MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

jums labpatiktos paēst pusdienas vai pabrokastot? Lūdzu bez ceremonijām! Mēs pagaidīsim. Jermolajs Ivanovičs mums ir īsts* burvis, vajag viņam tikai pateikt un … Jer- molaj Ivanovič, vai mums būtu kaut kas pusdienām pie­mērots?

Atbildes vietā burvis Jermolajs Ivanovičs izturējās tā: pārgrieza baltas acis, pēc tam atgrieza tās atpakaļ un lū­dzoši paskatījās uz mani.

— Vai varbūt kādus dzērienus? — Ivans Vasiļjevičs turpināja mani cienāt. — Narzanu? Limonādi? Dzērveņu dzērienu? Jermolaj Ivanovič! — Ivans Vasiļjevičs bargi sacīja. — Vai mums ir pietiekami dzērveņu krājumi? Lū­dzu tam stingri sekot.

Par atbildi Jermolajs Ivanovičs kautri pasmaidīja un nokāra galvu.

— Jermolajs Ivanovičs taču … hm … hm … ir mags. Pašā visgrūtākajā laikā viņš ar storēm izglāba no bada visu teātra personālu! Citādi visi līdz pēdējam būtu ap- miruši. Aktieri viņu dievina!

Jermolajs Ivanovičs ar nule aprakstīto varoņdarbu ne­lepojās, bet, gluži otrādi, viņa sejā iegūla kāda drūma ēna.

Skaidrā, stingrā, skanīgā balsī paziņoju, ka esmu gan brokastis, gan pusdienas paēdis, un kategoriskā formā atteicos gan no narzāna, gan dzērvenēm.

— Tad varbūt kūku? Jermolajs Ivanovičs visā pasaulē pazīstams ar savām kūkām!… •

Bet es vēl skanīgākā tin stiprākā balsī (vēlāk Bombar- dovs pēc aculiecinieku izteicieniem attēloja mani, sacī­dams: «Kā stāsta, esot gan jums bijusi balss!» — «Kāda tad?» — «Aizsmakusi, ļauna, spiedzīga …») atteicos arī no kūkām.

— Starp citu, par kūkām, — pēkšņi samtainā basā ierunājās neparasti izmeklēti ģērbies un sasukājies blon- dīns, kurš sēdēja blakus Ivanam Vasiļjevičam, — atceros, mēs reiz sanācām pie Pručevina. Un, visiem par pārstei­gumu, ierodas lielkņazs Maksimilians Petrovičs … Mēs aiz smiekliem gar zemi… Jūs taču Pručevinu pazīstat, Ivan Vasiļjevič? Es jums pēc tam šo komisko gadījumu izstāstīšu.

— Pručevinu pazīstu, — Ivans Vasiļjevičs atbildēja, — visīstākais blēdis. Viņš savu miesīgo māsu līdz krek­lam izģērba … Nu-u.

Pēkšņi durvis ielaida vēl vienu cilvēku, kurš neietilpa galerijā, — proti, Mišu Paņinu. «Ak, viņš taču nošāva .. nodomāju, Mišas sejā skatīdamies.

— Ā! Godājamais Mihail Aleksejevič! — Ivans Vasiļ- jevics iesaucās, sniegdams ienācējam roku. — Laipni lūdzam! Apsēdieties krēslā. Atļaujiet jūs iepazīstināt, — Ivans Vasiļjevičs griezās pie manis, — šļs ir mūsu^ dār­gais Mihails Aleksejevičs, kurš pie mums veic vissvarī­gākās funkcijas. Bet tas …

— Sergejs Leontjevičs! — Kņaževičs jautri iestarpi­nāja.

— Taisni ta!

Neteikdami, ,ka esam jau pazīstami, un šo pazīšanos nenoliegdami, mēs ar Mišu vienkārši paspiedām viens otram roku.

— Nu-u, sāksim! — Ivans Vasiļjevičs paziņoja, un visas acis pavērsās pret mani, tā ka man iekšā viss sa­griezās. — Kurš vēlas izteikties? Ipolits Pavlovičs!

Tad neparasti iznesīgs un ļoti gaumīgi ģērbies cilvēks, kura cirtas bija melnas kā kraukļa spārns, iesprauda acī monokli un pievērsa savu skatienu man. Pēc tam ielēja sev narzānu, izdzēra glāzi, noslaucīja muti ar zīda ka- batdrānu, brītiņu pašaubījās, vai neiedzert vēl, izdzēra otru glāzi un ierunājās.

Viņam bija brīnišķīga, mīksta, trenēta balss, pārlieci­noša, tāda, kas aiziet līdz pašai sirdij.

— Jūsu romāns, Le.., Sergej Leontjevič? Vai tā? Jūsu romāns ir ļoti, ļoti labs'… Tas … ē… kā to lai saka, — te orators pašķielēja uz lielo galdu, kur stāvēja narzāna pudeles, un Jermolajs Ivanovičs tūlīt pietipināja pie viņa un pasniedza svaigu pudeli, — ir psiholoģiski dziļi tverts, varoņi notēloti neparasti patiesi… E … Kas zīmējas uz dabas aprakstiem, tad tajos jūs esat sasniedzis, es pat teiktu, gandrīz Turgeņeva līmeni! — Pēkšņi glāzē iešņā­cās narzāns, orators izdzēra trešo glāzi un ar vienu uz­acs kustību izmeta monokli no acs.

