MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

— Jā, tas tik ir numurs … — es klusi sacīju, un man kļuva slikti ap sirdi.

— Kāda runa! — Bombardovs apstiprināja. — Nu-u, Augusta Avdejevna nekavējoties, iepriekš nozvērinājusi noslēpumu neizpaust, pateica to Gavriilam Stepanovičam, tas Ipolitam Pavlovičam, tas sievai, sieva Jevlampijai Petrovnai; ar vārdu sakot, pēc divām stundām pat meis­taru palīgi šūšanas cehā zināja, ka Gerasima Nikolajeviča mākslinieciskā darbība beigusies un ka vainagu var pa­sūtīt kaut vai tūlīt. Jau pēc trim stundām aktieri tējas bufetē sprieda, kam atdos Gerasima Nikolajeviča lomas.

Augusta Avdejevna pa to laiku metas pie klausules un zvana Ivanam Vasiļjevičain. Tieši pēc trim dienām Augusta Avdejevna zvana Gerasimam Nikolajevičam un saka: «Tūlīt pie jums atbraukšu.» Un patiesi atbrauc. Ge- rasims Nikolajevičs guļ uz dīvāna ķīniešu rītasvārkos, pats bāls kā nāve, bet lepns un mierīgs.

Augusta Avdejevna ir izdarīga sieviete, viņa nomet tieši uz galda sarkano grāmatiņu un čeku — blāk"

Gerasims Nikolajevičs nodrebējis un teicis:

— Jūs, ļaunie cilvēki! Es taču to negribēju! Kāda jēga nomirt svešumā!

Augusta Avdejevna ir nelokāma sieviete un īsta sek­retāre! Mirēja vārdus viņa palaidusi gar ausīm un iesau­kusies:

— Fadej!

Bet Fadejs ir uzticīgs Gerasima Nikolajeviča kalpotājs, uz kuru var paļauties.

Un Fadejs tūlīt bijis klāt.

— Vilciens atiet pēc divām stundām. Pledu Gerasimam Nikolajevičam! Veļu. Čemodānu. Neseseru. Mašīna būs pēc četrdesmit minūtēm.

Nāves kandidāts tikai nopūties, atmetis ar roku.

Kaut kur — vai mi tas ir Šveicē uz robežas, vai arī nemaz nav Šveicē —, ar vārdu sakot, Alpos … — Bom- bardovs paberzēja pieri, — ar vārdu sakot, nav svarīgi. Trīstūkstoš metru virs jūras līmeņa atrodas visā pasaulē pazīstamā profesora Klī kalnu dziednīca. Uz turieni brauc tikai bezcerīgos gadījumos. Mēģināts nav zaudēts. Slik­tāk nebūs, bet — mēdz notikt arī brīnumi. Klī liek tādus bezcerīgos vaļējā verandā ar skatu uz sniegotām virsot­nēm, izdara viņiem kaut kādas sarkomatīna injekcijas, liek elpot skābekli, un dažos gadījumos Klī ir izdevies nāvi uz gadu attālināt.

Pēc piecdesmit minūtēm Gerasimu Nikolajeviču pēc viņa paša vēlēšanās aizveda gar teātri, un Demjans Kuz- mičs vēlāk stāstīja, ka redzējis, kā viņš paceļ roku un svētī teātri, bet tad mašīna devās uz Baltkrievijas— Baltijas staciju.

Pēkšņi uzkrita vasara un izplatījās baumas, ka Gera- sims Nikolajevičs miris. Nu, parunāja, izteica līdzjū­tību… Tomēr vasara paliek vasara… Aktieri jau bija ceļa jūtīs, viņiem sākās viesizrādes… Tā ka pārāk lielu sēru vispār nebija… Gaidīja, ka tūlīt, tūlīt atvedīs Ge- rasima Nikolajeviča mirstīgās atliekas… Aktieri pa to laiku izklīda, sezona beidzās. Bet man jums jāsaka, ka mūsu Pļisovs …

— Vai viņš nav tas simpātiskais ar ūsām? — es jau­tāju. — Kurš redzams galerijā?

— Tas pats, — Bombardovs apstiprināja un turpināja: — Tātad viņš dabūja komandējumu uz Parīzi, lai izpētītu teātra mašinēriju. Dabiski, tūdaļ saņēma dokumentus un prom bija. Man jums jāsaka, šis Pļisovs strādā satriecoši un savā. grozāmajā skatuvē ir vienkārši iemīlējies. Viņu ārkārtīgi apskauda. Ikvienam būtu glaimojoši uz Parīzi aizbraukt… «Ir gan laimes bērns!» visi runāja. Vai nu bija, vai nebija laimes bērns, bet paņēma dokumentus un aizlaida uz Parīzi tieši tanī laikā, kad pienāca ziņa par Gerasima Nikolajeviča nāvi. Pļisovs ir neparasta perso­nība un, Parīzē būdams, izmanījās pat Eifeļa torni ne­apskatīt. Entuziasts. Visu laiku nosēdējis gremdētavās, zem skatuvēm, visu, ko vajag, izpētījis, nopircis lukturus, visu godīgi izpildījis. Beidzot viņam jābrauc projām. Tad nu nolēmis drusku pastaigāt pa Parīzi, kaut vai pirms atgriešanās dzimtenē tai acis uzmest. Gājis, gājis, brau­cis ar autobusiem, izskaidrojies pa lielākai daļai ar ņurdē­šanu un, beidzot, izsalcis kā zvērs, nonācis kaut kur, velns viņu zina kur. «Sak,» nodomājis, «ieiešu restorā- niņā, iekodīšu.» Skatās — ugunis. Jutis, ka atrodas kaut kur ārpus centra, viss acīmredzot lēts. Iegājis. Patiesi, vidējās kategorijas restorāniņš. Pavēries apkārt — un, kā stāvējis, tā arī sastindzis.

