MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

Fiļa izdrāzās 110 istabas, bet dāma paņēma klausuli, uz­grieza numuru.

— Man priekšnieka kabinetu. Nu, kā tev klājas? Uz­lūdzu šodien pie mums Filu uz pīrādziņiem. Nu, nekas. Nosnaudies stundiņu. Jā, vēl uzprasījās Arguņins… Nu, man taču neērti… Nu, paliec sveiks, dārgumiņ! Bet kāpēc tev tāda satraukta balss? Nu, skūpstu.

Iespiedies ar dermatīnu apvilktā dīvāna atzveltnē un aizvēris acis, es sapņoju: «O, kāda pasaule… baudu un bezsteigas pasaule…» Iztēlojos šīs nepazīstamās dā­mas dzīvokli. Man nez kāpēc likās, ka tas ir milzīgs dzī­voklis, ka baltā, ļoti plašā priekštelpā pie sienas zelta rāmī karājas glezna, ka istabās it visur spīd parkets. Ka vidusistabā stāv klavieres, ka milzīgs pak …

Manus sapņus pēkšņi pārtrauca kluss kunkstiens un vē­dera rūkšana. Atvēru acis.

. Knauķis, bāls kā nāve, sēdēja uz dīvāna, pārgriezis acis, atspēris kājas pret grīdu. Dāma un Amālija metās pie viņa.

— Aļoša, — dāma iesaucās, — kas tev kaiš?!

— Fui, Aļoša! Kas tev kaiš?! — iespiedzās arī Amālija Ivanovna.

— Sāp galva, — knauķis atbildēja drebošā, vājā bari­tonā, un cepure viņam nomuka uz acs. Viņš pēkšņi pie­pūta vaigus un vēl vairāk nobālēja.

— Ak dievs! — dāma iebļāvās.

Pēc dažām minūtēm pagalmā, iedrāzās vaļējs takso­metrs, kurā, kājās stāvēdams, traucās Bakvaļins.

Knauķim noslaucīja muti ar kabatdrāniņu, un viņu, zem rokām turot, izveda no kantora.

Ak, kantora brīnumainā pasaule! Fiļa! Ardievu! Manis drīz nebūs. Atcerieties mani arī jūs!

Nemaz nemanīju, kā mēs ar Toropecku bijām lugu pār­rakstījuši. Un es nepaguvu izdomāt, kas tagad būs tālāk, kad liktenis pats to pateica priekšā.

Kļukvins atveda man vēstuli:

«Augsti godātais

Leontij Sergejevič!…» i

Kāpēc, velns parāvis, viņiem iegribējies, lai es butu Le- ontijs Sergejevičs? Tā laikam ir vieglāk izrunāt nekā — Sergejs Leontjevičs? … Nu, tas nav svarīgi!

«…Jums vajadzēs lasīt savu lugu Ivanam Vasiļjevi- čam. Tālab Jums jāierodas Sivcevā Vražekā pirmdien, 13., pulksten 12 dienā.

Dziļā cieņā

Foma Strižs.»

Es ārkārtīgi uztraucos, saprazdams, ka šī vēstule ir sevišķi svarīga.

Nolēmu tā: iestīvināta apkaklīte, zila kaklasaite, pelēks uzvalks. Pieņemt pēdējo lēmumu nebija grūti, jo pelēkais uzvalks bija maus vienīgais pieklājīgais uzvalks.

Jāizturas godbijīgi, bet ar pašcieņu un, dievs pasargi, bez iztapības pazīmēm.

Kā labi atceros, trīspadsmitais bija nākamajā dienā un no rīta es teātri redzējos ar Bombardovu.

Viņa pamācības man likās augstākā mērā dīvainas.

— Līdzko paiesiet garām lielajai, pelēkajai mājai, — Bombardovs sacīja, — iegriezieties pa kreisi, aklajā ieliņā. Tālāk jūs viegli atradīsiet. Kalti čuguna vārti, māja ar kolonnām. No ielas ieejas nav, pagriezieties aiz stūra sētā. Tur redzēsiet cilvēku garā kažokā, viņš jautās: «Ko jums?» — bet jūs viņam pasakiet tikai vienu vārdu: «No­zīmēts.»

— Vai tā ir parole? — es jautāju. — Bet ja cilvēka ne­būs?

— Viņš būs, — Bombardovs vēsi atteica un turpināja: — Aiz stūra, tieši pretim cilvēkam kažokā, redzēsiet auto­mobili bez riteņiem uz domkrata, bet līdzās tam spaini un cilvēku, kurš automobili mazgā.

— Vai jūs tur šodien bijāt? — es uztraukumā jautāju.

— Es biju tur pirms mēneša.

— Kā tad jūs zināt, ka cilvēks mazgās automobili?

— Tāpēc, ka viņš to mazgā katru dienu, noņēmis ri­teņus.

— Bet kad tad Ivans Vasiļjevičs tajā brauc?

— Viņš tajā nekad nebrauc.

— Kāpēc?

— Kur lai viņš brauktu?

— Nu, teiksim, uz teātri.

. — Ivans Vasiļjevičs uz teātri brauc divreiz gadā — uz ģenerālmēģinājumiem, un tad viņam noīrē važoni Dirkinu.

