MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

Bet vislielākā mērā mani izbrīnīja nākamais akvarelis. «Tas nevar būt!» es nodomāju. Nabadzīgā istabiņā at­zveltnes krēslā sēdēja cilvēks ar ļoti garu putna degunu, slimām un satrauktām acīm, matiem, kas taisnām šķip­snām krita lejup uz izmocītajiem vaigiem, šaurās, gaišās biksēs ar pēdu lencēm, apavos stūrainiem purniem, zilā frakā. Uz ceļiem manuskripts, uz galda svečturī svece.

Jauns, gadus sešpadsmit vecs cilvēks — vēl bez vaigu bārdas, bet ar to pašu augstprātīgo degunu, ar vārdu sakot, neapšaubāms Aristarhs Platonovičs, īsā jakā tēr­pies, — stāvēja, balstīdamies ar rokām pret galdu.

Es, ieplētis acis, skatījos uz Poliksenu, un viņa sausi atbildēja:

— Jā, jā. Gogolis lasa Aristarham Platonovičam «Mi­rušo dvēseļu» otro daļu.

Man uz pakauša mati saslējās, it kā no aizmugures kāds būtu uzpūtis, un kaut kā pats no sevis neviļus pa­spruka:

— Cik tad Aristarham Platonovičam gadu?!

Uz nepieklājīgo jautājumu saņēmu arī attiecīgu at­bildi, pie kam Poliksenas balsī bija saklausāma tāda kā vibrācija:

— Tādiem cilvēkiem kā Aristarhs Platonovičs gadi ne­eksistē. Jūs acīmredzot ļoti pārsteidz, ka Aristarha Plato- noviča darbības laikā daudziem bijusi izdevība pabūt viņa sabiedrībā?

— Apžēlojieties! — es izbijies iesaucos. — Gluži ot­rādi!… Es… — Bet vairāk neko sakarīgu nepateicu, jo nodomāju: «Bet kas tad ir otrādi?! Ko-es muldu?»

Poliksena apklusa, un es nospriedu: «Nē, man nav iz­devies atstāt uz viņu labu iespaidu. Ak vai! Tas nu ir skaidrs!»

Pēkšņi durvis atvērās un pirtspriekšā sparīgā gaitā ienāca dāma, un man uz viņu vajadzēja tikai paskatīties, lai pazītu Ludmilu Silvestrovnu Prjahinu no portretu ga­lerijas. Viss šai dāmai bija kā portretā: gan lakatiņš, gan rokā tas pats nēzdodziņš, un viņa to tāpat turēja, atšie- pusi mazo pirkstiņu.

Es domāju, ka nebūtu slikti, ja mēģinātu atstāt ari uz viņu patīkamu iespaidu — labs labu nemaitā —, un pie­klājīgi paklanījos, bet tas palika nepamanīts.

Ieskrējusi dāma iesmējās trīsuļojošiem smiekliem un iesaucās:

— Nē, nē! Vai tiešām jūs neredzat? Vai tiešām jūs ne­redzat?

— Bet ko tad? — Toropecka jautāja.

— Spīd taču saulīte, saulīte! — Ludmila Silvestrovna sauca, rotaļādamās ar nēzdodziņu un pat drusku dejo­dama. — Atvasara! Atvasara!

Poliksena paskatījās uz Ludmilu Silvestrovnu ar noslē­pumainu skatienu un sacīja:

— Vajadzēs izpildīt anketu.

Ludmilas Silvestrovnas priecīgā noskaņa pēkšņi izgaisa, un viņas seja tā pārvērtās, ka tagad e° - nu portretā ne­kādā ziņā nebūtu pazinis.

— Kas par anketu? Ak mans dievs! Mans dievs! — Un es vairs pat viņas balsi nepazinu. — Nupat priecājos par saulīti, koncentrējos, nupat kaut ko krāju, diedzēju kodolu, nupat ieskanējās stīgas, jutos kā svētnīcā… un lūk… Nu, dodiet, dodiet to šurp!

— .Nevajag kliegt, Ludmila Silvestrovna, — Toropecka klusu aizrādīja.

— Es nekliedzu! Es nekliedzu! Un es neko nevaru sa­lasīt. Pretīgi uzdrukāts. — Prjahinas acis skraidīja pa pe­lēko anketas lapu, un pēkšņi viņa to atgrūda: — Ak, rak­stiet jūs pati, rakstiet, es šajās lietās neko nesaprotu!

Toropecka paraustīja plecus, paņēma spalvaskātu.

— Nu, Prjahina, Prjahina, — Ludmila Silvestrovna nervozi iesaucās, — nu, Ludmila Silvestrovna! Un visi to zina, un es neko neslēpju!

Toropecka ierakstīja anketā trīs vārdus un jautāja:

— Kad jūs esat dzimusi?

Šis jautājums atstāja uz Prjahinu satriecošu iespaidu — uz vaigiem viņai parādījās sarkani plankumi, un viņa pēk­šņi ierunājās čukstus:

— Svētā dievmāte! Ko tas nozīmē? Nesaprotu, kam tas jāzina, kāpēc? Kāpēc? Nu, labi, labi. Esmu_ dzimusi maijā, maijā! Ko vēl no manis vajag? Ko?

— Vajadzīgs gads, — Toropecka klusām sacīja.

Prjahina nedabiski izvalbīja acis, un viņas pleci ietrī­cējās.