— Sie, — viņš turpināja, — dienvidu dabas apraksti… ē … zvaigžņotās Ukrainas naktis … tad vēl šalcošā Dņepra … ē … kā teicis Gogolis … ē … Brīnumaina ir Dņepra, kā jūs atceraties… un akāciju smarža… Tas viss jums ir izstrādāts meistarīgi…

Es atskatījos uz Mišu Paņinu — tas bija tramīgi ierā­vies krēslā, bet viņa acis bija velnišķīgas.

— īpaši… ē… atstāj iespaidu šis birztalas ap­raksts … papeļu sidrabainās lapas … vai atceraties?

— Man līdz šim brīdim acu priekšā nakts ainas uz Dņepras mūsu izbraukuma laikā! — dāma ar sabuļādām sacīja kontraltā. '

— Starp citu, par izbraukumu, — ierunājās bass līdzās Ivanam Vasiļjevičam un nosmējās, — toreiz ar ģenerāl­gubernatoru Dukasovu iznāca ļoti pikants gadījums. Vai jūs viņu atceraties, Ivan Vasiļjevič?

— Atceros. Visbriesmīgākais rīma! — Ivans Vasiļje- vičs atsaucās. — Bet turpiniet.

— Attiecībā uz jūsu romānu nevar teikt neko citu, iz­ņemot komplimentus… bet… ē… ē… jūs man pie­dodiet … skatuvei ir savi likumi!

Ivans Vasiļjevičs ēda ievārījumu, ar patiku klausīda­mies Ipolita Pavloviča runu.

— Jums savā lugā nav izdevies attēlot visu jūsu dien­vidu aromātu, šīs tveicīgās naktis. Lomas nav psiholoģiski izstrādātas, tas sevišķi sakāms par Bahtina lomu … — Pēkšņi orators nez kāpēc ļoti apvainojās, pat papukšķēja ar lūpām: P … p … un es … ē … nezinu, — orators piedauzīja ar monokļa maliņu pie mapītes, un es nojautu, ka tā ir mana luga, — to nav iespējams uzvest… piedo­diet, — viņš nobeidza, jau pagalam aizvainots, — piedo­diet!

Tai brīdī mūsu skatieni sastapās. Un runātājs manējā, kā man liekas, izlasīja dusmas un izbrīnu.

Lieta tāda, ka manā romānā nebija ne akāciju, ne sid­rabaino papeļu, ne šalcošās Dņepras, ne… ar vārdu sa­kot, nekā.tāda nebija.

«Viņš nav lasījis! Viņš manu romānu nav lasījis,» man galvā dunēja, «tomēr atļaujas par to runāt! Viņš kaut ko muld par Ukrainas naktīm… Kāpēc viņi mani atsau- kuši šurp?!»

— Kurš vēl vēlētos izteikties? — visiem skatienu pār­laidis, mundri jautāja Ivans Vasiļjevičs.

Iestājās saspringts klusums. Izteikties neviens nevēlē­jās. Vienīgi no kakta atskanēja balss:

— A-ha-ha …

Es pagriezu galvu un ieraudzīju kaktā tuklu, padzīvo­jušu cilvēku tumšā kreklā. Viņa seja man bija neskaidri iespiedusies atmiņā no portreta… Viņa acis skatījās

maigi, seja visnotaj pauda garlaicību, hronisku garlai­cību. Kad es paskatījos, viņš novērsa acis.

— Vai jūs vēlaties izteikties, Fjodor Vladimirovič? — Ivans Vasiļjevičs griezās pie viņa.

— Nē, — viņš atbildēja.

Klusēšana kļuva dīvaina.

— Bet varbūt jūs kaut ko vēlaties?* — Ivans Vasiļ­jevičs vērsās pie manis.

Balsī, kas nebija ne skanīga, ne mundra, ne skaidra — es pats tik daudz apjēdzu —, sacīju tā:

— Cik sapratu, mana luga neder, un es lūdzu atdot to man.

Šie vārdi nez kāpēc izsauca satraukumu. Krēsli sakus­tējās, kāds no aizmugures pieliecās pie manis un sacīja:

— Nē, nu kāpēc tad tā? Piedodiet!

Ivans Vasiļjevičs paskatījās uz ievārījumu, bet pēc tam ar izbrīnu uz apkārtējiem.

— Hm… hm … — un viņš sāka bungot ar pirkstiem, — mēs draudzīgi sakām, ka spēlēt jūsu lugu — tas būtu nodarītn jums briesmīgu ļaunumu! Visbriesmīgāko ļau­numu. īpaši, ja pie lugas ķersies Foma Strižs. Jūs pats būsiet nelaimīgs un mūs nolādēsiet…