— Ko tu neteiksi! Kāpēc vajag važoni, ja ir automo­bilis?

— Bet, ja šoferis pie stūres nomirs ar sirds plīsumu un automobilis ņems un iebrauks logā, ko tad jūs darīsiet?

— Apžēlojieties — bet ja zirgs sāks trakot?

— Dirkina zirgs netrakos. Tas iet tikai soļiem. Tieši iepretim cilvēkam ar spaini — durvis* Ejiet iekšā un kā­piet augšā pa koka kāpnēm. Pēc tam būs vēl vienas durvis. Ejiet iekšā. Tur redzēsiet melnu Ostrovska bisti. Bet pretējā pusē būs baltas kolonnas un piķa melna krāsns, pie kuras uz ceļiem tup cilvēks velteņos un to kurina.

Es iesmējos,

— Un jūs esat pārliecināts, ka viņš katrā ziņā tur būs un katrā ziņā tupēs Uz ceļiem?.

— Katrā ziņa, — Bombardovs sausi atbildēja, nemaz nesmiedamies.

— Interesanti pārbaudīt!

— Pārbaudiet. Viņš iztrūcies jautās:' «Kurp jūs?» Bet jūs atbildiet…

— .«Nozīmēts»?

— Aha. Tad viņš jums teiks: «Mētelīti novelciet šeit,» — un jūs nokļūsiet priekštelpā, un tur pie jums iznāks feld- šeriene un jautās: «Ko jums?» Un jūs atbildiet…

Es pamāju ar galvu.

— Ivans Vasiļjevičs jums vispirms vaicās, kas bija jūsu tēvs. Kas viņš bija? '

— Vicegubernators.

Bombardovs sarauca pieri.

— Ē… nē, tas laikam nederēs. Nē, nē. Jūs sakiet tā: dienēja bankā.

— Tas nu gan man nepatīk. Kāpēc man no paša pirmā brīža jāmelo?

— Nu tāpēc, ka tas var viņu izbiedēt, bet…

Es acis vien mirkšķināju.

— …bet jums vienalga — banka vai kaut kas cits. Pēc tam viņš jautās, ko jūs domājat par homeopātiju. Bet jūs sakiet, ka pagājušajā gadā lietojāt kuņģa pilienus un tie jums ļoti palīdzēja.

Pēkšņi ietarkšķējās zvani, un Bombardovs sāka steig­ties — viņam bija jāiet uz mēģinājumu —, un turpmākās pamācības viņš deva saīsināti.

— Mišu Paņinu jūs nepazīstat, esat dzimis Maskavā,— Bombardovs klāstīja, vārdus bērdams, — kas attiecas uz Fomu, sakiet, ka jums viņš nepatīk. Kad runāsiet par lugu, tad neko neiebilstiet. Tur trešajā cēlienā ir šāviens, to jūs nelasiet…

— Kā lai nelasa, ja viņš nošaujas!

Zvani atkārtojās. Bombardovs skriešus metās projām pustumsā, iztālēm atskanēja viņa klusais sauciens:

— Par šāvienu nelasiet! Un iesnu jums nav!

No Bombardova mīklām pavisam apstulbis, es tieši pus­dienas laikā biju aklajā ieliņā Sivcevā Vražekā.

Pagalmā vīrieša kažokā nebija, bet tieši tajā vietā, kur Bombardovs bija teicis, stāvēja sieva lakatā. Viņa nopra­sīja: «Ko jums?» un aizdomīgi uz mani paskatījās. Vārds «nozīmēts» viņu pilnīgi apmierināja, un es pagrie­zos ap stūri, Tieši tur, kur bija norādīts, stāvēja kafijas krāsas mašīna, bet uz riteņiem, un cilvēks ar lupatu slau­cīja kabīni. Līdzās mašīnai stāvēja spainis un kaut kāda pudele.

Sekodams Bombardova norādījumiem, gāju nemaldīgi un nonācu pie Ostrovska bistes. «E…» es nodomāju, at­cerēdamies Bombardovu: krāsnī līksmi sprēgāja bērza malka, bet neviens uz ceļiem netupēja. Taču es nepaguvu pat iesmieties, kad vecmodīgās, tumši lakotās ozolkoka durvis atvērās un pa tām iznāca večukiņš salāpītos vel­teņos un kruķi rokā. Mani ieraudzījis, viņš izbijās un sāka mirkšķināt acis. «Ko jums, pilsoni?» viņš jautāja. — «No­zīmēts,» es atbildēju, izbaudīdams maģiskā vārda spēku. Večukiņš atplauka un pamāja ar kruķi uz citām durvīm. Tur pie griestiem dega senlaicīga spuldzīte. Novilku mē­teli, pasitu padusē lugu, pieklaudzināju pie durvīm. Tūdaļ aiz tām bija dzirdama drošības ķēdes žvadzoņa, pēc tam durvīs noskrapstēja atslēga un galvu pabāza sieviete baltā lakatiņā un baltā uzsvārcī. «Ko jums?» viņa vaicāja. — «Nozīmēts,» es attraucu. Sieviete pagāja malā, ielaida mani iekšā un uzmanīgi uz mani paskatījās.