Redz: pie galdiņa smokingā ar ziedu pogcaurumā sēž nelaiķis Gerasims Nikolajevičs un viņam līdzās divas francūzietes, kuras turklāt no smiekliem plīst vai pušu. Bet viņiem priekšā uz galda trauks ar ledu, šampanieša pudele un šādi tādi auglīši.

Pļisovs pie durvju palodas taisni vai sagrīļojies. «Ne­var būt,» domājis, *man tikai rādās. Gerasims Nikolaje­vičs nevar būt šeit un smieties. Viņš var būt tikai vienā vietā — Novodevičjes kapsētā!»

Stāvējis, ar izvalbītām acīm skatīdamies uz to, nelai­ķim briesmīgi līdzīgo, bet tas piecēlies kājās, pie kam viņa seja sākumā paudusi tādu kā satraukumu, Pļisovam pat licies, ka tas ir it kā neapmierināts ar viņa parādīša­nos, bet pēc tam noskaidrojies, ka Gerasims Nikolajevičs vienkārši bijis pārsteigts. Un Gerasims Nikolajevičs — un tas tiešām bijis viņš — tūdaļ kaut ko pačukstējis sa­vām francūzietēm, un tās uz līdzenas vietas pazudušas.

Pļisovs atģidies tikai tad, kad Gerasims Nikolajevičs viņu nobučojis. Un tad arī viss noskaidrojies. Pļisovs, klausīdamies Gerasimā Nikolajevičā, tikai saucis: «Nevar būt!» Nu patiešām brīnumi.

Atveduši Gerasiinu Nikolajeviču uz tiem pašiem Alpiem tādā stāvoklī, ka Klī tikai pašūpojis galvu un noteicis: «Hm …» Nu, nolikuši Gerasimu Nikolajeviču uz tās ve­randas. Iešpricējuši to preparātu. Atnesuši skābekļa spil­venu. Sākumā slimniekam kļuvis sliktāk un pat tik slikti, ka Klī, kā mediķi vēlāk Gerasimam Nikolajevičam atzinu­šies, par rītdienu radušies visnepatīkamākie paredzējumi. Jo sirds nav vairs vilkusi. Tomēr rītdiena laimīgi pagā­jusi. Atkārtojuši iešļircinājumu. Nākamā diena pagājusi vēl laimīgāk. Bet tālāk — taisni neticami. Gerasims Niko­lajevičs atsēdies uz kušetes, bet pēc tam sacījis: «Ļaujiet, es pastaigāšu.» Ne vien asistentiem, bet arī pašam Klī acis ieplētušās. Ar vārdu sakot, vēl pēc dienas Gerasims Nikolajevičs staigājis pa verandu, seja kļuvusi sārta, ra­dusies ēstgriba … temperatūra 36,8, pulss normāls, no sāpēm ne vēsts.

Gerasims Nikolajevičs stāstījis, ka uz viņu nākuši ska­tīties no apkārtnes ciemiem. No pilsētām braukuši ārsti, Klī lasījis referātu, kliedzis, ka tādi gadījumi notiekot reizi pa tūkstoš gadiem. Gribējuši Gerasima Nikolajeviča portretu ievietot medicīnas žurnālos, bet viņš esot strikti atteicies: «Man nepatīk troksnis!»

Tad nu Klī sacījis Gerasimam Nikolajevičam, ka viņam Alpos vairs neesot ko darīt un ka viņš sūtot Gerasimu Nikolajeviču uz Parīzi, lai viņš tur atpūstos no pārdzīvo­tajiem satraukumiem. Nu, lūk, Gerasims Nikolajevičs arī nokļuvis Parīzē. Bet francūzietes, paskaidrojis Gerasims Nikolajevičs, — tās esot divas šejienietes, jaunas Parīzes ārstes, iesācējas, kuras taisoties par viņu rakstīt. Lūk, tā­das tās lietas.

— Jā, tas ir kas nedzirdēts! — es piemetināju. — Es tomēr nesaprotu, kā viņš tika cauri!

— Tur jau ir tas brīnums, — Bombardovs atbildēja, — izrādās, ka jau no pirmās injekcijas Gerasima Nikola- jeviča sarkoma sākusi uzsūkties un uzsūkusies!

Es sasitu rokas.

— Ko jūs sakāt! — es iesaucos. — Tā taču nekad ne­notiek!

— Reizi pa tūkstoš gadiem notiek, — Bombardovs at­saucās un turpināja: — Bet pagaidiet — tas nav viss. Rudenī Gerasims Nikolajevičs atbrauca jaunā uzvalkā, atveseļojies, iededzis — pēc Parīzes turienes ārsti aiz­sūtījuši viņu Vēl uz okeānu. Tējas bufetē mūsējie ap Gera- simu Nikolajeviču liptin lipa, klausījās viņa stāstos par okeānu, par Parīzi, par Alpu ārstiem un tā tālāk. Nu, sezona pagāja kā parasti, Gerasims Nikolajevičs spēlēja un spēlēja tīri pieklājīgi, un tā tas vilkās līdz martam… Bet martā Gerasims Nikolajevičs pēkšņi ierodas uz «Lē­dijas Makbetes» mēģinājumu ar spieķīti. «Kas noticis?» — «Nekas, nez kāpēc dur krustos.» Nu, dur un dur, un dur. Padur — pāriet. Tomēr nepāriet. Jo tālāk, jo trakāk.., ar zilo lampu nelīdz… Bezmiegs, uz muguras gulēt ne­var. Sāka novājēt acīm redzami. Pantaponu. Nelīdz! Nu, protams, pie ārsta. Un iedomājieties …