MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

— Kā nu nepazīsti! Es taču tevi iepazīstināju… At­ceries — uz ielas.,. Tur vēl bija tā smieklīgā afiša.,, Sofokls…

Pēkšņi atcerējos domīgo resni, kurš skatījās uz maniem matiem … «Melnmatains!…»

— Ko es tam izdzimtenim esmu izdarījis? — es iekarsis jautāju.

Ļikospastovs pašūpoja galvu.

— Ek, brāl, nav labi, nav la-bi. Tevi, kā redzams, pil-, nīgi pārņēmusi lepnība. Ko tas nozīmē, vai tad neviens vairs nedrīkstēs par tevi ne vārda pateikt? Bez kritikas nenodzīvosi.

— Kas tā par kritiku?! Viņš ņirgājas… Kas viņš tāds ir?

— Viņš ir dramaturgs, — Ļikospastovs atbildēja, — piecas lugas uzrakstījis. Un lāga puisis, tu velti dus­mojies. Nu, protams, viņam ir drusku sāpīgi. Tas visus aizskar…

— Vai tad es sacerēju afišu? Vai es esmu vainīgs, ka viņiem repertuārā Sofokls un Lope de Vega… un…

— Tu tomēr neesi Sofokls, — ļauni pasmīnējis, sacīja Ļikospastovs, — es, brāl, rakstu divdesmit piecus ga­dus, — viņš turpināja, — tomēr par Sofoklu neesmu kļu­vis, — viņš nopūtās.

Es jutu, ka man nav ko Ļikospastovam atbildēt. Nav ko! Teikt tā: «Neesi kļuvis, tāpēc ka tu rakstīji slikti, bet es labi!» Vai tā var sacīt, es jums jautāju. Vai var?

Es klusēju, bet Ļikospastovs turpināja:

— Protams, sabiedrībā šī afiša radīja satraukumu. Mani jau daudzi ir izvaicājuši. Afiša taču aizvaino! Nu, es jau nenācu strīdēties, bet, uzzinājis par tavu otro ne­laimi, nācu mierināt, aprunāties kā ar draugu…

— Kas tā par nelaimi?!

— Ivanam Vasiļjevičam taču ludziņa neesot patikusi,— Ļikospastovs teica, un viņa acis iemirdzējās, — runā, ka tu šodien esot lasījis.

— No kurienes tas zināms?!

— Nav dūmu bez uguns, — nopūzdamies sacīja Ļiko­spastovs, kuram vispār patika lietot sakāmvārdus un pa­runas, — vai tu pazīsti Nastasju Ivannu Koldiba- jevu? — Un, manu atbildi nesagaidījis, turpināja: — Cie­nījama dāma, Ivana Vasiļjeviča krustmāmiņa. Viņu ciena visa Maskava,, savā laikā viņa tika pielūgta. Bija slavena aktrise! Bet mūsu mājā dzīvo šuvēja Anna Stupina. Viņa tikko bija pie Nastasjas Ivanovnas, nupat kā pārnāca. Nastasja Ivanna viņai stāstījusi. Sak, bijis šodien pie Ivana Vasiļjeviča viens jaunais, lasījis lugu, tāds melns kā vabole (es tūdaļ sapratu, ka tas esi tu). Sak, neesot Ivanam Vasiļjevičam paticis. Tā, lūk. Bet es jau tev to­reiz, kad tu lasīji, sacīju, atceries? Teicu, ka trešais cē­liens uzrakstīts pavirši, virspusēji, atvaino, es tev vēlu labu. Tomēr tu neņēmi to vērā! Nu, bet Ivans Vasiļjevičs — viņš, brāl, tādas lietas saprot, no viņa neizspruksi, vi­ņam tūdaļ skaidrs. Nu, bet, ja viņam nepatīk, ludziņu laikam gan neuzvedis. Tātad iznāk, ka paliksi ar afišu rokās. Citi smiesies: te tev nu bija Eiripīds! Turklāt Nas­tasja Ivanovna sakot — tu Ivanam Vasiļjevičam esot sa­runājis rupjības. Esot viņu uztraucis. Viņš tev sācis dot padomus, bet tu par atbildi, teikusi Nastasja Ivanovna, — ņer! Ņer! Tu man piedod, bet tas ir par daudz! Tu ķer par augstu! Nav jau (priekš Ivana Vasiļjeviča) tava luga tāda vērtība, lai ņerkstētu …

— Iesim uz restorānu, — es klusām sacīju, — man ne­gribas sēdēt mājās. Negribas.

— Saprotu! Ai, kā saprotu! — Ļikospastovs iesaucās. — Ar prieku. Tikai, rau … — Viņš nemierīgi parakājās kabatas portfelī.

— Man ir.

Apmēram pēc pusstundas sēdējām pie notraipīta gald­auta līdzās logam restorānā «Neapole». Patīkams blondīns rūpējās, lai uz galdiņa būtu kādas uzkodas, runāja maigā balsī, gurķus sauca par «gurķīšiem», ikrus par «ikriņiem, saprotams», un no viņa klātbūtnes kļuva tik silti un mā­jīgi, ka es aizmirsu necaurredzamo miglu uz ielas un man pat vairs nelikās, ka Ļikospastovs ir čūska.

