MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

Es ļoti ātri aptvēru, ka pa tālruņiem sauc vienu un to pašu cilvēku, un šis cilvēks atradās blakusistabā, uz kuras durvīm karājās uzraksts:

«Iekšējās kārtības priekšnieks Filips Filipovičs Tulumbasovs».

Populārākas personas par Tulumbasovu Maskavā nebija un droši vien nekad nebūs. Man likās, ka visa pilsēta ar tālruņa'starpniecību lauzās pie Tulumbasova, un gan Kat­kovs, gan Bakvaļins savienoja ar Filipu Filipoviču tos, kas alka ar viņu runāt.

Vai man kāds ir teicis vai esmu sapnī redzējis, ka Jū­lijam Cēzaram piemitušas spējas darīt vienlaikus vairākus dažādus darbus, piemēram, kaut ko lasīt un kādu uz­klausīt.'

Varu galvot, ka Jūlijs Cēzars būtu apjucis visnožēloja­mākajā veidā, ja viņu nosēdinātu Filipa Filipoviča vietā.

Bez abiem tiem aparātiem, kas pļerkstēja līdzās Bakva- ļinam un Katkovam, paša Filipa Filipoviča priekšā arī stāvēja divi tālruņi, bet viens, vecmodīgs, karājās pie sienas.

Filips Filipovičs, tukls blondīns ar patīkamu, apaļu seju, neparasti dzīvām acīm, kuru dziļumā dusēja nevienam ne­redzamas, apslēptas, laikam gan mūžīgas, nedziedināmas skumjas, sēdēja aiz barjeras ārkārtīgi mājīgā stūrītī. Vienalga, vai ārā bija diena vai nakts, pie Filipa Filipo­viča vienmēr bija vakars ar degošu spuldzi zaļā kupolā. Uz rakstāmgalda Filipa Filipoviča priekšā atradās četri kalendāri, no vienas vietas pierakstīti ar noslēpumainam piezīmēm, piemēram, «Prjan. 2, part. 4», «13 rīt. 2», «Mon. .77727» un tādā garā,

Uz galda stāvēja pieci atvērti bloknoti, izraibināti tā­dām pašām piezīmēm. Virs Filipa Filipoviča slējās brūnā lāča izbāznis, kuram acīs ieliktas elektriskās spuldzītes. No ārpasaules Filips Filipovičs bija norobežots" ar bar­jeru, un jebkurā dienas laikā uz šīs barjeras ar vēderiem gūlās cilvēki visdažādākajā apģērbā. Šeit Filipam Fili- povičam gāja garām visa valsts — to var droši sacīt; šeit viņa priekšā bija visu klašu, grupu, slāņu, uzskatu, dzi­mumu, vecumu pārstāvji. Kaut kādas nabadzīgi ģērbtas pilsones nonēsātās cepurēs nomainīja karavīri ar dažādu krāsu zīmotnēm. Karavīri atdeva vietu labi ģērbtiem vī­riešiem ar bebrādas apkaklēm un stīvinātām apkaklītēm. Starp stīvinātajām apkaklītēm reizēm pazibēja katūna krievu krekls. Naģene uz nevaldāmām sprogām. Krāšņa dāma ar sermuļiem uz pleciem. Ausene, zila acs. Sieviešu kārtas pusaudze ar nopūderētu deguntcli. Cilvēks ūdens­zābakos, garos vadmalas svārkos, sajozies ar siksnu. Vēl kāds karavīrs, viens rombs. Kāds ar noskūtu, apsaitētu galvu. Večiņa ar drebošu žokli, mironīgām acīm, kura nez kāpēc runāja ar savu pavadoni franciski, bet pavadonei kājās vīriešu galošas. Aitādas kažoks.

Tie, kuri nevarēja ar vēderu uzgulties uz barjeras, drūz­mējās aizmugurē, retumis paceldami augšup saņurcītas zīmītes, retumis bikli iesaukdamies: — Filip Filipoviča Reizēm pūlī, kas aplenca barjeru, iespraucās sievietes vai vīrieši bez virsdrēbēm, vienkārši blūzītēs vai svārkos, un es sapratu, ka tie ir Neatkarīgā Teātra aktieri un aktrises.

Bet, lai pie barjeras nāktu kas nākdams, visiem — ar ļoti retiem izņēmumiem — bija glaimīgs izskats, visi liš­ķīgi smaidīja. Visi atnācēji lūdza Filipu Filipoviču, visi bija atkarīgi no viņa atbildes.

Trīs tālruņi zvanīja, nekad neapklusdami, bet dažkārt kabinetiņu dārdināja visi trīs reizē. Filipu Filipoviču tas nemaz nemulsināja. Ar labo roku viņš ņēma labā tālruņa klausuli, uzlika to uz pleca un piespieda ar vaigu, ar kreiso roku ņēma otru klausuli un piespieda to pie kreisās auss, bet, atsvabinājis labo roku, ņēma ar to vienu no viņam pa­stieptajām zīmītēm, sākdams runāt ar trijiem reizē — kreisajā un labajā tālrunī, tad ar apmeklētāju, pēc tam atkal kreisajā, labajā un ar apmeklētāju. Labajā, ar ap­meklētāju, kreisajā, kreisajā, labajā, labajā.

Vienlaikus nometa abas klausules uz aparātiem un, tā kā atbrīvojās abas rokas, tad paņēma divas zīmītes. No­licis malā vienu no tām, viņš noņēma klausuli no dzel­tenā tālruņa, mazu brītiņu paklausījās, sacīja: — Piezva­niet rīt trijos, — pakāra klausuli un teica apmeklētājam:

— Neko nevaru līdzēt.