— O, kā es gribētu, — viņa čukstēja, — lai Ivans Va- siļjevičs redz, kā spīdzina aktrisi pirms mēģinājuma!…

— Nē, Ludmila Silvestrovna, tas neiet, — Toropecka attrauca, — ņemiet anketu līdzi uz māju un izpildiet to pati, kā vēlaties.

Prjahina satvēra lapu un, muti šķobīdama, ar pretī­gumu bāza to somiņā.

Pēkšņi iezvanījās tālrunis, un Toropecka griezīgi iesau­cās:

— Jā! Nē, biedri! Kādas biļetes? Nekādu biļešu man nav!… Ko? Pilsoni! Jūs mani aizkavējat! Nav man nekā… Ko? Ak! — Toropeckas seja pietvīka. — Ak! Pie­dodiet! Nepazinu balsi! Jā, protams! Protams! Būs at­stātas tieši pie kontroles. Un likšu, lai atstāj arī pro­grammu! Bet vai pats Feofils Vladimirovičs nebūs? Mums būs ļoti žēl! Ļoti! Visu, visu, visu labu!

Apjukusi Toropecka pakāra klausuli un izmeta:

— Jūsu dēļ sarunāju rupjības nevietā!

«— Ak, izbeidziet, izbeidziet taču! — Prjahina nervozi iesaucās. — Kodols beigts, diena sabojāta!

— Jā, — Toropecka sacīja, — trupas vadītājs lūdza, lai jūs ieejot pie viņa.

Prjahinas vaigos iesitās viegls sārtums, viņa augstprā­tīgi uzrāva uzacis.

— Kāpēc tad tieši es viņam esmu vajadzīga? Tas nu gan ir interesanti!

— Par jums sūdzējusies kostīmu māksliniece Koroļkova.

— Kas tā par Koroļkovu? — Prjahina iesaucās. — Kas tā tāda? Ak jā, atcerējos! Jā, un kā lai neatceras, — pēk­šņi Ludmila Silvestrovna iesmējās tā, ka man pār muguru pārskrēja auksti šermuļi, — ar neatvērtām lūpām izdves­dama skaņu «u», — kā lai neatceras šo Koroļkovu, kura samaitāja man svārku apakšmalu? Ko tad viņa par mani sapļāpājusi?

— Viņa sūdzas, ka jūs ģērbtuvē frizieru klātbūtnē esot viņai aiz dusmām iekniebusi, — Toropecka maigi sacīja, un pie tam viņas kristāla acis uz brītiņu iemirdzējās.

Efekts, ko bija radījuši Toropeckas vārdi, mani pār­steidza. Prjahina pēkšņi atvēra muti plati un šķībi kā pie zobārsta, un no viņas acīm izšļācās divas asaru straumes. Ierāvos krēslā un nez kāpēc pacēlu kājas. Toropecka no­spieda zvana podziņu, tūdaļ durvīs parādījās Demjana Kuzmiča galva un acumirklī pazuda.

Prjahina pielika dūri pie pieres un iebļāvās griezīgā, augstā balsī:

— Mani dzīvu dzen*kapā! Dievs kungs! Dievs kungs! Dievs kungs! Paskaties kaut tu, svētā dievmāte, ko ar mani teātrī dara! Nelietis Pelikāns! Bet Gerasims Nikolajevičs ir nodevējs! Varu iedomāties, ko viņš par mani sapūtis Sivcevā Vražekā! Bet es metīšos pie kājām Ivanam Va- siļjevičam! Lūgšu viņu mani uzklausīt… — viņas balss kļuva dobja un aizlūza.

Pēkšņi durvis atvērās, ieskrēja tas pats ārsts. Rokā vi­ņam bija pudelīte un glāzīte. Nevienam neko nejautādams, viņš ar ierastu kustību ielēja no pudelītes glāzē duļķainu šķidrumu, bet Prjahina aizsmakusi iesaucās:

— Lieciet mani mierā! Lieciet mani mierā! Zemiskie cilvēki! — un izdrāzās ārā.

Ārsts metās viņai pakaļ, saukdams «dārgā!», un aiz ārsta, no kaut kurienes izniris, podagriskās kājas katru uz savu pusi sperdams, aizdrāzās Demjans Kuzmičs.

Pa atvērtajām durvīm plūda klavieru skaņas, un tāla, spēcīga balss kaislīgi dziedāja:

— «…tu būsi pasaul's valdi…i..— balss plētās plašumā, pārvarīgi pieņēmās spēkā, — «nie… ce-e…» — bet durvis aizcirtās, un balss izdzisa.

— Nu-u, esmu atbrīvojusies, sāksim, — Toropecka sa­cīja, maigi pasmaidīdama.

Toropecka mašīnrakstīšanas mākslu pārvaldīja ideāli. Ne­kad nebiju redzējis neko tamlīdzīgu. Viņai nevajadzēja diktēt ne pieturas zīmes, ne atkārtot norādījumus, kurš runā. Nonācu tik tālu, ka, pa pirtspriekšu šurpu turpu pastaigādamies un diktēdams, apstājos, aizdomājos un pēc tam sacīju: «Nē, pagaidiet…» — mainīju uzrakstīto, pa­visam pārstāju norādīt, kurš runā, murmināju un runāju skaļi, bet, lai es darītu ko darīdams, no Toropeckas rokām nāca ideāli tīra lugas lappuse, gandrīz bez labojumiem, bez nevienas gramatiskas kļūdas — nes kaut tūlīt uz tipogrāfiju.