Biedri, nekas nav sliktāks par mazdūšību un neticību sev. Šīs īpašības tad arī noveda mani pie tā, ka sāku do­māt, vai tiešām nevajadzētu māsu, līgavu, pārtaisīt par māti.

«Nudien, nevarētu būt,» pats pie sevis spriedu, «ka viņš tā runātu bez pamata. Viņš taču tādas lietas saprot!»

Un, paņēmis rokā spalvu, sāku uz lapas kaut ko rakstīt. Teikšu vaļsirdīgi: iznāca īsts murgojums. Galvenais "bija tas, ka es ienīdu nelūgto māti Antoņinu tik ļoti, ka sakodu zobus, līdzko viņa parādījās uz papīra. Nu, protams, tur nekas nevarēja iznākt. Savi varoņi jāmīl; ja tas nav iespē­jams, neiesaku nevienam ķerties pie spalvas — jums iz­nāks vislielākās nepatikšanas, to lieciet vērā.

— To lieciet vērā! — es nosēcos un, saplēsis papīru ga­balu gabalos, nosolījos uz teātri neiet. Tas bija mokoši grūti. Man tomēr gribējās zināt, ar ko viss beigsies. «Nē, lai viņi mani pasauc,» es domāju.

Tomēr pagāja viena diena, pagāja otra un trešā diena, pagāja nedēļa — nesauca. «Acīmredzot taisnība neģēlim Ļikospastovam,» es nodomāju, «viņi lugu neuzvedis. Te tev nu bija afiša un «Fenīzes tīkli»! Ak, kā man neveicas!»

Pasaulē labu ļaužu netrūkst, man jāteic, atdarinot Ļi- kospastovu. Pie manas istabas durvīm kāds pieklaudzi­nāja, un ienāca Bombardovs. Es par viņu tik ļoti noprie­cājos, ka man pat acis iekņudējās.

— Tas bija sagaidāms, — Bombardovs sacīja,, sēdēdams uz palodzes un dauzīdams ar kāju pa radiatoriem, — tā arī iznāca. Vai tad es jūs nebrīdināju?

• — Bet padomājiet, padomājiet jel, Pjotr Petrovič! — es iesaucos. — Kā lai nelasa šāvienu? Kā lai to nelasa?!

— Tad nu arī izlasījāt! Lūdzu, — Bombardovs skadri noteica. ,

— Es no sava varoņa nešķiršos, — es nikni attraucu.

— Jums arī nebūtu jāšķiras…

— Apžēlojieties!

Un es aizgūtnēm izstāstīju Boinbardovam visu: gan par māti, gan par Petju, kurš piesavinātos man dārgos varoņa monologus, gan par kinžalu, kas mani īpaši kaitināja.

— Kā jums patīk tādi plāni? — es iekaisis jautāju.

— Murgi, — Bombardovs atbildēja, nez kāpēc paskatī­damies atpakaļ.

— Tā ir!…

— Tāpēc arī nevajadzēja strīdēties, — Bombardovs klu­sām pamācīja, — bet atbildēt tā: es jums ļoti pateicos, Ivan Vasiļjevič, pa jūsu aizrādījumiem, katrā ziņā cen­tīšos ņemt tos vērā. Nedrīkst runāt pretim — vai jūs sa­protat vai nesaprotat? Sivcevā Vražekā pretim nerunā.

— Kā tad tā?! Neviens un nekad nerunā pretim?

— Neviens un nekad, — Bombardovs atbildēja, ik vārdu noskaldīdams, — nav runājis pretim, nerunā pretim un ne­runās pretim.

— Lai viņš sacītu ko sacīdams?

— Lai sacītu ko sacīdams.

— Bet ja viņš sacīs, ka manam varonim jābrauc uz Penzu? Vai arī, ka šai mātei Antoņinai jāpakaras? Vai arī, ka viņa dzied kontraltu? Vai ka šī krāsns ir melna? Kas man uz to jāatbild?

— Ka šī krāsns ir melna.

— Kāda tad tā izskatīsies uz skatuves?

— Balta ar melnu traipu.

— Kaut kas nenormāls, nedzirdēts!…

— Neko darīt, jādzīvo vien ir, — Bombardovs atbil­dēja.

— Apžēlojieties! Vai tiešām Aristarhs Platonovičs ne­var viņam neko pateikt?

— Aristarhs Platonovičs nevar viņam neko pateikt, jo Aristarhs Platonovičs nerunā ar Ivanu Vasijjeviču kopš tūkstoš astoņi simti astoņdesmit piektā gada.

— Kā tas var būt?

— Viņi sastrīdējās tūkstoš astoņi simti astoņdesmit piektajā gada un kopš tā laika nesatiekas, pat pa tālruni vierts ar otru nerunā.

— Man reibst galva! Kā tad teātris var pastāvēt? -