Ar laiku sāku saprast, ko Filipam Filipovičam lūdza. Viņam lūdza biļetes.

Viņam lūdza biļetes visdažādākajā veidā. Bija tādi, kuri stāstīja, ka esot atbraukuši no Irkutskas un braucot naktī projām, bet nevarot aizbraukt, neredzējuši «Līgavu bez pūra». Kāds sacīja, ka viņš esot gids no Jaltas. Kādas de­legācijas pārstāvis. Kāds, kurš nebija ne gids un ne sibī­rietis un nekur projām nebrauca, vienkārši pateica: — Pe- tuhovs, vai atceraties? — Aktrises un aktieri sacīja:

— Fiļa, nu, Fiļa, izkārto… — Kāds paziņoja: — Par katru cenu, cena man nav svarīga ..,

— Pazīdama Ivanu Vasiļjeviču divdesmit astoņus ga­dus, — pēkšņi nosvepstēja kāda veča, kurai kodes bija iz­grauzušas beretē caurumu, — esmu pārliecināta, ka viņš man neatteiks…

— Došu stāvvietu, — Filips Filipovičs pēkšņi sacīja un, nenogaidīdams apstulbinātās večas tālākos vārdus, pa­stiepa viņai kādu papīra gabaliņu.

— Mēs esam astoņi cilvēki, — kāds spēkavīrs iesāka, - un atkal tālākie vārdi aizķērās viņam rīklē, jo Fiļa jau

sacīja:

— Brīvajās vietās! — un stiepa zīmīti.

— Mani sūta Arnolds Arnoldovičs, — iesāka kāds jauns cilvēks, ģērbies ar pretenziju uz greznību.

«Došu stāvvietu,» es domās sacīju priekšā un neuz­minēju.

— Neko nevaru līdzēt, — Fiļa negaidot atbildēja, tikai vienu pašu reizi pārlaidis acis jaunā cilvēka sejai.

— Bet Arnolds…

— Nevaru!

Un jaunais cilvēks pazuda, gluži kā zemei cauri iz­kritis.

— Mēs ar sievu… — tukls pilsonis iesāka.

— Uz rītdienu? — Fiļa jautāja aprauti un ātri.

— Klausos.

— Kasē! — Fiļa iesaucās, un tuklais spiedās ārā, tu­rēdams rokā papīra strēmeli, bet Fiļa pa to laiku jau kliedza tālrunī: — Nē! Rīt! — tanī pašā laikā ar kreiso aci lasīdams pasniegto papīriņu.

Ar laiku sapratu, ka viņš nekādā ziņā nevadās pēc cil­vēku ārējā izskata un, protams, ne jau pēc notaukotajiem papīriņiem. Bija vienkārši, pat nabadzīgi ģērbti cilvēki, kuri, man gluži negaidot, saņēma divas bezmaksas vietas ceturtajā rindā, un bija kaut kādi labi ģērbtie, kuri aiz­gāja, neko nedabūjuši. Cilvēki nesa milzīgus, sarkanus Astrahaņas, Eipatorijas, Vologdas, Ļeņingradas mandātus, un tie nebija derīgi vai varēja būt derīgi tikai pēc piecām dienām no rīta, bet reizēm atnāca vienkārši un klusi ļau­dis un vispār neko neteica, tikai pastiepa roku pāri bar­jerai un tūdaļ dabūja vietu.

Kļuvis gudrāks, sapratu, ka manā priekšā ir cilvēks, kam piemīt pilnīga ļaužu pazīšanas spēja. To sapratis, sajutu saviļņojumu un vēsumu zem sirds. Jā, manā priekšā bija pats lielākais siržu pazinējs. Viņš pazina cilvēkus līdz to sirds dziļumiem. Viņš uzminēja to neizteiktās vēlmes, viņam bija skaidras to kaislības un netikumi, viņš zināja visu apslēpto, bet tāpat redzēja arī labo. Taču galvenais — viņš zināja to tiesības. Viņš Zināja, kam un kad jānāk uz Teātri, kam bija tiesības sēdēt ceturtajā rindā, bet kam jāmokās balkonā, sēžot uz pakāpiena nenoteiktās cerībās, ka gan jau viņam brīnumainā kārtā pēkšņi atbrīvosies kāda vietiņa.

Sapratu, ka Filipa Filipoviča skola bija pati augstākā . skola.

Un kā lai viņš nepazītu cilvēkus, ja viņam piecpadsmit darba gados bija pagājuši garām desmitiem tūkstošu ļaužu! Starp tiem bija inženieri, ķirurgi, aktieri, sieviešu organizatori, izšķērdētāji, mājsaimnieces, mašīnisti, sko­lotāji, mecosoprāni, celtnieki, ģitāristi, kabatas zagļi, zob­ārsti, ugunsdzēsēji, meičas bez noteiktas nodarbošanās, fotogrāfi, plānotāji, lidotāji, puškinisti, kolhozu priekšsē­dētāj i, slepenas kokotes, žokeji, montieri, universālveikalu pārdevējas, studenti, frizieri, konstruktori, liriķi, krimināl­noziedznieki, profesori, bijušie namīpašnieki, pensionāres, lauku skolotāji, vīndari, čellisti, burvju mākslinieki, šķir­tenes, kafejnīcu direktori, pokera spēlmaņi, homeopāti, kon­certmeistari, : grafomāni, konservatorijas biļešu kontrolie­res, ķīmiķi, diriģenti, vieglatlēti, šahisti, laboranti, afēristi, grāmatveži, šizofrēniķi, degustatori, manikīrēs, rēķinveži, bijušie garīdznieki, spekulanti, fototehniķi.