MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

Kompānija aizgāja līdz afišai un apstājās. Nezinu, kā lai apraksta to, kas notika ar Ļikospastovu. Viņš pirmais palika stāvam un sāka lasīt. Viņa sejā vēl rotājās smaids, viņa lūpas vēl izrunāja kādas anekdotes vārdus. Rau, viņš bija nonācis līdz «Fenīzes tīkliem». Pēkšņi Ļikospastovs nobālēja un vienā mirklī it kā novecoja. Viņa seja pauda neviltotas šausmas.

Agapjonovs izlasīja, noteica: — Iim,,,

Resnais svešinieks sāka mirkšķināt acis… «Viņš mē­ģina atcerēties, kur dzirdējis manu uzvārdu,",.»

Kafrs angliski apjautājās, ko viņa ceļabiedri ieraudzī­juši.,, Agapjonovs sacīja: — Afiša, afiša, — un sāka zīmēt gaisā četrstūri. Kafrs, neko nesaprazdams, grozīja galvu.

Publika nāca aumaļām,, te aizsegdama, te atklādama kompānijas galvas. Vārdi te atlidoja līdz manim, te pa­gaisa ielas troksnī.

Ļikospastovs_ pagriezās pret Agapjonovu un sacīja:

— Nē, vai jūs redzējāt, Jegor Iļjič? Ko tas nozīmē? — Viņš skumīgi atskatījās. — Viņi taču prātā jukuši!,..

Vējš aiznesa frāzes nobeigumu.

Bija dzirdami gan Agapjonova basa, gan Ļikospastova tenora fragmenti.

— … Jā, no kurienes viņš uzradās? … Bet es taču viņu atklāju.,. Tas pats. Tā… tā..! tā… Baigs tips.,,

Iznācu no nišas un devos tieši pie lasītājiem.

Pirmais mani ieraudzīja Ļikospastovs, un mani pār­steidza tā pārvērtība, kas notika viņa acīs. Tās bija Ļi­kospastova acis, bet tajās parādījās kaut kas jauns, atsve­šināts, starp mums nogūla tāds kā bezdibenis…

— Nu, brālīt, — Ļikospastovs iesaucās, — nu, brālīt! Pateicos, negaidīju! Eshils, Sofokls un tu! Kā tu dabūji to cauri, nesaprotu, bet tas ir ģeniāli! Nu, tagad tu, protams, draugus vairs nepazīsi! Kur nu mums ar Šekspīriem drau­dzēties!

— Bet tu labāk neāksties! — es bikli sacīju.

— Redzi nu, ne vārda vairs nedrīkst pateikti Esi gan tu, goda vārds! Nē, es uz tevi ļaunu prātu neturu. Nāc, sabučosimies, vecais! — Un es jutu asiem bārdas rugājiem nosētā Ļikospastova vaiga pieskārienu.

— Iepazīstieties! — Un es iepazinos ar resni, kurš ne­nolaida no manis skatienu. Viņš sacīja: — Krups.

Iepazinos arī ar kafru, kurš pateica ļoti garu frāzi lau­zītā angļu valodā. Tā kā es šo frāzi nesapratu, tad kafram neko arī neatbildēju.

— Protams, spēlēs uz Mācību skatuves? — Ļikospas­tovs interesējās.

— Nezinu, — es atbildēju, — saka, ka uz Galvenās.

Ļikospastovs atkal nobālēja un skumji pavērās skaidra­jās debesīs.

— Nu labi, — viņš sacīja aizsmakušā balsī, — lai dievs dod! Centies, centies! Varbūt te tevi gaida veiksme. Ne­izdevās ar romānu, kas zina, varbūt izdosies ar lugu. Tikai nekļūsti lepns. Atceries: nekas nav ļaunāk kā aiz­mirst draugus!

Krups skatījās uz mani un nez kāpēc kļuva aizvien do­mīgāks; bez tam ievēroju, ka viņš ar vislielāko uzmanību pēta manus matus un degunu.

Vajadzēja šķirties. Tas iznāca nepatīkami. Jegors, spiez­dams man roku, apjautājās, vai esmu lasījis viņa grāmatu. Man no izbīļa kļuva auksti, un es sacīju, ka neesmu la­sījis. Tad nobālēja Jegors.

— Kur nu viņš lasīs, — Ļikospastovs ierunājās, — viņam nav laika lasīt mūsdienu literatūru… Nē, nē, es tikai pajokoju …

— Izlasiet, — Jegors svarīgi sacīja, — iznāca laba grā­matiņa.

Iegāju pa beletāžas durvīm. Logs uz ielas pusi bija atvērts. Cilvēks ar zaļām zīmotnēm berza to ar lupatu. Aiz duļķainā stikla pazibēja literātu galvas, līdz manim atplūda Ļikospastova balss:

— Sities… sities kā zivs pret ledu… Sarūgtinoši!

Afiša bija visu man galvā sagriezusi otrādi, un es jutu

tikai vienu; mana luga, patiesību sakot un starp mums runājot, ir ārkārtīgi slikta, un kaut ko vajadzētu darīt, bet, ko, nezinu.

