MIHAILS BULGAKOVS - Teātra romāns

Un tad devos pie Poliksenas Toropeckas.

«Nē, bez Bombardova netikšu galā…» es nodomāju.

Un Bombardovs man visādā ziņā palīdzēja. Viņš pa­skaidroja, ka šī jau otrreiz pieminētā Indija un pirts- priekša nebūt nav murgs un dzirdes apmāns. Tagad bei­dzot sapratu, ka Neatkarīgā Teātra priekšgalā atrodas divi direktori: Ivans, kā es jau zināju, Vasiļjevičs un Aris- tarhs Platonovičs …

— Starp citu, sakiet — kāpēc kabinetā, kur parakstīju līgumu, ir tikai Ivana Vasiļjeviča portrets?

Te nu Bombardovs, kurš parasti bija ļoti enerģisks, sa- minstinājās:

— Kāpēc? … Apakšā? Hm … hm … nē… Aristarhs Platonovičs… viņš… tur… viņa portrets ir augšā…

Sapratu, ka Bombardovs vēl nav pie manis pieradis, kautrējas no manis. Tas bija skaidrs pēc šīs nesakarīgās atbildes. Un es aiz smalkjūtības tālāk neizjautāju… «Sī pasaule valdzina, bet tā pilna ar mīklām…» es nodomāju.

Indija? Tas esot ļoti vienkārši. Aristarhs Platonovičs pašlaik atrodoties Indijā, tālab arī Foma taisījies sūtīt viņam ierakstītu vēstuli. Kas attiecoties uz pirtspriekšu, tad tas esot aktieru joks. Tā viņi iesaukuši (un tas iegā­jies) augšējā direktora kabineta priekšistabu, kurā strā­dājot Poliksena Vasiļjevna Toropecka. Viņa esot Aristarha Platonoviča sekretāre..,

— Bet Augusta Avdejevna?

— Nu, protams, Ivana Vasiļjeviča.

Aha, aha …

— Nav nekāds «aha», — Bombardovs sacīja, domīgi uz mani skatīdamies, — jūs labāk, es jums to silti iesaku, pacentieties atstāt uz Toropecku patīkamu iespaidu.

— Es taču neprotu!

— Nē, pacentieties gan!

Turēdams rokā caurulītē saritinātu manuskriptu, uzkāpu teātra augšējā stāvā un aizgāju līdz tai vietai, kur pēc norādījumiem atradās pirtspriekša.

Pirms pirtspriekšas bija kaut kāda telpa ar dīvānu; tur es paliku stāvam, brītiņu panervozēju, sakārtoju kakla­saiti, prātodams par to, kā atstāt uz Poliksenu Toropecku labu iespaidu. Un pēkšņi man likās, ka no pirtspriekšas skanētu raudas. «Man tā būs izklausījies…» nodomāju un iegāju pirtspriekšā, kur tūdaļ kļuva skaidrs, ka man nav vis izklausījies, Nopratu, ka aiz dzeltenās rakstām­pults sēdošā dāma ar lielisko sejas krāsu un sārto džem­peri ir Poliksena Toropecka, un raudāja tieši viņa.

Apjucis un nepamanīts paliku durvīs stāvam.

Pa Toropeckas vaigiem ritēja asaras, vienā rokā viņa burzīja kabatdrāniņu, ar otru dauzīja pa rakstāmpulti. Bakurētains, drukns cilvēks ar zaļām zīmotnēm, aiz šaus­mām un bēdām apkārt klīstošu skatienu stāvēja rakstām­pults priekšā, grābstīdamies ar rokām pa gaisu.

— Poliksena Vasiļjevna! — cilvēks kliedza aiz izmisuma pārvērstā balsī. — Poliksena Vasiļjevna! Vēl nav parak­stīts! Rīt parakstīs!

— Tas ir zemiski! — kliedza Poliksena Toropecka. — Jūs izturējāties zemiski, Demjan Kuzmič! Zemiski!

— Poliksena Vasiļjevna!

— Tā ir apakšējo intriga pret Aristarhu Platonoviču, izmantojot to, ka viņš ir Indijā, bet jūs viņiem palīdzējāt!

— Poliksena Vasiļjevna! Dārgumiņ! — cilvēks iebļāvās briesmīgā balsī, — Ko jūs runājat! Lai es savam lab­darim …

— Negribu neko dzirdēt, — Toropecka sauca, — viss ir meli, nekrietni meli! Jūs esat uzpirkts!

To izdzirdīs, Dernjans Kuzmičs iebļāvās:

— Poli… Poliksena! — un pēkšņi pats sāka raudāt baigā, dobjā, rejošā basā.

Bet Poliksena atvēzēja roku, lai uzsistu pa rakstām­pulti, sita un iedūra sev plaukstā spalvas galiņu, kas rē- ,-gojās ārā no vāzītes. Nu Poliksena klusām iespiedzās, iz­šāvās ārā no rakstāmpults, iekrita krēslā un sāka dauzīt

kājas, kurās bija ārzemju kurpes stikla briljantiem ro­tātām sprādzēm.

