gatavi! Tādi tipi apkārt staigā, tā vien gaidi, ka vai nu zābakus ģērbtuvē nospers, vai somu dunci mugurā ietrieks.

— Tas ir šausmīgi, — es vārgā balsī sacīju un pie­skāros deniņiem.

— Es redzu, ka tas jūs neinteresē… Jūs esat nepiekā­pīgs cilvēks! Taču arī jūsu luga ir laba, — īvans Vasiļ- jevičs izmeta, pētīgi manī skatīdamies, — tagad tikai va­jag to uzrakstīt, un būs darīts …

Ļodzīgām kājām, ar troksni galvā izgāju ārā un nikni paskatījos uz melno Ostrovski. Es kaut ko murmināju, kāpdams lejup pa čīkstošajām koka kāpnēm, un luga, ko biju sācis ienīst, novilka man roku.

Pie izejas pagalmā'vējš aizpūta man cepuri, un es no­tvēru to peļķē. No atvasaras nebija ne vēsts. Lietus lija slīpām šaltīm, zem kājām šļakstēja, dārzā no kokiem krita slapjās lapas. Tecēja aiz kakla.

Čukstēdams kaut kādus bezjēdzīgus lāstus dzīvei un pats sev, soļoju, skatīdamies uz lukturiem, kas lietus aiz­plīvuroti blāvi spīgoja.

Kioskā kādas šķērsielas krustojumā vāri mirgoja ugun­tiņa. Uz letes mirka ar ķieģeļiem nostiprinātas avīzes, un es nez kāpēc nopirku žurnālu «Melpomenes seja», uz kura bija uzzīmēts vīrietis šaurā triko ar spalviņu pie cepures un nedabiskām, izgrimētām acīm. .

Mana istaba man šķita apbrīnojami pretīga. Nosviedu lietū uzblīdušo lugu uz grīdas, atsēdos pie galda un pie­spiedu roku pie deniņiem, lai pārietu sāpes. Ar otru roku kniebu mazus rupjmaizes gabaliņus un bāzu mutē.

Noņēmis roku no deniņiem, sāku šķirstīt samirkušo «Melpomenes seju». Bija redzama kāda jaunava krinolīnā, pazibēja virsraksts «Pievērsiet uzmanību», cits virs­raksts — «Mēra sajūtu zaudējušais tenors di gracia» un pēkšņi — mans uzvārds. Biju tik ļoti pārsteigts, ka man pārgāja pat galvassāpes. Lūk, uzvārds pazibēja vēl un vēl, bet pēc tam pazibēja arī Lope de Vega. Nebija šaubu — manā priekšā atradās feļetons «Svešās kama­nās», un šā feļetona varonis biju es. Esmu aizmirsis, kāda bija feļetona būtība. Neskaidri atceros tā sākumu:

«Parnasā bija garlaicīgi.

— Nez kāpēc nav neviena jaunā? — Zans Batists Mol- jērs sacīja žāvādamies.

— Jā, diezgan garlaicīgi, — Šekspīrs atsaucās…»

Atceros, tālāk atvērās durvis un ienācu es — melnma­tains jauns cilvēks ar ļoti biezu drāmu padusē.

Par mani smējās, un — par to nebija šaubu — smējās Jauni. Gan Šekspīrs, gan Lope de^Vega, gan dzēlīgais Moljērs, kurš man jautāja, vai es neesot uzrakstījis kaut ko līdzīgu «Tartifam», gan Cehovs, kuru es pēc grāmatām biju turējis par delikātu cilvēku, bet sparīgāk par visiem ņirgājās feļetona autors, ko sauca par Vilkžņaudzēju.

Tagad smieklīgi atcerēties, bet manam niknumam ne­bija robežu. Es staigāju pa istabu, juzdamies bez vainas apvainots, nepelnīti, ne no šā, ne no tā.

Mežonīgas ainas, kā nošaut Vilkžņaudzēju, iztēlē mijās ar neizpratnes pilnām pārdomām par to, kur gan ir mana vaina.

— Šī afiša! — es čukstēju. — Bet vai tad es to izdo­māju? Te tev nu bija! — es murmināju, un man rādījās, kā, asinīm noplūdis, Vilkžņaudzējs nogāžas manā priekšā uz grīdas.

Pēkšņi iesmaržojās pīpes tabakas dūmi, durvis noklau­dzēja — un istabā atradās Ļikospastovs slapjā mētelī.

— Vai lasīji? — viņš priecīgi jautāja. — Jā, brāl, ap­sveicu, uzvilkuši uz zoba. Nu, ko lai dara — gribi vizi­nāties, velc kamaniņas. Līdzko ieraudzīju, tā nācu pie te­vis, jāapciemo draugs, — un viņš pakāra uz naglas stīvo lietusmēteli.

— Kas ir šis Vilkžņaudzējs? — es dobji jautāju.

— Kam tev tas jāzina?

—- A, tu zini? …

— Tu taču esi ar viņu pazīstams.

— Nekādu Vilkžņaudzēju es nepazīstu!