…Un, raugi, pie kāpnēm, kas ved uz beletāžu, manā priekšā nostājās drukns gaišmatis ar apņēmības pilnu seju un satrauktām acīm. Gaišmatis turēja rokā uzblīdušu portfeli.

— Biedrs Maksudovs? — gaišmatis jautāja.

—- Jā, es …

— Izmeklējos jūs pa visu teātri, — jaunais paziņa ieru­nājās, — atļaujiet iepazīties — režisors Foma Strižs. Nu, viss kārtībā. Neuztraucieties un neraizējieties, jūsu luga ir labās rokās. Vai līgumu parakstījāt?

— Jā.

— Tagad jus esat mūsējais, — Strižs noteikti turpinaja. Viņa acis mirdzēja. — Lūk, ko jums vajadzētu izdarīt — noslēgt ar mums. līgumu par visu jūsu turpmāko produk­ciju. Uz visu mūžu! Lai to visu dabūtu mēs. Ja vēlaties, mēs to tūdaļ izdarīsim. Tas ir viens spļāviens! — Un Strižs iespļāva spļaujamtraukā. — Tātad lugu uzvēdīšu es, Mēs to dabūsim gatavu divos mēnešos. Piecpadsmitajā decembrī būs ģenerālmēģinājums, šillers mūs neaizkavēs. Ar Šilleru ies gludi…

— Piedodiet, — bikli sacīju, — bet man teica, ka uz­vēdīšot Jevlampija Petrovna …

Striža seja pārvērtās.

— Kas par Jevlampiju Petrovnu? — viņš man bargi jautāja. — Nekādas Jevlampijas! — viņa balss kļuva me­tāliska. — Jevlampijai ar to nav nekāda sakara, viņa ar Iļčinu uzvedīs «Pagalmā, piebūvē». Man ar Ivanu Vasiļ- jeviču ir cieša noruna! Bet, ja kāds liks kāju priekšā, ja tik tālu nonāks, rakstīšu uz Indiju! Ierakstītu vēstuli, — Foma Strižs draudīgi iesaucās, nez kāpēc kļūdams nemie­rīgs. — Dodiet šurp eksemplāru, — viņš man pavēlēja, izstiepdams, roku.

Paskaidroju, ka eksemplārs vēl nav pārrakstīts.

— Ko tad viņi domā? — Strižs iesaucās, sašutumā ska­tīdamies apkārt. — Vai jūs pie Poliksenas Toropeckas pirtspriekšā bijāt?

Es neko nesapratu un tikai bikli skatījos uz Strižu.

— Nebijāt? Šodien viņai ir brīvdiena. Rīt pat paņemiet eksemplāru, ejiet pie viņas, rīkojieties manā vārdā! Droši!

Pēkšņi mums līdzās parādījās labi audzināts, svepstošs, graciozs cilvēks un sacīja pieklājīgi, bet noteikti:

— Lūdzu mēģinājumu zālē, Foma Sergejevič! Sākam.

Un Foma paķēra portfeli padusē un pazuda, uz atvadām

uzsaukdams:

— Rīt pirtspriekšā! Manā vārdā!

Bet es ilgu laiku paliku nekustīgi stāvam.

Pielēca! Beidzot pielēca! Manā lugā bija trīspadsmit ainu. Sēdēdams savā istabiņā, turēju sev priekšā vecu sudraba pulksteni un balsī pats sev lasīju lugu, acīmredzot ļoti izbrīnīdams kaimiņu aiz sienas. Pēc katras ainas izlasī­šanas izdarīju atzīmi uz papīra. Kad biju galā, iznāca, ka lasīšana aizņem trīs stundas. Tad man ienāca prātā, ka izrādes laikā ir-starpbrīži, kad publika iet uz bufeti. Pierēķinājis starpbrīžus, sapratu, ka manu lugu vienā va­karā nospēlēt nevar. Nakts mokas, saistītas ar šo jau­tājumu, noveda pie tā, ka es vienu ainu izsvītroju. Tas saīsināja izrādi par divdesmit minūtēm, bet. stāvokli ne­glāba. Atcerējos, ka bez starpbrīžiem ir ari pauzes.

Tā, piemēram, aktrise stāv un raudādama kārto vāzē ziedus. Runāt viņa neko nerunā, bet laiks uz priekšu iet. Tātad murmināt tekstu mājās — tas ir viens, bet izrunāt to no skatuves — pavisam kas cits.

Nācās vēl kaut ko no lugas izmest, bet, ko, nezināju. Viss man likās svarīgs, un bez tam — vajadzēja tikai kaut ko nolemt izmešanai, un visa ar pūlēm celtā ēka sāka brukt, un man sapnī rādījās, ka krīt karnīzes un gāžas balkoni, un šie sapņi bija visai zīmīgi.

Tad izsvītroju vienu lugas personu, tālab viena aina it kā sašķiebās, pēc tam tā izlidoja pavisam un palika vien­padsmit ainu. Vairāk, lai lauzītu galvu cik lauzīdams, lai pīpētu cik pīpēdams, neko saīsināt nevarēju. Man katru dienu sāpēja kreisie deniņi. Sapratis, ka tālāk nekas ne­iznāks, nolēmu lietu atstāt tās dabiskajai gaitai.