Demjans Kuziničs pat neiebļāvās, bet no sirds dziļu­miem iekaucās:

— Ak kungs! Ārstu! — un metās ārā, bet aiz viņa priekštelpā izmetos arī es.

Pēc minūtes man garām paskrēja cilvēks pelēkā uz­valkā ar marli un pudelīti rokā un pazuda pirtspriekšā.

Es dzirdēju viņa saucienu;

— Dārgā! Nomierinieties!

— Kas noticis? — priekštelpā pajautāju Demjanam Kuzmičam.

— Kā jums patīk, — Demjans Kuzmičs iedūcās, pa­vērsdams pret mani izmisušas, asarainas acis, — viņi mani aizsūtīja uz komisiju pēc mūsu ceļazīmēm oktobrī uz So- čiem… Raugi, četras ceļazīmes iedeva, bet Aristarha Pla- tonoviča māsasdēlam komisijā nez kāpēc aizmirsa parak­stīt… Atnāc, saka, rīt divpadsmitos… Un, lūk, kā jums patīk — es dzenot intrigas! — Un pēc Demjana Kuzmiča cietēja skatiena varēja redzēt, ka viņš ir nevainīgs, ne­kādas intrigas nav dzinis un vispār ar intrigām nenodar­bojas.

No pirtspriekšas bija dzirdams vājš bļāviens «ai!» — un Demjans Kuzmičs izdrāzās no priekštelpas un pazuda bez vēsts. Pēc minūtēm desmit aizgāja arī ārsts. Kādu laiciņu pasēdēju priekštelpā uz dīvāna, kamēr no pirts­priekšas neatskanēja rakstāmmašīnas klaboņa, tad sadū­šojos un gāju iekšā. «

Poliksena Toropecka, nopūderējusies un nomierinājusies, sēdēja aiz rakstāmpults un rakstīja uz mašīnas. Es pakla­nījos, cenzdamies, lai tā būtu patīkama un tanī pašā laikā pašcieņas pilna paklanīšanās, un ierunājos arī patīkamā un pašcieņas pilnā balsī, kas tālab, man par pārsteigumu, skanēja nomākti.

Paskaidrojis, ka esmu tas un tas un mani šurp atsūtījis Foma, lai es diktētu lugu, saņēmu no Poliksenas uzaici­nājumu apsēsties un pagaidīt, ko arī darīju.

Pirtspriekšas sienas bija nokārtas ar daudzām fotogrā­fijām, dagerotipiem un glezniņām, starp kurām izcēlās liels, ar eļļas krāsām gleznots portrets, kurā bija redzams reprezentabls vīrietis garos svārkos, ar vaigu bārdu pēc septiņdesmito gadu modes. Uzminēju, ka tas ir Aristarhs Platonovičs, bet nesapratu, kas tā par gaisīgu, baltu jau­navu vai dāmu, kas rēgojās aiz Aristarha Platonoviča galvas un turēja rokā caurspīdīgu plīvuru, šī mīkla mani tik ļoti mocīja, ka, nogaidījis izdevīgu brīdi, ieklepojos un par to pajautāju.

Uz brīdi iestājās klusums, kura laikā Poliksenas ska­tiens kavējās pie manis, it kā mani pētīdams, un beidzot viņa atbildēja, bet kaut kā negribīgi:

— Tā ir mūza.

— A-ā, — es noteicu.

Atkal sāka klabēt mašīna, un es aplūkoju sienas un pārliecinājos, ka uz katra uzņēmuma vai kartītes attēlots Aristarhs Platonovičs dažādu personu sabiedrībā.

Kāds nodzeltējis, vecs uzņēmums attēloja Aristarhu Platonoviču meža malā. Aristarhs Platonovičs bija ģērbies rudenīgi un pilsētnieciski — botēs, mētelī un cilindru galvā. Bet viņa pavadonis bija kaut kādā virsjakā ar me­dību somu un divstobreni. Pavadoņa seja, pensnejs, sirmā bārda man likās pazīstami. .

Poliksena Toropecka pēkšņi izrādīja apbrīnojamu īpa­šību.— vienā un tai pašā laikā rakstīt un kaut kādā brī­numainā veidā redzēt, kas notiek istabā. Es pat sarāvos, kad viņa, negaidīdama jautājumu, sacīja:

— Jā, jā, Aristarhs Platonovičs ar Turgeņevu medībās.

Tāda pašā kārtā uzzināju, ka tie divi kažokos pie Slav-

janskas veikala ieejas līdzās važoņa divjūgam ir Aristarhs Platonovičs un Ostrovskis.

Četri pie galda un aizmugurē gumijkoks: Aristarhs Pla­tonovičs, Pisemskis, Grigorovičs un Ļeskovs.

Par nākamo attēlu nemaz nevajadzēja jautāt: baskā- jainais sirmgalvis garā kreklā, rokas aiz jostas aizbāzis, spurainām uzacīm, nekoptu bārdu un pliku pauri neva­rēja būt neviens cits kā Ļevs Tolstojs. Viņam pretim stā­vēja Aristarhs Platonovičs čičunča vasaras uzvalkā ar plakanu salmu cepuri galvā.